Babītes novada domes priekšsēdētāja vadītā "Reģionu alianse" (RA), piedaloties ne tikai pašvaldību, bet arī Saeimas vēlēšanās, liks ieklausīties reģionu viedoklī par to, kā jārisina daudzviet sasāpējuši jautājumi – no nekustamā īpašuma nodokļa optimizēšanas līdz visiem pieņemamai atkritumu apsaimniekošanai, pārliecināts ir A. Ence.
Vai jūsu nostāju, vērtējot E. Sprūdža ierosinājumu samazināt deputātu skaitu pašvaldībās, varētu traktēt tā: šāds solis atbalstāms ne tik daudz finansiālu iemeslu, cik efektīvākas lemšanas dēļ?
Dažādos novados dažāda situācija. Babītē tas būtu arī finansiāls ieguvums, jo pašlaik četri [papildu] deputāti izmaksā apmēram 12 tūkstošus latu gadā. Taču [galvenais ir tas, ka sistēmā] nav kārtības. Jēkabpilī ar 25 tūkstošiem iedzīvotāju ir 13 deputāti, Babītē ar deviņarpus – 15. Kāpēc?
Ir daudz citu piemēru, kas liecina par to, ka nav sabalansētības, [proporcionalitātes atkarībā no] iedzīvotāju skaita. Otrkārt – patiesi, ja kāds [deputātu skaita samazināšanas gadījumā] grib pārmest demokrātijas trūkumu, viņš alojas. Neviens domes lēmums netiek pieņemts voluntāri. Pirms tam [pirms balsošanas] strādā komitejas, piesaistīti speciālisti, kas [jautājumus] izdiskutē. Piemēram, Eiropā domes sēdēs atnāk deputāti uz dažām stundām, viss sagatavots, nobalso, un viss ir kārtībā, jo viss iepriekš jau izstrādāts, domes sēde [jautājuma izlemšanai] pieliek punktu, nevis visu risina no nulles.
Tāpēc, pieņemsim, 11 deputātu darbs ir operatīvāks, jo katrs kaut ko nezina, viņam ir jautājumi, jāskaidro, tas paildzina procesu. Ja salīdzina ar mūsu domes sēdēm agrāk – tagad vismaz stunda klāt. Tā, protams, nav nekāda traģēdija, bet process ievelkas. Vienmēr kādam ir kāds papildu jautājums. Ja būtu izteikta opozīcija, vispār būtu "auzās". Mazāk nekā deviņi deputāti nedrīkstētu būt – lai varētu normāli komplektēt komitejas, bet 11 – uzskatu, novados, kur [nedaudz] vairāk nekā 5000 iedzīvotāju, tas būtu optimālais skaits.
Deputātu skaits palielinājās, kad izveidoja novadu.
Pielika klāt četrus. Iemesls toreiz bija skaidrs. Reforma mazos pagastus saliek kopā. Pagastiem pārstāvniecības nav. Bet nekas jau ar to netika atrisināts. Arī šiem deputātiem jābūt no partiju listēm, un kāds pagasts tik un tā var nebūt pārstāvēts – kvota nav noteikta. Tas [bija lēmums] uz emociju viļņa – palielināt deputātu skaitu, lai nomierinātu tautu sakarā ar reformu, bet attaisnojies tas noteikti nav.
Deputātu skaits – tas, protams, nav dzīvības un nāves jautājums, bet, skaitam samazinoties, domāju, palielinātos arī konkurence – varbūtība, ka pie tā galda nokļūs arvien stiprāki deputāti.
Turklāt pašvaldību vēlēšanās balso nevis par partijām, bet par cilvēkiem. Tā ir saimnieciska lieta.
Tieši tā, un vislabāk redzams – topā būs tie, kas ir kaut ko izdarījuši. Daudzi, domāju, pat nelasa, kāda partija. Man ir teikuši – meklējam uzvārdu, ne jau partiju.
Par izpildvaras un lēmējvaras nodalīšanu, – kur nedrīkstētu un kur drīkstētu strādāt deputāts?
