Sarunā ar "Kodolu" Raivis Dzintars stāsta gan par to, kāpēc notikušas šādas izmaiņas, gan to, kā Nacionālā apvienība atšķiras no citiem politiskajiem spēkiem, gan arī par politiskajiem līderiem atvēlēto "derīguma termiņu".
– Nacionālajai apvienībai ir beidzies posms, kad to vadīja divi līdzpriekšsēdētāji. Turpmāk jūs būsit viens partijas vadītāja amatā. Kāpēc tādas pārmaiņas?
– Šim solim vairāk ir simboliska jēga. Kamēr citas partijas šķeļas un dalās, mēs vienojamies. Divi līdzpriekšsēdētāji bija tāds kā līdzsvara pasākums, lai gan "Visu Latvijai", gan TB/LNNK apvienojoties justos komfortabli. Pašlaik šis dalījums ir zudis. Ir viena Nacionālā apvienība. Viena nacionāla partija Latvijā, un mums nav vairs vajadzības citam dalījumam.
Nacionālās apvienības kongresā ar 273 balsīm “par” un piecām “pret” Raivis Dzintars tika ievēlēts par vienīgo partijas vadītāju.– Vienīgā nacionālā partija... Skan pašpārliecināti.
– Es tā neteiktu, ja nebūtu par to pārliecināts. Katrai partijai ir kaut kāds pievilkšanās centrs, kas satur kopā cilvēkus, dod pastāvēšanas jēgu. Zaļo un Zemnieku savienībai tā ir konkrētu pašvaldību pārstāvju veidota savstarpējā izdevīguma sistēma, "Saskaņai" – krieviski domājošs vēlētājs un opozīcija Latvijas valstij. Protams, saucot to citos vārdos. Tad vēl ir vesela virkne partiju, kuru esības jēga ir uzbrukt tiem, kas pie varas. Šādas partijas, mainoties nosaukumiem, pastāvējušas visos laikos. Lieki piebilst, ka, tām nonākot pie varas, šī jēga pazūd, un reizēm ir ļoti grūti atrast jaunu identitāti, kas organizācijas dalībniekiem būtu pieņemama. Nacionālās apvienības pievilkšanās centrs ir ideja par Latviju kā nacionālu valsti. Tas ir mūsu visu lietu mērs. Nevienai citai partijai tāda nav. Viņi var paņemt kādu elementu, viņiem var sakrist viens vai otrs balsojums, bet tā nav šo partiju saistviela.
– Kā ar Jauno konservatīvo partiju? Jūtat viņus kā konkurentus?
– Tādi bijuši uz katrām vēlēšanām. Šajās vēlēšanās tā bija Inguna Sudraba un "No sirds Latvijai", tagad Juta Strīķe un Juris Jurašs. Tur nav nekā nacionāla. Viņi runā ar medijiem krieviski, nespēj formulēt viedokli par latviešu valodu skolās, pilsonības politiku uzskata par neaktuālu un tamlīdzīgi. No ideoloģiskā viedokļa, tur ir rasols. Viņi drīzāk cīnās ar Artusu Kaimiņu par protesta balsīm, sak, ieriebsim visiem, kas pie varas, bļausim visskaļāk! Protams, ka nevienam ar to ieriebt nevar. Toties ir noteikta cilvēku kategorija, kas katrās vēlēšanās par šādu projektu nobalso. Protests pret varu ir galvenā šīs partijas saistviela, bet tā vienmēr izšķīst, kad pašiem jābūt pie varas un jāmēģina kaut ko izdarīt.
Politikā, lai kaut ko panāktu, jāprot sastrādāties ar ļoti daudziem atšķirīgiem cilvēkiem. Jaunajā konservatīvajā partijā ir cilvēki, kam tas nav izdevies pat savā partijā, kur nu vēl situācijā, kad jāprot aizstāvēt idejas ārpus tās. Pat "Vienotība", kuras potenciāls savulaik bija nesalīdzināmi lielāks, parāda, kas notiek, kad partijas saistviela ir zaudēta. Tad kļūst iespējamas visādas paradoksālas un pat komiskas situācijas, piemēram, ka Saeimas frakciju vada no partijas teju vienbalsīgi izslēgts cilvēks.
