– Šo vēlēšanu galvenā intriga neizbēgami ir "kauja par Rīgu", (ne)iespējamā varas nomaiņa galvaspilsētas domē. Kā, jūsuprāt, raugoties uz partiju šābrīža manevriem, cīņa var beigties?
– Kā tas var beigties, es nezinu, jo tur vēl ne viss ir sācies. Jā, "Saskaņa" komplektā ar "Gods kalpot Rīgai" atkal virza savus līderus, tāpat "Vienotība", Zaļo un Zemnieku savienība, Nacionālā apvienība ir pieteikušas savus pirmos numurus. Bet īstenībā tas viss šķiet garlaicīgi – izņemot [Saeimas deputātu Vilni] Ķirsi, tur nav jaunu seju.
Es to saprotu kā zīmi, ka īpašas pārmaiņas nav gaidāmas. Ne "Saskaņā", kas kampaņu veido ar stāstiem, "cik brīnišķīgi ir dzīvot Rīgā" un "cik labi mēs to pārvaldām", ne arī tā sauktajās opozīcijas partijās, kas mēģinās skaidrot, ka [Nils] Ušakovs tomēr visu nav paveicis pietiekami labi. Visticamāk, tas tiks darīts tikpat gaudeni un ar tikpat "lielām sekmēm" kā līdz šim.
Nezināmie faktori, kas šo izrādi varētu vērst interesantāku, ir Jaunā konservatīvā partija jeb [Jāņa] Bordāna projekts, kas spēja piesaistīt pretkorupcijas laukā pazīstamus cīnītājus, un Reģionu apvienības kooperēšanās ar "Latvijas attīstībai", kas arī varētu galvaspilsētā pieteikt vienu otru spilgtu personību. Bijušie KNAB darbinieki, iesaistoties Bordāna vadītajā sarakstā, varētu sist pa vienu no Rīgas domes vājajām vietām – apšaubāmiem iepirkumiem, necaurspīdīgu politiku. Viņu repertuārs būtu līdzīgs tam, ko "Jaunais laiks" izmantoja pirms gadiem piecpadsmit.
Kas attiecas uz partiju KPVLV jeb [Artusa] Kaimiņa pasākumu, šķiet, ka vairāki cilvēki, kuri vismaz izskatījās spējīgi konstruktīvi iesaistīties politiskajā procesā, ir partiju pametuši. Patlaban tur spilgtu personāžu nav, un ir liels jautājums, vai kāds vēl var parādīties. Es, protams, negribu pilnībā norakstīt šo pasākumu, bet tāds nu tas izskatās patlaban, februāra sākumā. Bordāna vai [Mārtiņa] Bondara un [Jura] Pūces ambīcijas izskatās krietni vien cerīgākas.
– Esmu dzirdējis pietiekami autoritatīvu prognozi, ka šie trīs kungi panākšot vien to, ka paši neaizsniegs līdz piecu procentu barjerai, toties pavilks zem tās arī "Vienotību".
Raugoties uz partiju kampaņu remdeno iesākumu, neizbēgami rodas jautājums: kāpēc labējie spēki neizvēlas sludināt "džihādu" pret Ušakovu, saukt cīņā par latvisku Rīgu? Baidās no Reksa Tillersona*?
Tik radikāla kampaņa pat būtu latvisko partiju līdz šim bravūrīgās retorikas pilnīgi loģisks rezultāts. Nepiekāpību pret tagadējo domes varu kā valsts iekšējo ienaidnieku sludina radikāli publicisti un sociālo tīklu čivinātāji. Viņi daudzos prātos vairo vēlmi pēc politiskas agresivitātes. Tādēļ vārdos un darbos mērenās Baibas Brokas pieteikšana par NA saraksta līderi tika tulkota gluži kā izpalīdzēšana Ušakovam...
– Tas vienkārši nebūtu iedarbīgi. Gadu desmitiem ir stāstīts, ka pašvaldībās nav politikas, tās nodarbojas vien ar atkritumu izvešanu un ielu asfaltēšanu – tāpēc nav svarīgi, vai ar to nodarbojas krievs vai latvietis. Būtu ļoti grūti kaut ko tādu – tīri politisku kampaņu, "etniskās kārts" izspēlēšanu – iesākt un attīstīt. Izņemot Rīgu, tas vispār citur nekur pat neietu cauri.