No 1994. gada Latvijā diskutē pat lēmējvaras un izpildvaras nodalīšanu. Pasaulē tās ir nodalītas. Nevar sēdēt uz diviem krēsliem. Elementārs piemērs: iestādes vadītājs prasa papildu finansējumu, kolēģi zina, ka diez vai tas vajadzīgs. Bet darbojas cilvēciskais faktors: nu kā tu atteiksi.
Ja būs labi deputāti, speciālistus, lemjot jautājumus, neapies. Labs priekšsēdētājs, izskatot lietu, taču pieaicinās tos gudrākos speciālistus, iestāžu vadītājus. Tas jādiskutē komitejā, nevis domes sēdē. Tā, ka viņus ko aprites neviens neizslēdz.
Kā lai jūtas izpilddirektors, kam pakļautās iestādes vadītājs ir deputāts – tātad lemj par viņu? Piemēram, tā pati Rīga: triju izpilddirekciju vadītāji ir deputāti, bet pilsētas izpilddirektoru nedzirdam. Melns un maziņš. It kā viņš viņiem ir priekšnieks, bet – arī viņi viņam. Tas nav nopietni. Cik zinu, Rīgas domē 25 no 60 deputātiem ir saistīti ar administrāciju. Tas nav godīgi.
Nevajag aizbildināties ar to, ka nav cilvēku. Viņus – gudrus, darīt gribošus – var atrast, domāju, visur. Agrāk teica – mazi novadi, nav cilvēku. Bija reforma. Bija iespējas apvienoties. Būtu cilvēku skaits, būtu izvēle. Nedarījāt? Paši vainīgi.
Jūs nesūdzaties par cilvēku trūkumu?
Man jau šodien nāk klāt cilvēki un piedāvājas nākamajām vēlēšanām – vai es ņemšot sarakstā. Labi, mums ir deviņarpus tūkstoši, mums ir izvēle, Pierīga, cilvēki gudri... Prasības gan nebūtu jāpārspīlē. Deputātam nav jābūt visuzinošam, viņš nekad tāds nebūs. Mēnesī divreiz atnākot [uz sēdēm], nekad visu nezinās. Tāpēc ir komitejas, speciālisti, kas visu izskaidro. Deputāts ir iedzīvotāju ievēlēts pārstāvis. Goda amats.
...goda amats, nevis maizes darbs...
Nē, ne maizesdarbs. Ir pašvaldības, kur maksā diezgan lielas algas, mēs arī nemaksājam mazu algu, ap 200 latu "uz papīra". Vidēji, ja apmeklē visas sēdes. Bet, protams, tas nav maizesdarbs. Viņi visi strādā vai nu biznesā, vai dara ko citu. Ja deputāta darbu uztver kā maizesdarbu, kaut kas nav īsti kārtībā.
...ņemot vērā to, ka noslogotība nav liela...
Nav jau ko darīt. Saprotu, Rīgas domē ir cits apjoms, bet ko mums? Vienreiz (varbūt iznāk arī divreiz) mēnesī komitejas, vienreiz – domes sēde. Varbūt kāds ir divās komitejās... Divas trīs reizes mēnesī jāatnāk. Ja vajadzība, varbūt biežāk – uz ārkārtas sēdēm... Nevar pateikt precīzi, bet divas reizes mēnesī ir minimums.
Šo [sākumā minēto] Sprūdža kunga iniciatīvu atbalstāt. Atceros, pirms kāda laika izteicāties kritiski par citu iespējamu jauninājumu – reģionālajiem referendumiem... Attieksme pret Vides attīstības un reģionālās attīstības ministriju nav viennozīmīga. Ņemot vērā, ka tā ir ministrija, ar ko jums visvairāk jāsadarbojas, kā vērtējat pašreizējo ministriju un ministru?
Jāsaka, man maz darīšanu ar ministriju. Es viņus netraucēju un gribu, lai arī man netraucē. Vienreiz esmu bijis pie ministra. Tieši sakarā ar šo jautājumu, par ko runājam. Un tajā es viņu tiešām atbalstu. Savukārt citā lietā – par referendumiem – neatbalstu.
Arguments pret reģionālajiem referendumiem, ko toreiz minējāt bija – ir taču sabiedriskās apspriešanas!