– "Vienotības" frakcijas vadītāja Solvita Āboltiņa ir pēdējā laikā visvairāk apspriestā politiskā figūra. Kādas sekas viņas aiziešana radīs "Vienotībai"?
– Politiskai organizācijai ir gandrīz neiespējami pastāvēt bez līderiem. Un šeit nedomāju cilvēkus, kam skaļāka balss vai kaismīgāka žestikulācija. Arī ne tos, kuriem statusu nosaka tituls. Līderis ir tas, kurš ļoti dažādi domājošu cilvēku sabiedrībā spēj formulēt kopīgo fokusu, ko izšķirošais vairākums akceptē. Šādu līderu ir maz. "Vienotības" sekmes noteiks tas, vai Āboltiņu varēs aizstāt tāds līderis vai līderi, kas spēj partijai iedvest vienotu ticību tās tālākās pastāvēšanas jēgai. Pašlaik to ir grūti saskatīt.
“Lai neitralizētu psiholoģisko slodzi, darbā jāliek fiziskas aktivitātes, kas dod enerģiju un palīdz izvēdināt galvu,” Raivis raksturo sportošanas nozīmi savā ikdienā.
– Āboltiņas izslēgšana ir "Vienotības" kļūda?
– To gan es neapgalvoju. Līderiem ir viena īpatnība. Viņiem visiem ir savs derīguma termiņš. Jā, arī man. Visiem. Šis termiņš atšķiras. Ir maratonisti – kā Augusts Brigmanis, un ir sprinteri – kā Valdis Zatlers. Bet tāds vai citāds šis termiņš ir visiem. Kad tas beidzies, to pagarināt ir gandrīz neiespējami. Mūsdienu laikmetā, kad informācija cirkulē tik ātri un jebkurš jauns impulss tik ātri var nograut it kā šķietami pašsaprotamu un neapstrīdamu sistēmu, šie derīguma termiņi kļūst vēl īsāki. Tam pierādījums ir atjaunotās Latvijas politiskā vēsture: Gorbunovs, Šķēle, Repše, Zatlers, Āboltiņa... Mirklī, kad termiņš tuvojas beigām, labākais risinājums organizācijai ir pakāpeniska, iekšēji saskaņota, sagatavota un pārdomāta līderu nomaiņa. Ja ir, ar ko nomainīt, un ja maināmais apzinās situāciju.
– Vai jūs pašu kā politisko līderi tas nebiedē?
– Politikā būtu daudz no kā bīties. Laupīta lauvas tiesa no privātās dzīves, nelabvēļu ķengas, objektīvi ierobežotās iespējas apmierināt visu atbalstītāju gaidas un, protams, arī apziņa, ka tam visam ir termiņš. Kā būs pēc tam, neviens nezina. Es melotu, ja teiktu, ka tas nekad nenomāc. Protams, ka nomāc, bet es to kaut kā ar laiku esmu iemācījies pieņemt kā sava darba sastāvdaļu. Un darbs ir jāmīl. Patiesībā formula ir vienkārša. Iedvesmai un mīlestībai pret to, ko dari, ir jābūt lielākai par šo blakņu negācijām.
– Pamatus organizācijai jūs likāt 16 gadu vecumā. Vai visu šo laiku iedvesmas ir bijis gana?
– Ir bijuši grūtāki mirkļi. Parasti tas ir tad, kad izaicinājumi darbā sakrīt ar grūtiem brīžiem ģimenes dzīvē. Man dzīve ir devusi vairākus smagus pārbaudījumus: agri zaudēju tēvu, vēlāk – vienīgo brāli, šodien viens no izaicinājumiem ir mana vidējā dēla veselība... Visas šīs situācijas ļoti skolo. Tās it kā noliek tevi pie vietas un atgādina, ka kādam te ir lielāks plāns un tu neesi visu varens, visu spēcīgs. Katram scenārijam, ko tu izplāno, ir nepieciešams kāda lielāka režisora akcepts. Vienmēr esmu bijis ticīgs cilvēks. Es nespēju iedomāties, ka šī unikālā un skaistā pasaule ir radusies nejauši. Dieva apziņa, manuprāt, ir neatņemama daļa no latviešu nacionālās identitātes.
