Politiķus ierobežo, bet cietēji ir iedzīvotāji. Neilgi pirms pašvaldību vēlēšanām 1. jūnijā politiskā aģitācija masu saziņas līdzekļos ir stipri ierobežota, uzskata E. Inkēns. "Kā politiskās informācijas patērētājs, kāds ir katrs no mums pirms vēlēšanām, gribētu vairāk informācijas. Līdz 1. jūnijā gaidāmajām pašvaldību vēlēšanām ir palicis pavisam maz laika, bet manas zināšanas par katras partijas piedāvājumu ir ļoti fragmentāras, lai gan es informācijai ļoti sekoju līdzi," atzīst E. Inkēns.
Labie un sliktie
Viņš uzskata, ka Latvijas žurnālistikas vide nav pozitīva, jo žurnālisti savā starpā karojot un "tas ir galēji nepareizi. Mēs iedalām žurnālistus labajos un sliktajos. Tie, kas ir vienā organizācijā, tie ir labie, tie, kas citā organizācijā, – sliktie. Tas ir diezgan zemas kultūras jautājums. Žurnālistiem būtu jāapvienojas vienā organizācijā, un profesionālās diskusijas varētu risināt tās ietvaros.
Tā vietā ir divas organizācijas, no kurām viena uz otru skatās ar lielām aizdomām. Situācija kopumā izveidojusies kroplīga. Tā neveicina profesionālo izaugsmi un kopējo ētikas normu ieviešanu. To nevar no malas uzspiest, tai ir jābūt pašu žurnālistu savstarpējai diskusijai, bet diskusija nenotiek. Notiek tikai iedalīšana labajos un sliktajos. Visi žurnālisti to zina, bet īsti nevar pārvarēt dažādu iemeslu dēļ, bet visvairāk – personīgo un sabiedrisko īpašību dēļ".
Mazais tirgus un likumdošanas sekas
Otrs faktors, kas negatīvi ietekmē mediju vidi, ir mazais tirgus, norāda E. Inkēns. Mazā tirgū maza izvēle un tātad vieglāk diktēt noteikumus. Savukārt trešais faktors, kas ierobežo Latvijas iedzīvotāju tiesības saņemt vispusīgu, dažādu un kvalitatīvu informāciju, ir daži likumdošanas akti, kas izveidoti, lai panāktu vislabāko rezultātu, bet reālais efekts ir pretējs.
"Šajā situācijā es gribu pieminēt veco teicienu, ka ceļš uz elli ir bruģēts labiem nodomiem. Labie nodomi sākās ar to brīdi, kad radās skaidrība, ka vēlētājs pirms vēlēšanām ir relatīvi viegli ietekmējams ar reklāmas klipiem televīzijā. Agrāk tie, kam bija visvairāk naudas, varēja izveidot viskvalitatīvākos klipus sabiedriskajai televīzijai, pērkot viskvalitatīvākos veidotājus. Tādā veidā īsā priekšvēlēšanu laikā izdevās panākt sava reitinga divkāršu pieaugumu un pat vairāk.
Tā, protams, nav īsti normāla situācija, jo pilsoņiem jau iepriekš vajadzētu būt skaidram viedoklim par partijām, kuras startē vēlēšanās. Vismaz par lielākajām un tām, par ko pats iepriekšējās vēlēšanās ir balsojis. Vajadzētu būt vispārīgām priekšstatam, kuru nevar izmainīt ar reklāmas klipu palīdzību. Ar televīziju var pielasīt tos, kas vēl nav izlēmuši, bet tam nevajadzētu būt dramatiskam pieaugumam."
Nepieciešams cits veids, kā kontrolēt politisko aģitāciju medijos, nevis radīt ierobežojumus. "Manuprāt netika ņemts vērā viens priekšnoteikums – nevajag radīt likumus, kas faktiski piespiež tos pārkāpt. Saeimas ierobežojumu mērķis bija samazināt partiju tēriņus un, kā tika uzskatīts, nelegālo naudu. Neuzskatu, ka uzņēmumu nauda ir nelegāla un īsti nesaprotu, kāpēc to nedrīkst iemaksāt.