Tieši tā, ja runa ir par teritorijas plānojumu. Par citiem [jautājumiem] varbūt [referendumus varētu rīkot], taču, ja atzīstam, ka esam nabadzīga valsts – kādi referendumi!? Tie maksā naudu. Mums tiem nav ne finansējuma, ne laika. Procesus var ietekmēt citādi. Līdz šim esam iztikuši bez [reģionāliem] referendumiem. Vai pašvaldībās ir kas apgriezies kājām gaisā? Nē, taču!
Piemēram, jūsu viedoklis vēl par kādu aktuālu jautājumu.
Pašlaik, man šķiet, kaut kas sagājis grīstē ar Atkritumu apsaimniekošanas likumu. Taisos tuvākajās dienās "pieķerties" grozījumiem, ko pašlaik gatavo. Bet pašreizējā situācija nav normāla. Līdzšinējais likums pašvaldībām uzspieda: jābūt vienam apsaimniekotājam. Izjaucām brīvo tirgu. Konkurences padome klusēja. Nesaprotu, kāpēc.
Pie mums Babītē strādāja vismaz trīs atkritumu apsaimniekošanas kompānijas. Visi bija apmierināti. Tagad bijām spiesti [izvēlēties] vienu. Bija problēmas, jo vairs nebija dažādu cenu un servisa līmeņa, un katrs uzņēmējs vai iedzīvotājs vairs nevarēja izvēlēties atbilstoši savām vajadzībām un maksātspējai.
Jums bija jārīko konkurss, kurā uzvar viena firma un sniedz pakalpojumu visam novadam.
Tieši tā. Kaut arī vairāk nekā 10 gadus darbojās normāla konkurence. Varbūt kaut kur 100 kilometrus no Rīgas ir citādi, bet te, Pierīgā, kur ir konkurence... nevajadzēja to tā noslāpēt.
Otrs [aktuāls jautājums] – NAP (Nacionālais attīstības plāns), kamēr nav atrisināta lieta par Eiropas Savienības līdzekļu kvotām pašvaldībām. Pašvaldības ir prasījušas, lai pašas varētu lemt, teiksim, par trešo daļu līdzekļu – par to, kādos projektos šo naudu ieguldīt. Nevis tikai ar ministrijas starpniecību. Par to mēs gribētu pacīnīties.
Kāpēc kāds iedomājas, ka ministrijas ir tās gudrās? Tagad ir programma. Mēs, piemēram, neesam spējuši kaut ko sakārtot par saviem līdzekļiem, valsts programma paredzēta tikai kādam vienam mērķim, citas nav, pie Eiropas naudas netiekam klāt. Kāpēc? Mums varbūt ir citas aktualitātes, kurām šo Eiropas naudu izmantotu. Bet nevaram. Nav godīgi, vai ne? Tādēļ Eiropas fondos būtu vajadzīga kvota pašvaldībām, lai pašas varētu lemt, kur naudu tērēt. Protams, lai [lemšana] paliek arī valstiskā līmenī.
Tie pašlaik ir galvenie jautājumi. Arī [situācija] ar nekustamā īpašuma nodokli. Tas nav normāli. Tādas starpības starp kadastrālajām vērtībām kā Latvijā laikam nav nekur citur pasaulē. Ja lasām, ko raksta latvieši, kuri strādājuši ārzemēs, – viņi smejas par mūsu [nekustamā īpašuma] vērtētājiem, par principiem, kā nosaka kadastrālo vērtību. Notiek darījums par miljonu kādā vecā ciematā, un cieš visi apkārtējie. Kas tā par kārtību?
Viens šāds darījums ietekmē nekustamā īpašuma cenu visā apdzīvotajā vietā.
Jā, un Zemes dienests pēc šā darījuma uzreiz "taisa" vērtību. Tāpēc jau Jūrmalā pamatiedzīvotāji ir "nolikti pie zemes". Arī mums tas pats. Vecajos ciematos, kas būvēti piecdesmitajos sešdesmitajos, no viena darījuma par nopietnu summu cieš visi.