Par spīti visam, es uzskatu, ka Augstākais man ir bijis ļoti, ļoti labvēlīgs. Zeme un tauta, kurā esmu dzimis, ģimene, cilvēki un skolotāji ar lielo burtu, ko dzīve man piespēlējusi. Esmu laimīgs cilvēks, un laimīgam cilvēkam vienmēr ir iekšēja vajadzība dalīties ar citiem.
Draudzīgas cīņas ar tēti – “dzintarpuiku” ierasta vakara nodarbe.
– Jā, politika ir viens no veidiem, kā es cenšos dalīties ar pasauli. Ieguldīt enerģiju tajā, kam ticu. Latvijas Universitātē izmācījos politoloģiju. Esmu ļoti pateicīgs saviem pasniedzējiem par visu doto, bet jāatzīst, ka universitātes zināšanas nav tas pamats, ar ko asociēju savu darbu. Drīzāk ar sajūtām, kas rodas, piemēram, no Leonīda Breikša vai Raiņa dzejas, Aleksandra Grīna "Dvēseļu puteņa" vai latviešu leģionāru un nacionālo partizānu dzīvesstāstiem... Es uzskatu, ka okupācijas režīms mūsu valstij izplēsa lielā mērā labāko latviešu tautas daļu. Par sava darba misiju es jūtu atgriezt šo izplēsto daļu tautas miesas un dvēseles. To saprotot, kļūst skaidrāks, kāpēc Nacionālā apvienība tik ļoti iestājas par atbalsta pasākumiem dzimstības veicināšanai, jaunatnes patriotiskai audzināšanai, politiskiem soļiem, kas no jauna radinātu latviešus justies kā noteicējiem. Jā, tai skaitā – nenošķirt tautu no varas. Bet līdz tam vēl tāls ceļš ejams.
– Ja būtu jānošķir, vai jūs sevi vairāk redzat kā daļu no tautas vai varas?
– Tauta vienmēr ir pirmajā vietā. Bez domāšanas. Bet es to nenošķiru. Tas ir svešu varu nospiedums, kas mums saglabājies, uzskatīt, ka vara ir kaut kas ārpusē esošs. Nē, tā ir daļa no mums. Jā, varbūt tāda daļa, kas lielā mērā neapmierina un kurā nepieciešami uzlabojumi, bet tā ir daļa no mums pašiem. Iedēstīt apziņu, ka mūsu valsts ir neizdevusies un ka politika, pēc definīcijas, ir nelietīga, ir mūsu valsts ienaidnieku taktisks paņēmiens. Tas ir veids, kā mums ņem nost Latviju.
– Zinu cilvēkus, kas tam iebilstu, sak, vienkāršais cilvēks jau neko nevar mainīt. Daudzi uzskata, ka visu izlemj sistēma, iespējams, ārpus valsts robežām esoša, bet mēs tajā esam tikai skrūvītes...
– Tā ir ērta pozīcija vispārināt varu kā kaut ko noziedzīgu un neietekmējamu. Tas ir labs attaisnojums ne tikai jebkurai mūsu neveiksmei, bet arī nedarīšanai. Bija kāds pētījums par to, kuri cilvēki vairāk tic sazvērestības teorijām, piemēram, ka patiesībā visu pārvalda masoni, un tamlīdzīgi. Izrādās, ka, jo tuvāk cilvēks ir varai, jo mazāk šādām teorijām tic, un otrādi. Tātad, ja tu dari, tad saproti, ka visas durvis nav ciet. Loģiski, ka visas nav arī vaļā. Pasaulē pastāv ierobežojumi. Ja to nebūtu, tad kāda jēga vispār būtu mūsu centībai?