Otrkārt, tas, ka Rīgā ir "krievu vara", iedzīvotājiem nešķiet pilsētas vārīgā vieta. Pavisam cita runa, kādi ir pašvaldības sasniegumi – bez atlaidēm sabiedriskajā transportā, kas tiešām šķiet vienīgais lielais domes panākums.
Atcerieties 2013. gadu – tad [Sarmīte] Ēlerte un "Vienotība" kaut ko tādu Rīgā mēģināja darīt. Rezultātu mēs zinām. Pirmkārt, šāds stāsts Rīgā tiešām "nerullē", otrkārt, tā būtu cīņa uz Nacionālās apvienības noteikumiem, un, no citu partiju viedokļa, kaut ko tādu sākt diez vai būtu gudri.
– Pāriesim pie mūsu laikraksta lasītājiem būtiskāka jautājuma: kā, jūsuprāt, noritēs vēlēšanu cīņa Pierīgas novados? Kādas – un vai vispār – tur gaidāmas izmaiņas? Ik pa laikam vēlētāji novados krīt kārdinājumā nomainīt ilggadējos municipālpolitiķus pret "jaunām slotām", kas izmēzīšot "vecos blēžus", šķiet, biežāk viļoties savā izvēlē. Kāds šoreiz kopumā varētu būt vēlētāju noskaņojums – par labu "pārbaudītām vērtībām" un stabilitātei vai tomēr par labu eksperimentiem?
– Šīs nebūt nav pirmās vēlēšanas, ko var skatīt, vienkāršāk izsakoties, "pagastveču" profesionalizācijas kontekstā. Aizvadītajos 25 gados ir nostiprinājušies pietiekami kompetenti pašvaldību vadītāji, arī daļa no domju deputātiem. Viņi tiek ievēlēti atkal un atkal – un ne jau tāpēc, ka "šie jau ir sazagušies, viņiem apetīte vairs nav tik liela". Man tik ciniska attieksme pret politiku nav patīkama.
Šiem cilvēkiem ir pieredze, viņi zina, ko nozīmē vadīt pašvaldību: uzrakstīt saistošos noteikumus, veidot budžetu, remontēt siltumtrases, rakstīt pieteikumus Eiropas fondiem. Ja nav pieļautas lielas kļūdas darbā, ja lietas kārtojas, cilvēki ir noskaņoti uzticēties tiem, kurus jau zina, – un nedomāju, ka tas vēlētajiem nāktu par sliktu.
Ļaunāk ir tad, kad vēlētāji dziļi viļas un tad izmisumā rauj nost līdzšinējo domi, lai liktu vietā jaunpienācējus, kuri atkal nepiepilda cerības un tiek nomainīti pret kādiem pavisam citiem... Tas, iespējams, ir vērtīgi, lai radītu un nostiprinātu politisko atbildīgumu – iedzenot pašvaldību darbiniekos stresu un bailes, taču palēnina domes lēmumu pieņemšanas procesu un mazina deputātu kompetenci.
– Šķiet, ka sabiedrība patlaban jūtas nogurusi no "revolucionāriem", atmaskotājiem un kārtības ieviesējiem. Tāpēc uzskatu, ka Jutas Strīķes vai citu bijušo KNAB darbinieku iekļaušana savā partijā Bordānam būs nevis veiksme, bet gan politiska pašnāvība: kāpēc rīdziniekam balsot par kandidātiem, kuri nevis "izvedīs atkritumus", uzturēs nakts patversmes un remontēs skolas, bet gribēs turpināt agrākajā darbā nepaveikto – revidēt vecus papīrus, lai atrastu tajos pierādījumus korupcijai?
Vai jūs patlaban sabiedrībā nejūtat sava veida morālo vienaldzību: jā, šie cilvēki, par kuriem balsošu, nav kristāltīri, bet viņi vismaz ir darītāji...