Jūsu novadā nekustamos īpašumus pērk daudz ārzemnieku...
Jā, protams. Tiesa gan, ārzemnieki nepērk vecās mājas, tikai jaunās. Jaunie ciemati ir nostāk no vecajiem. Tik daudz pašlaik tas [kadastrālo vērtību kaimiņos] neietekmē, bet savulaik tāds vājprāts bija: darījumu vērtība un nekustamā īpašuma nodoklis tikai palielinājās un palielinājās. Un cilvēki tādu vairs nevar samaksāt!
Tie, kuru mājas būvētas sešdesmitajos gados, tagad gatavi īpašumu pārdot, bet nav vairs neviena, kas pērk. Zinām, kā padomju laikos bija ar būvniecību. Tik daudz jāiegulda, ka neatmaksājas. Grib pirkt tikai modernās mājas.
Kāds, jūsuprāt, būtu risinājums? Vai pašvaldībai vajadzētu ļaut ietekmēt kadastrālās vērtības noteikšanu?
Pašlaik nevaru pateikt recepti, gribas tikties ar speciālistiem un pārrunāt, kā tas pasaulē notiek, lai saprastu. Mums partijā ir cilvēki, kas ar to nodarbojas, es neesmu viņu skaitā.
Runājot, par ārzemniekiem, pazīstu vācieti, kas dzīvo Piņķos un atzinīgi izsakās par sakoptību. Atceros, pirms gadiem, kad sākās lielo talku iniciatīva, Babītes pašvaldība izcēlās ar to, ka teica – talku neorganizējam, jāsakopj nevis vienreiz gadā, bet katru dienu.
Tieši tā – līdz šim laikam! Mēs – pašvaldība – talku nerīkojam. Iniciatīvu izrāda cilvēki, kas grib ko sakopt. Un mēs viņiem piedāvājam – valsts īpašums Babītes ezers, ko valsts neapsaimnieko. Norādām vietas – redziet, kur makšķernieki atstājuši miskastes. Nopērkam maisus, izdalām dienestiem. Brīvajā laikā – varbūt ne tikai talkas dienā – viņi aiziet, savāc, un mēs nodrošinām atkritumu aizvešanu.
Savukārt teritorijas, ko apsaimnieko pašvaldība, kopjam ik dienu, un mums nav jārīko talkas. Ar privātīpašniekiem, cik iespējams, cīnāmies, brīdinām, rakstām, sodām – tas ir ikdienas darbs. Uzskatu šīs masveida kampaņas par bezjēdzīgām – tas ir padomju laiku mantojums.
Ja grib kopā "tusēties", var jau, bet kāpēc jātērē valsts un pašvaldību nauda? Cik atceros, valsts deva Jaunzemes kundzei [Lielās talkas projekta vadītājai Vitai Jaunzemei] 40 tūkstošus. Es to naudu dotu Valsts policijai, lai biežāk patrulē uz ceļiem un ķer tos, kas met [atkritumus] pa auto logiem, jo visa problēma ir ceļmalas meži. Turp vajadzētu šo naudu "pagriezt".
Pamēģiniet Rietumeiropā izsviest jaut ko pa mašīnas logu – uzzināsit, cik tas maksā. Pilnīgi nepareiza pieeja ir mācīt bērnus vākt citu mēslus – mūsu skolā tā nedara. Katram aiz sevis jāsavāc pašam. Katrs mūsu pašvaldības zemes kvadrātmetrs ir sakopts.
Vai, tuvojoties Saeimas vēlēšanām, arī pats domāsiet par kandidēšanu tajās vai arī jau tagad skaidri zināt, ka paliksit pašvaldībā?
Nestartēšu uz Saeimu, to esmu jau teicis. Esmu vairāk saimnieciskas dabas cilvēks. Tā kā šajā amatā atrodos jau 21 gadu, domāju, varētu piedalīties likumdošanā, bet priekšlikumus jau arī tagad aizsūtu, ja man tādi ir. Sēdēt "100 cilvēku bariņā" gatavs neesmu. Gribas gūt gandarījumu no tā, ka esmu pielicis roku un kaut ko sakārtojis.
