07.09.2017 07:50

Pēteris Leiškalns: Nodokļu reforma nav ideāla, bet situāciju uzlabos

Autors  Marta Dzintare
Novērtēt šo ziņu
(1 balsojums)
Pēteris Leiškalns atzīst, ka kopumā nodokļu reforma vērtējama pozitīvi. Pēteris Leiškalns atzīst, ka kopumā nodokļu reforma vērtējama pozitīvi. LETA un no personīgā arhīva

Atbildīgas demogrāfijas politikas atbalstītājs, Latvijas Darba devēju konfederācijas pārstāvis, sociālo lietu un sociālās drošības eksperts Pēteris Leiškalns zināšanas smēlies ne tikai grāmatās un politikas veidošanas procesā, bet arī praksē, pats būdams 12 bērnu tēvs.

Gadsimta reforma

– Kučinska valdības pieņemtās nodokļu izmaiņas tiek sauktas par vērienīgākajām kopš mūsu valsts neatkarības atjaunošanas. Vai tās kopumā vērtējamas pozitīvi?

– To var saukt arī par gadsimta reformu, un tā noteikti vērtējama pozitīvi. Svarīgākais ir uzņēmumu ienākuma nodokļa (UIN) maksāšanas kārtības grozījums, kas paredz piemērot UIN tikai tajos gadījumos, ja uzņēmējs sadala dividendes vai, vienkāršāk sakot, ņem nopelnīto naudu ārā no uzņēmuma. Šādai sistēmai ir vairākas priekšrocības, no kurām būtiskākās ir atteikšanās no UIN avansa maksājuma un peļņas izņemšanas sliekšņa naudas pieaugums. Paskaidrošu sīkāk. Pašreizējais modelis paredz pienākumu uzņēmumam, ņemot vērā iepriekšējos gados uzrādīto peļņu, kārtējā gadā maksāt UIN avansu arī tad, ja kārtējā gadā peļņas nemaz nav. Šāda sistēma daudzus uzņēmējus darīja piesardzīgus – un ne visa peļņa tika uzrādīta. Savukārt, ja nav peļņas, bija stipri sašaurinātas kreditēšanās iespējas.

Jaunajā sistēmā motivācija neuzrādīt peļņu būs ievērojami mazāka. Esošais modelis nemudina uzņēmēju atstāt naudu uzņēmumā – ja UIN 15 % likme jau ir samaksāta, atliek otrais posms – samaksāt atlikušos 10 %, un naudu var izņemt un tērēt savām vajadzībām. Jaunajā sistēmā tikmēr, kamēr nauda grozīsies pa uzņēmumu, UIN nebūs jāmaksā. Savukārt, ja uzņēmējs gribēs peļņu izņemt, būs jāmaksā nu jau 20 %, kas ievērojami palielinās motivāciju atstāt naudu uzņēmuma rīcībā, audzējot tā muskuļus.

– Nodokļu reformai parasti min divus pamatojumus: atbalsts ekonomikas attīstībai un sociālās nevienlīdzības mazināšana. Kurš no šiem virzieniem drīzāk raksturo reformu?

– Reformas pamatmērķi bija valsts konkurētspējas un eksportspējas paaugstināšana, kā arī nevienlīdzības mazināšana. No tiem pirmais – konkurētspējas paaugstināšana – daļēji ir īstenots. To bija plānots nodrošināt ar diviem instrumentiem – jau iepriekš minēto UIN sistēmas maiņu un darba nodokļu samazinājumu. Pirmais instruments tiks īstenots pilnībā, otrais – tikai daļēji, jo reformas ieviešanas pirmajiem gadiem prognozētais budžeta ieņēmumu kritums bija pārāk liels un nebija savietojams ar situāciju, kad valsts nevar izpildīt vienu no pamatfunkcijām – nodrošināt veselības aprūpes pieejamību.

Papildus tam tika iestrādātas arī nodevas sociālismam, kas no ekonomikas attīstības skatpunkta neapšaubāmi nav labākais iespējamais risinājums. Nodevas sociālismam šajā gadījumā ir progresīvas iedzīvotāju ienākuma nodokļa likmes ieviešana, kas ir pieļaujama attīstītas ekonomikas apstākļos, bet ne attīstības ekonomikas apstākļos, jo bremzē ekonomikas pāreju uz augstākas pievienotās vērtības un augstāka atalgojuma sektoriem.