– (Rūpīgi apdomā sakāmo) Skaidrs, ka Latvijā kopumā šobrīd korupcijas jautājumi nav absolūti svarīgi, salīdzinot, piemēram, ar 2000. gadu sākumu. Tomēr ir pašvaldības, kur vismaz dažiem vēlētāju segmentiem tas ir būtiski. Rīga ir viena no tām. Te šajā jomā ir daudz "empīriskā materiāla", arī cilvēku, kurus tas ļoti uztrauc un kuri gatavi cīnīties, ir pietiekami daudz.
Es neesmu drošs, ka mēs varam ļoti vispārināt, bet, ja Strīķe vai [Juris] Jurašs kandidētu Siguldā, diez vai viņiem tur ļoti veiktos. Toties Rīgā, manuprāt, abu starts būtu veiksmīga izvēle.
– Ar katrām vēlēšanām ierobežojumi partiju kampaņām kļūst arvien sīkmanīgāki. Bet kāds ir bardzības patiesais efekts? Vai tas palīdz mums balsojumā veikt kvalitatīvu izvēli?
Man kā cilvēkam, kurš vēl spilgti atceras 90. gadu pārmērības (tad laikraksta vadītāji nemaz neslēpa, par kādas partijas naudu pirkti viņu limuzīni), šī tēlotā knapināšanās šķiet ne tikai šaušana ar lielgabalu pa zvirbuļiem. Tas ir klajs sabiedrības pašapmāns, jo naudas vara politikā nav uzveicama. Manuprāt, bez lielas naudas nav arī lielas politikas.
– Par rāmjiem: 90. gadu pārmērības bija pārāk trakas, bet šobrīd mēs slīdam otrā grāvī – šausmīgi samazinot partiju tēriņu limitus. Tomēr mēs nemēģinām pietiekamā līmenī mazināt partiju vajadzību pēc naudas. Tām ir vajadzīgi resursi komunikācijai ar vēlētājiem, tāpēc ir jāizmanto plašsaziņas līdzekļi, šajā saziņā jāizmanto profesionāļu pakalpojumi – jo amatieriskums cilvēkus atgrūdīs. Tas viss prasa naudu.
Varbūt tas nav ļoti vienkārši izdarāms, bet šo vajadzību var mazināt, iegrožojot maksas pakalpojumu apjomu: partijas var veidot ciešākas tiešās saites ar atbalstītājiem – vai arī valsts nodrošina tām pieeju sabiedriskajiem medijiem. Man šķiet, ka mums vēl ir iespējas – varbūt ne tik daudz nostiprināt saites starp vēlētājiem un partijām, jo to ar likuma spēku nevar izdarīt, toties var garantēt piekļuvi Latvijas Televīzijai un Latvijas Radio.
Ja mēs nemazinām vajadzību pēc naudas, tad finansējums vienalga atradīs ceļu uz politiku. Tas, ko mēs darām ar pieaugošiem un brīžiem pat drastiskiem ierobežojumiem, ir šīs naudas iedzīšana pagrīdē, padarot partiju finansēšanu necaurspīdīgu – pretēji tam, ko cerēja sasniegt jaunās kārtības ieviesēji.
– Jūsu personiskā attieksme pret gaidāmajām vēlēšanām: uz ko cerat, par kaut ko esat satraukts?
– Ceru, ka mums nebūs jūtamas "ārējās iejaukšanās" balsojumā. Paldies Dievam, Latvijā vēlēšanas netiek rīkotas internetā! Šodien tā ir milzīga priekšrocība salīdzinājumā ar Igauniju, jo mēs ar to sev noņemam dažus smagus jautājumus.
Tas, ko es gribētu sadzirdēt šajā vēlēšanu kampaņā (bet diez vai dzirdēšu, jo par to drīzāk runās pirms Saeimas vēlēšanām), ir partiju priekšlikumi, kā mums dzīvot pēc 2020. gada, kad Eiropas Savienības naudas būs krietni vien mazāk, un kādas tad būs prioritātes.
* Rekss Tillersons – jaunais ASV valsts sekretārs (ārlietu ministrs) – būdams naftas kompānijas "ExxonMobil" vadītājs, darbojies arī Krievijas biznesā un no Vladimira Putina rokām par to saņēmis Draudzības ordeni.