04.08.2013 12:35

Dakteri nedrīkst kaitināt

Autors  Agnese Dzene
Novērtēt šo ziņu
(0 balsojumi)
"Tiem, kas strādājuši "ātrajā palīdzībā" Rīgā, neviens darbs nav par grūtu," saka ģimenes ārste Kristīne Birzniece-Bērziņa no Ropažiem. "Tiem, kas strādājuši "ātrajā palīdzībā" Rīgā, neviens darbs nav par grūtu," saka ģimenes ārste Kristīne Birzniece-Bērziņa no Ropažiem. Krišjānis Grantiņš

"To tik vien daru kā strādāju. Ar vienu darbu nekad neesmu iztikusi," saka Ropažu ģimenes ārste Kristīne Birzniece-Bērziņa (46).

Arī tagad viņa strādā trijos darbos – papildus ģimenes ārsta praksei Ropažos kā civilais ārsts strādā Nacionālajos bruņotajos spēkos (NBS), kā arī Gaiļezera slimnīcas uzņemšanā. Šķiet, Kristīnei 24 stundu vietā dotas 25.

1. Ko dara NBS civilais ārsts?

– Tas, ka karavīri ir veseli, ir mīts. Mūsu gadsimtam ir raksturīgas muguras, ceļu un stājas problēmas. Tām cēloņi meklējami jau skolā – visi klabina taustiņus, neviens ar fizkultūru nenodarbojas. Man ļoti sāp tas, kādi līki, šķībi, griezi un nepareizi izaug cilvēki.


2. Šķiet, ka NBS un slimnīcas uzņemšanas nodaļas ārstam katra diena ir neatkārtojama, bet vai būt ģimenes ārstam nav garlaicīgi?
– Nē, slimības kļūst arvien interesantākas un komplicētākas. Viss organisms ir saistīts, un visam pāri ir galva. Kad kompjūters uzkaras, tad ir lielas ziepes. Visi stresi, dzīves ritms ar nejēdzīgi daudz uzspiestas informācijas, turklāt ar fizisko aktivitāšu trūkumu – tas viss atspoguļojas veselībā.

Esmu pilnīgi pārliecināta, ka vienam ģimenes ārstam nedrīkst būt vairāk par 1200 pacientiem, jo citādi nav iespējams veltīt katram pienācīgu laiku un uzmanību. Man ir aptuveni 1300, bet vēl daudzi pansionātā, tā ka darbs ir no rīta līdz vakaram un par garlaicību nevar būt ne runas.

3. Kāpēc, strādājot Ropažos un Rīgā, joprojām dzīvojat Saulkrastos un izvēlaties katru dienu laiku pavadīt ceļā?
– Es nevaru ciest Rīgu, to burzmu, kad cits citam uz galvas, pabraukt nevar, visi stumdās un grūstās. Es dzīvoju mežā un esmu apmierināta kā vilciens. Braucu pa savu Sējas ceļu cauri Inčukalnam, un neviens man nemaisās pa kājām. Tālu jau ir, bet, ņemot vērā, ka mašīnai ir gāze, tad sanāk lētāk. Visvairāk man ir žēl tā laika, ko es pavadu ceļā, jo, lai aizbrauktu uz Bolderāju, vajag pusotru stundu. Tu neko citu nevari darīt, kā tikai klausīties Latvijas Radio 1.

4. Pirms diviem gadiem publikācijā "Ropažu Vēstīs" bijāt uzsvērusi, ka gribat īpaši pievērsties profilaksei, nevis seku ārstēšanai. Vai tas izdodas?
– Jā. Viens otrs pat atmet smēķēšanu, par ko man ir milzīgs prieks. Ar dzeršanu tik veiksmīgi neizdodas cīnīties. Profilakses ziņā ir daži kritēriji, kuriem jābūt kārtībā – tā ir sirdsdarbība un asinsspiediens, tūskas nedrīkst būt. Karājieties kaut vai pie lampas, man vienalga, bet pamatkritērijiem ir jābūt normas robežās. Ēdiet dabas produktus, nometiet svaru, kustieties – tad nebūs jādzer zāles.

Bet cilvēks ir slinks kā meķis un labāk iedzer tableti. Vēl viena lieta, ko es vienmēr uzsveru, – jādzer daudz ūdens. Kad cilvēkam ir slikti, viņu aizved uz slimnīcu un pieliek pie sistēmas, tas jau nav nekas īpašs – ūdens ar minimālu zāļu daudzumu. Tas pats ūdens, ko mēs nevīžojam dzert.

5. Vai cilvēki klausa mediķa norādījumiem?
– Atnāk jaunas meitenes un sūdzas par sliktu pašsajūtu, es saku: "Parādi mēli." Mēle sausa un aplikta. Kad jautāju, cik daudz dzer ūdeni, saka, ka vienu krūzīti dienā. Es saku, ka jāizdzer pusotrs, divi litri. Ar ūdeni mēs visus mēslus izskalojam ārā. Ja to nedzer, tad viss paliek iekšā. Ar vienu ūdens pili mēs arī netīru bļodu nevaram izmazgāt.

6. Cik daudz cilvēki zina par savu organismu?
– Pirmos mēnešus un pat gadu bija grūtāk strādāt, jo visiem viss bija jāizstāsta. Cilvēkam pašam ir jāsaprot, kas organismā notiek, kādas zāles kam domātas. Tad ir ļoti viegli strādāt.

7. Vai izjūtat to, ka cilvēki nenāk pie ārsta, jo nevar to atļauties?
– Nezinu, vai varu to reklamēt, bet es reizēm neņemu naudu, un man par to ir prieks. Kā es gribu un saprotu, tā strādāju savā privātpraksē.

8. Kāpēc tik bieži dzirdamas sliktas atsauksmes par ģimenes ārstiem – ka tie nav zinoši vai ir pavirši?
– Visa pamatā ir pārlieku lielais pacientu skaits. Visvairāk mani kaitina tas, ka cilvēks ievējo manā kabinetā bez pieraksta un jautā, vai var dabūt nosūtījumu. Es viņu pirmo reizi redzu un saku: "Atvainojiet, dabūt var pa vienu citu vietu." Te notiek ārstēšana, netaisiet mani par muļķi. Tie, kas mani pazīst, zina, ka nevar šitā dakteri kaitināt.

9. Vai jauniem dakteriem var uzticēties?
– Vienīgā zināšanu māte ir pieredze – tā teica Einšteins. Bez pieredzes tu esi pilnīga nulle un absolūts muļķis. Dzīvē daudz kas ir citādāk, nekā raksta grāmatās.

10. Kurš ārstē ģimenes ārstu?
– Smags jautājums. Gandrīz kā kurpnieks bez kurpēm. Nē, man, protams, oficiāli ir ģimenes ārsts – daktere Liepa Ādažos, pie kuras es pati mācījos. Pazīstamus cilvēkus un ģimenes locekļus ir grūti ārstēt, jo viņi teikto neuztver kritiski.

Iepriekš:
Gaisa kuģu ārstu ikdiena: citreiz slimība jāzīmē uz lapiņas