Savukārt nevienlīdzības mazināšanas jomā esam pavirzījušies pavisam pretējā virzienā – nevienlīdzība pieaugs, it īpaši starp mazāk aizsargātajām un labāk nodrošinātajām iedzīvotāju grupām.

– Vai taisnība, ka skaitliski lielāks ieguvums no reformas būs strādājošiem cilvēkiem bez bērniem? Vai no tā varēja izvairīties?

– Tā tas ir. Reformas projektu izstrādāja finansisti, kas skatījās uz nevienlīdzību tikai no atalgojuma skatpunkta. Bet atalgojuma nevienlīdzība nav tas pats, kas nevienlīdzība no sociālā skatpunkta. Atalgojuma nevienlīdzība ir tad, ja par vienādu darbu maksā atšķirīgu atalgojumu. Tomēr ne jau šī nevienlīdzība ir sabiedrības problēma, bet gan sociālā nevienlīdzība, kur atalgojums ir tikai viena no komponentēm, kas kopā ar citiem mājsaimniecības ienākumiem (pabalsti, pensijas u.c.) tiek dalīti uz mājsaimniecības locekļu skaitu. Ja mēs vērtējam tikai atalgojumu, tad viss var šķist ļoti vienkārši: vienam alga ir 500 eiro, otram, piemēram, 800 eiro. Secinājums ir skaidrs: otrais ir turīgāks. Lai plaisu mazinātu, var ātri pieņemt lēmumu, ka pirmajam nodokļi ir jāsamazina, lai ienākums pēc nodokļu nomaksas pieaugtu, piemēram, par 30 eiro, bet otrajam par tikpat lielu summu nodokļi jāpalielina, un nevienlīdzība samazināsies.

Tomēr, iepazīstoties ar abām mājsaimniecībām tuvāk, var izrādīties, ka pirmais par savu algu uztur tikai sevi vienu pašu, savukārt otrajam apgādībā ir trīs bērni. Un tad sākas nedienas, jo izrādās, ka ar iepriekš pieņemto lēmumu nevienlīdzība nav mazinājusies, bet pieaugusi, turklāt par sliktu tiem, kuri jau bijuši finansiāli sliktākā situācijā. Lai nepieļautu tamlīdzīgas dīvainības, šādās reformās parasti tiek pieaicināti sociālās drošības eksperti, kuri vērtē iniciatīvu ietekmi uz dažādiem mājsaimniecību modeļiem. Mūsu reforma attiecībā uz šo pozīciju, kā ierasts, bija ļoti pavirša, proti, izvērtēja tikai pirmo līmeni – personas ar pilnu darbspēju bez apgādājamajiem. Pēdējā brīdī pēc Demogrāfisko lietu centra vadītāja Imanta Parādnieka iejaukšanās kaut kādas korekcijas ieviesa, tomēr ģimenēm ar bērniem, kam ievērojami lielākā mērā vajadzētu būt valsts rūpju objektam, vienalga pieaugums būs mazāks, līdz ar to tās būs vēl nelabvēlīgākā situācijā nekā līdz šim.

– Kā šajā situācijā vajadzēja rīkoties?

– Vispirms valstij jātiek skaidrībā, kas ir tās grupas, kurām nepieciešama īpaša valsts gādība un aizsardzība. Pie tādām noteikti pieder visi darbnespējīgie, tostarp bērni, invalīdi un vecie ļaudis. Un attiecīgi jāpiemeklē katrai grupai labākie un efektīvākie instrumenti. Jāapzinās, ka ienākuma nodokļu instrumentu iespējas ir ierobežotas attiecībā uz mājsaimniecībām, kuras negūst pietiekami lielus ienākumus. Tām var palīdzēt tikai ar efektīvi mērķētu pabalstu sistēmu. Attiecībā uz pārējām mājsaimniecībām vienīgie efektīvie nodokļu instrumenti ir atvieglojumi par apgādībā esošajām personām, kā arī papildu atvieglojumi personām ar invaliditāti un citām īpaši aizsargājamām grupām, tostarp pensionāriem. Savukārt neapliekamais minimums, jo īpaši – diferencēts, ir dārgs un neefektīvs līdzeklis, kas, kā jau iepriekš minēju, palielina plaisu starp mājsaimniecībām ar un bez bērniem. Turklāt tas lielāko labumu dod zemo algu maksātājiem (jā, tieši maksātājiem!) un aplokšņu algu sektoram.