Man šobrīd ir 35. To, ka neko nevar izdarīt, esmu dzirdējis kopš 16 gadu vecuma. Organizācijas galu man sola jau kopš tās pirmsākumiem. Sākumā bija pāris jauniešu ar patriotisku pārliecību, un viss. Neliela burtnīca, kur ar pildspalvu rakstījām pirmos statūtus. Ne naudas, ne publicitātes, ne pieredzes, nekā. Šodien ierēdņi pēc mūsu rosinājuma nāk un sniedz atskaites par to, kā normatīvajos aktos tiek iestrādāti valstiskās audzināšanas principi. Šodien valdošās partijas pieņem lēmumus valodas un pilsonības jautājumā, pakļaujoties Nacionālās apvienības gribai. Šodien Kremļa sadarbības partnera nav valdībā, tāpēc ka mēs tā esam gribējuši. Šodien desmitiem tūkstošu ģimeņu saņem lielāku materiālo atbalstu bērnu audzināšanā, tāpēc ka esam par to iestājušies. Tā nekad nebūtu, ja mēs būtu nolaiduši rokas pašizdomātu "masonu" vai "neietekmējamās korumpētās sistēmas" priekšā.
Protams, ka ļoti daudz kas nenotiek pēc mūsu prāta. Bet tā ir lepnība uzskatīt, ka mums pienākas viss un tūlīt. Bez piepūles. Mums pienākas tas, ko šajos apstākļos ar gribu, centību un prasmēm varam panākt.
– Kam pieder vara Latvijā?
– Tā ir izkaisīta. Cilvēki, lasot ziņu portālus, bieži vien maldīgi secina, ka valstī notiekošais ir tikai deputātu balsojumu rezultāts. Patiesībā politiku veido ne tikai deputāti un ministri, bet arī virkne citu subjektu: žurnālisti, ierēdņi, eksperti, nevalstiskās organizācijas, specdienesti, ārvalstu vēstniecības, uzņēmēji, sponsori, tā sauktie viedokļu līderi... Pieņemtie lēmumi ir visu šo elementu ietekmes summa. Un cik daudzus mēs no viņiem vēlam vēlēšanās?
Vēlētie politiķi neīsteno varu tukšā vietā. Viņu uzdevums drīzāk ir līdzsvarot šīs daudzās un dažādās varas grupas atbilstoši savas partijas ideoloģiskajām vērtībām. Bet cik daudzām partijām vispār ir šīs ideoloģiskās vērtības?
– Kāpēc jūs nepretendējat uz ministra krēslu vai premjera amatu?
– Neizslēdzu, ka tas notiks. Bet ne šobrīd. Pašlaik tas nozīmētu pilnīgu ziedošanos vienai nozarei. Uzskatu, ka vienlaikus nevar kvalitatīvi vadīt ministriju un partiju. Katra šī lieta atsevišķi prasa ieguldīt sevi visu. Ja mērķis būtu individuāla karjera, šis būtu ļoti loģisks ceļš, bet mērķis ir komandas veikums.
Bieži vien partija ir nekas vairāk kā tās pārziņā esošo ministriju summa. Ar Nacionālo apvienību ir citādi. Tā ir mērķtiecīga jaunatnes audzināšana, tā ir labdarība, izglītojoši semināri, kultūras pasākumi un sports, tās ir vērienīgas tradīcijas, publiskas akcijas, konkursi un, protams, arī Saeimas darbs, ministrijas, pašvaldības... Pašlaik mana prioritāte ir Nacionālā apvienība kā veselums.
– Viena no pieminētajām vērienīgajām tradīcijām ir 18. novembra lāpu gājiens. Jūs ierasti ejat gājiena priekšgalā ar Latvijas karogu. Kāda ir sajūta, kad aiz muguras seko tūkstošiem cilvēku?
– Sajūta lāpu gājienā ir fantastiska, pirmkārt, jau paša pasākuma dēļ, ne tāpēc, ka atrodos priekšgalā. Man ir iecere, ka nākamgad – simtgades lāpu gājienā – izsludināsim konkursu, kur jaunieši varēs rakstīt motivācijas eseju, kāpēc vēlas nest lielo Latvijas karogu gājiena priekšgalā. Motivētākajiem būs šāda iespēja. Kad rīkoju pirmo lāpu gājienu, tajā piedalījās pāris desmiti dalībnieku. Katru no viņiem pirms pasākuma varēju personīgi sazvanīt. Dalībnieku skaitam katru gadu augot, šogad tas sasniedza rekordskaitu – aptuveni 18 tūkstošus. Tā ir ievērojama parāde. Zinu, ka daudzviet Eiropā šis pasākums tiek apbrīnots, cilvēki speciāli brauc no kaimiņvalstīm, lai tajā piedalītos.