Pirmais mērķis bija ierobežot finansējumu, lai vēlēšanu kampaņa nekļūtu par smadzeņu skalošanu. Otrais – neļaut pietiekami daudz naudas tērēt ar to pašu uzdevumu. Rezultātā mēs uz vēlēšanām tagad saņemam dažas publiskās diskusijas, kur piedalās partiju pārstāvji un rodas ainava, kad sabiedrības tiesības izvēlēties ir ierobežotas."
Kurš ar kuru sadarbojas
"Nepazīstu nevienu profesionāli šajā valstī, kurš patiesi ticētu, ka parastie iedzīvotāji straumēm iet, lai ziedotu partiju kasēs. Pat vislabākās un gaišākās partijas, kādas jūs varat iedomāties, ir radījušas shēmas, lai tiktu pie naudas. Un nauda lielākoties nenāk no tiem cilvēkiem, kas parakstās par tās ziedošanu partijai. Tādējādi pagrīdē tiek iedzīts tāds jēdziens kā juridisko personu ziedojums.
Bet kopumā atklātība palīdz. Tad labi var redzēt, kuri ekonomiskie spēki ir tie, kas atbalsta vienu vai otru partiju. Kurš ar kuru sadarbojas. Tas ir daudz svarīgāk, nekā tagad Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja jāmeklē katrs pensionārs, kas ir iemaksājis partijas kasē un kur viņš to naudu ņēmis. Tas ir pilnīgi nevajadzīgs un lieks darbs, kurš lielākā daļā ir neauglīgs," novērojis E. Inkēns.
"Pašreizējā brīdī, samazinot naudas apjomu, līdz ar to arī pieeju pie masu informācijas līdzekļiem, par partijām vienkārši mazāk runā. Rodas absurda situācija. Piemēram, televīzijas debatēs ir kritēriji – ir jāņem noteikts partiju skaits un katrai partijai ir viens mazs gabaliņš, ko tā var pastāstīt. Tas ir daudz par maz. Salaist kopā sešas, septiņas partijas nozīmē ieraudzīt kauju, nevis viedokļu izklāstu.
Man kā skatītājam būtu daudz svarīgāk dzirdēt, ko tie cilvēki saka, ko viņi darīs pēc vēlēšanām, nevis to, kā sešas partijas viena otru apkaro kadrā. No tāda cīņas viedokļa, protams, ir interesantāk skatīties, ka viņi visi savā starpā karo, bet būsim godīgi – labākie ekonomikā nebūt nav labākie televīzijas cīņās. Viņi parasti ir klusi, gudri un matemātiski domājoši cilvēki, kuri nevar pārbļaut citus. Līdz ar to būtisko mēs tā arī nekad neuzzinām."
Pie varas esošajiem – dabiska priekšrocība
Ierobežošanas rezultātā, pēc E. Inkēna domām, partijām kļūst grūti formulēt savus mērķus. "Un tad kas viņām atliek? Pirktie raksti medijos, kas, manuprāt, ir ļoti pareiza lieta. Lai gan tajos tiek izklāstīta programma, solījumi un kas nu vēl kuram, bet cilvēks vismaz kaut ko uzzina. No šīm televīzijas kaujām, manuprāt, neuzzina neko. Bet kopsummā izvēles samazinās, kam atkal ir sekas.
Pirmkārt, cilvēki ir dezorientētāki, otrkārt, ja ir mazāk informācijas, tad tā, kas ir laukumā, tā kļūst spēcīgāka. Ir zināma fona informācija, kas visu laiku eksistē par tiem, kas ir pie varas. Piemēram, Rīgā vai valstī kopumā. Nils Ušakovs izdara kaut ko labu, un to tik un tā parādīs televīzijā. Valdis Dombrovskis tiekas ar kādu svarīgu amatpersonu no starptautiskā valūtu fonda, un to atkal parādīs pa televizoru. Tā rezultātā – ja pārējām partijām televīzijas kanāls nav pieejams vai arī ir ļoti ierobežotā apjomā, tad tiem, kas ir pie varas, ir dabiskā priekšrocība.
Ja ir valstiski svarīgs notikums, kurā piedalās premjers, to nevar nerādīt. Un tam nav liela sakara ar premjera priekšvēlēšanu kampaņu. Tādā veidā vēlētājs faktiski tiek virzīts vienās sliedēs. Es nedomāju, ka tie, kas gribēja izveidot jaunu situāciju, gribēja radīt priekšrocības valdošajiem, bet objektīvi tas tā ir sanācis."