– Ko jūs vēl būtu gaidījis no reformas? Vai ir kādas idejas, kas netika pieņemtas, bet būtu bijušas īstenošanas vērtas?

– Būstiskākais trūkums – netika realizēta nekustamā īpašuma nodokļa (NĪN) reforma. Šis nodoklis jau šobrīd soli pa solim izspiež vietējās ģimenes no mājokļiem, kas bijuši dzimtu īpašumā pat vairākās paaudzēs. Galvenokārt tas notiek citu valstu turīgo ļaužu iekārotās teritorijās. Izrauti no ģimenes ligzdām un no savas sociālās vides, šie cilvēki labākajā gadījumā iekārtojas kādā citzemnieku mazāk iekārotā apdzīvotā vietā, tomēr daļa vienkārši dodas uz citām valstīm. Saprotu, ka reformas virzītāji nevarēja atvērt vēl vienu fronti pret pašvaldībām, bet vienalga žēl. Igauņi arī šajā jomā atrada risinājumu – redzot, ka uz kadastrālajām vērtībām balstītais NĪN rada iedzīvotājiem nopietnas problēmas, viņi pirms sešiem gadiem pieņēma ļoti radikālu lēmumu – pirmos 1500 kvadrātmetrus zemes pie dzīvojamām ēkām neaplikt ar NĪN. Tā kā arī dzīvojamās ēkas Igaunijā ar NĪN neapliek, iedzīvotājiem vēl viena smaga un biedējoša nasta ir nost no pleciem. Šī problēma iespējami ātri ir jārisina arī Latvijā, citādi ģimenes turpinās balsot ar biļetēm vienā virzienā.

Otra lieta – mikrouzņēmumos strādājošie vecāki, kuri vienlaikus strādā arī parastajā nodokļu režīmā, zaudē ne tikai savu neapliekamo minimumu (NM), bet arī atvieglojumus par bērniem (AAP).

Tiem mikrouzņēmumu nodokļa (MUN) maksātāja darbiniekiem, kuriem nav apgādājamo, tiek atņemts tikai NM (šogad aptuveni 20 eiro mēnesī), savukārt tiem, kuriem ir apgādībā esošas personas, tiek atņemti arī AAP (40 eiro mēnesī par katru apgādājamo).

Šādu situāciju nevar uzskatīt nedz par taisnīgu (viena persona pēc MUN pazīmes zaudē pieckārt vairāk nekā otra), nedz samērīgu un saprātīgu (lielāki zaudējumi ir personai, kura uztur ne tikai sevi pašu, bet nodrošina uzturu vēl divām personām). Turklāt šāds regulējums, kura rezultātā lielākus zaudējumus cieš mājsaimniecība, kurā ienākums uz mājsaimniecības locekli ir trīskārt mazāks, rada arī problēmas ne tikai no nevienlīdzības, bet arī no nabadzības risku skatpunkta, īpaši attiecībā uz viena vecāka mājsaimniecībām ar bērniem, kā arī daudzbērnu ģimenēm. Latvijā šīs ģimenes ir lielākā nabadzības riska grupā nekā daudzās citās valstīs.

– Vai tas nozīmē, ka politiķi neizprot, cik svarīgi ir atbalstīt ģimenes ar bērniem? Kāda ir Latvijas politiķu izpratne par demogrāfijas jautājumiem?

– Nedomāju, ka ļoti daudzi politiķi šajos jautājumos iedziļinās, bet ir tādi, kam izpratne ir, taču politiskajām partijām ir svarīgi noturēties pie varas, un tad skatpunkts uzreiz mainās. Demogrāfija ir ilgtermiņa jautājums. Var jau runāt skaistus lozungus, bet ar tiem vien nācijas pastāvēšanu nevar nodrošināt. Faktiski pietiekami lielas ataudzes nodrošināšana ir tautas pastāvēšanas jautājums pēc 50, 100 un vairāk gadiem. Taču partijas lielākoties visu rēķina četru gadu periodos – no vienām vēlēšanām līdz nākamajām. Ja aug bērnu skaits valstī, tas nozīmē papildu izdevumus par bērnudārziem, skolām, veselības aprūpi un citas jaunas izmaksas. Politiķi nevar šo naudu tērēt citiem mērķiem. Turklāt bērns līdz 18 gadu vecumam nebūs vēlētājs. Un vecāki diez vai balsos par kādu partiju tikai demogrāfijas dēļ. Līdz ar to trūkst motivācijas īstenot demogrāfijas atbalsta pasākumus. Politiķiem šodienas vajadzības vienmēr ir svarīgākas par ilgtermiņa vajadzībām. Tā ir viņu ceļazīme uz varu nākamajā periodā.