– Vienlaikus šā gājiena tradīcijai ir arī negatīvas sekas. Piemēram, partijai tiek karināta "lāpnešu" birka...
– Kāpēc lai nekarinātu? Daudziem šķietam traucējoši. Vai uzturēšanās atļauju tirgotājiem patīk tas, ka esam viņu rūpalu aizvēruši? Vai "Lattelecom" un LMT apvienošanās shēmotājiem patīk, ka esam izjaukuši viņu plānus? Protams, ka karinās, un ne "lāpnešus" vien. Čečenu mafija, administratori, lāpneši, ekstrēmisti, radikāļi... Šāds uzbrukums tēlam ir normāla cīņas metode. Tieši tāpat kā apmelošana, draudēšana, informācijas šķirošana.
Piemēram, bieži vien mediji par Nacionālo apvienību ieinteresējas 16. martā un 9. maijā. Prasa viedokļus, komentārus. Bet cik daudzi zina par Eināra Cilinska panākto sociālās uzņēmējdarbības likumu vai Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas atbalstu ražošanai reģionos, vai to, ka Nacionālā apvienība izglāba budžeta studiju vietas studentiem? Kā jau teicu, informācijas izplatītāji arī ir politikas dalībnieki. Un bieži vien tādi, kuru politiskā darbība ir vērsta pretēji mūsējai. Tāpēc cilvēkus parasti aicinām izdarīt par mums spriedumus, iegūstot informāciju no pirmavota. No mums pašiem.
– Nu, jūs pašus jau arī gluži nevar saukt par neieinteresēto pusi...
– Taisnība. Bet, ja esam puse, par ko tiek pausti spriedumi, mūsu viedoklim būtu tiesības tikt sadzirdētam. Es tiešām uzskatu, ka mums nav jāizliekas par to, kas mēs neesam. Es ļoti labi saprotu, ka nekad nepatiksim visiem. Sākot ar cilvēkiem, kuri dzīvo nostalģijā pēc okupācijas laikiem, un beidzot ar tiem, kam vārdi "vērtības", "tradīcijas", "ģimene" šķiet kaut kas arhaisks un kaitinošs. Mēs nekad necentīsimies iepatikties tiem, kam mēs jau pēc definīcijas nevaram patikt. Bet netaisnīgi šķiet, kad maldināti tiek cilvēki, ar ko esam vienoti pārliecībā par galvenajām lietām.
– Kas Latvijā ir galvenās lietas? Ja tomēr būtu jānosauc viena nozare, kurā visvairāk būtu nepieciešamas pārmaiņas?
– Tā ir izglītības sistēma. Ir, protams, labi, ka pedagogu atalgojuma jautājums ir sakustējies, bet joprojām skolotāju algas es sauktu par noziegumu pret nākotni. Pedagogs lielā mērā izšķir to, cik veselīgi cilvēki dzīvos, vai maksās nodokļus, vai dzīvos Latvijā, vai lietderīgi izmantos savus talantus. Lai šīs prasmes bērniem varētu atvērt, izglītības sistēmā strādāt būtu jāmotivē talantīgākie Latvijas cilvēki. Talanta pienākums ir "inficēt" ar savu piemēru citus, ar priekšzīmi modināt potenciālu pārējos. Tā, manuprāt, ir kolektīvo panākumu galvenā formula.
Ir pētnieki, kuri uzskata, ka saistībā ar tehnoloģiju progresu 50% šodienas skolēnu savas dzīves laikā strādās kādā no profesijām, kuras pašlaik mēs vēl pat nezinām. Vai zināšanas, prasmes un attieksme, ko šodien dodam jaunajai paaudzei, ir atbilstošas, lai šādai nezināmai nākotnei pielāgotos un vienlaikus saglabātu to, kas mums ir nozīmīgs? Uz jauno kompetenču izglītības saturu skatos ar cerībām, bet piesardzīgi. Velns mēdz slēpties detaļās. Un Nacionālā apvienība šī jaunā izglītības satura detaļām ļoti rūpīgi sekos līdzi.