Politiskajā līmenī par avangardu demogrāfijas jomā varam uzskatīt Imanta Parādnieka vadīto Demogrāfijas lietu apakškomisiju, kuras deputāti ziedo savu laiku un enerģiju ģimeņu atbalsta sistēmas sakārtošanai un pilnveidei, kas sociāli atbildīgā sabiedrībā, neapšaubāmi, ir viens no priekšnoteikumiem samērīgai tautas ataudzei. Politiķiem jāsaprot, ka valstis savā starpā konkurē ne tikai ar darbavietām un nodokļiem, bet arī ar ģimenes valsts atbalsta politiku. Jaunās ģimenes parēķina – ja gribam vairākus bērnus, izdevīgāk pārvākties uz kādu citu Eiropas valsti. Ja Latvijā būtu kā Igaunijā, kur trešo bērnu faktiski uztur valsts, un cilvēki zinātu, ka, ja man būs trīs bērni, finansiāli varēšu justies stabili, jaunās ģimenes nebrauktu prom, bet paliktu tepat Latvijā.

– Kā igauņiem tas izdevies?

– Kāds igauņu politiķis, atbildot uz jautājumu, kā viņiem izdodas nodrošināt tik daudz līdzekļu ģimeņu atbalstam, teica: mēs budžetu sākam veidot ar demogrāfijas lietām un tad spriežam par visu pārējo.

– Latviju un Igauniju bieži salīdzina. Kāpēc, jūsuprāt, atšķirības ir tik lielas?

– Tur ir vairāki faktori. Pirmais: padomju gados Igaunija daļēji dzīvoja ārpus PSRS informatīvās telpas. Viņiem bija iespēja skatīties Somijas TV, viņiem ir atvērtāks skats uz pasauli, faktiski viņiem ir cita mentalitāte.

Otrais: pēc neatkarības atjaunošanas Latvijā padomju laika nomenklatūra ieplūda jaunajā valsts pārvaldē, savukārt Igaunijā pie varas nāca jauni spēki.

Trešais: Latvijas ekonomika daudz vairāk bija integrēta PSRS ekonomikā. Būtiska nozīme bija arī tam, ka okupācijas periodā Rīgā bija izvietots PSRS Baltijas kara apgabala centrs.

Lai kādi arī būtu iemesli, igauņi ievērojami ātrāk spēja paskatīties uz lietām no ilgtermiņa skatpunkta un iezīmēja divas lielas risināmās problēmas: ekonomikas attīstība un tautas ataudze. Viņi jau pagājušā gadsimta beigās apzinājās, ka ataudzes veicināšana īsā termiņā radīs papildu izdevumus, savukārt nodokļu reforma pirmajos gados izraisīs būtisku budžeta ieņēmumu kritumu. Un tomēr viņi pieņēma izšķirīgus lēmumus abās šajās jomās. Nodokļu reformas ietvaros tika mainīta UIN maksāšanas kārtība, kā arī tika samazināts iedzīvotāju ienākuma nodoklis (IIN), līdz ar to tika samazināts ēnu ekonomikas īpatsvars. Pie mums, veidojot budžetu, lielā mērā dominē pašvaldību intereses, tādēļ IIN līdz šim netika samazināts, tādā veidā kavējot gan ekonomikas, gan atalgojuma izaugsmi.

Katrs bērns – prieks un acuraugs

– Runājot par daudzbērnu ģimenēm, nevar nepieminēt faktu, ka esat 12 bērnu tēvs. Kas ir grūtākais, kas – lielākais gandarījums jums kā tēvam?

– Tā iegrozījās, ka lielākais apgādājamo skaits man bija pēc neatkarības atjaunošanas, kad visai valstij bija grūti laiki. Dīvaini, bet tolaik nedzirdēja tik daudz vaimanu par grūto dzīvi kā tagad. Šobrīd pats grūtākais ir saprast un pieņemt lielas daļas valsts amatpersonu attieksmi pret valsts iedzīvotājiem. No tiem laikiem, kad partija un arodbiedrība zināja, kā katram cilvēkam ir pareizāk iekārtot savu dzīvi, esam piesavinājušies un saglabājuši tieksmi regulēt citus cilvēkus. Un, ja kāds nedara tā, kā mēs vēlamies vai uzskatām par pareizu, tas ir nosodāms. Nomenklatūras līmenī, kur amatpersonām valsts lietu kārtošanai tiek piešķirta ievērojama vara, šādas ambīcijas ir diezgan bīstamas, jo veido tādu kā kariņu starp valsti un tās iedzīvotājiem. Žēl, bet arī tiesu sistēma, ko Apgaismības laika dižgari bija iecerējuši ne tikai kā civilo strīdu risināšanas un kriminālsodu noteikšanas iestādi, bet arī kā izpildvaras uzraudzības institūtu, ne vienmēr ir mazāk aizsargātās personas pusē. Turklāt sarežģīto procesuālo normu un augsto izmaksu dēļ tā ne vienmēr ir pieejama. Tādēļ kariņa rezultāts parasti ir labi paredzams: nomenklatūra uzvar, kāds politiķis vai ierēdnis ir apmierināts, bet kāds vienkāršais cilvēks ieraujas savā čaulā, cits vairs nav pierunājams šai valstij no brīva prāta maksāt nodokļus, vēl cits sakravā mantas un aizbrauc. Iespējams, ka uzvarējušais politiķis vai ierēdnis pēc gadiem par šīm uzvarām vairs nemaz tik priecīgs nebūs, tomēr laiks un enerģija būs bezjēdzīgi izšķiesti.

Mēs esam pārāk maza nācija, lai varētu atļauties tērēt laiku un enerģiju bezjēdzīgiem kariņiem citam ar citu. Mums ir jākļūst labvēlīgākiem vienam pret otru, jāpārstāj aizrauties ar citu cilvēku regulēšanu un sava enerģija ir jāvirza uz attīstību.

Runājot par bērniem, ļoti gribas, lai viņi mācītos un iegūtu pēc iespējas plašākas zināšanas un prasmes. Katra jauna izglītības līmeņa sasniegšana, kā arī katra bērna vai mazbērna uzvara sacensībās vai olimpiādēs ir liels gandarījums. Laba sajūta ir, kad bērni nostājas paši uz savām kājām, veido savu ģimeni. Gan ikdienā, redzot bērnus vai mazbērnus, gan svētkos, kad sanākam lielākā pulkā, ir prieks par katru bērnu, par viņu panākumiem un reizēm arī kreņķi, ja kāds ir sastrādājis ko tādu, ko nevajadzētu darīt. Bet gadās arī tā.

– Vai meitu un dēlu audzināšana kaut kā atšķiras?

– Man katrs bērns bija un ir prieks un acuraugs. Runājot par atšķirībām, tagad saprotu, ka tādas ir. Ar dēliem ir sarežģītāk. Ja pieļauj kaut kādas komunikācijas kļūdas, ir lielāks risks, ka būs ragi dūņās. Un pēc tam tur ir grūti kaut ko labot. Dēli daudz ko dara, nepietiekami izvērtējot spēku samēru un iespējamās sekas. 

Savukārt meitenes daudzām lietām pieiet pragmatiskāk un racionālāk. Viņas ir vairāk orientētas uz ilgtermiņa mērķiem, tostarp izglītībā, un diezgan konsekventi uz tiem virzās, nereti upurējot īstermiņa ērtības. Dēliem gribas ātrāk kļūt patstāvīgiem, ātrāk sākt pelnīt. It kā grib arī mācīties, tomēr darbs nereti kļūst svarīgāks par izglītību. Tad atkal ir kreņķi, ka neesmu kaut ko savulaik pareizi izdarījis, un jādomā, ko tur vēl var darīt. Un no tā visa – no ikdienas darba, kā arī prieka un kreņķiem par bērniem un viņu ģimenēm – veidojas tas, ko saucam par dzīvi. Kopumā tā ir skaista. Un jaukākais tajā ir bērni.

Ar ģimeni 1998. gadā.