Ultraliberālās elites pat nespēj pieļaut domu, ka ir pieļāvušas katastrofālus lēmumus attiecībā pret valstu ekonomiku, imigrācijas jautājumos un ģimenes politikā. Tā vietā tiek vainota vēlētāju "neizglītotība", jo sarežģītā mūsdienu pasaule pieprasot tādas zināšanas, kādas vēlētājiem nevar piemist, tāpēc labāk vien akli paļauties uz elites diktēto kursu.
Savāds liberālisms... Kā tad paliek ar tautas gribu? Vai tad tā nav tautas griba, kas ir demokrātijas balsts, nevis pastāvošo dogmu aizstāvēšana pret tautas gribu?
Apvainojumi "putinismā" – manipulatīvs paņēmiens
Ultraliberālo spēku lielākā problēma ir pozitīvās idejas trūkums – lielāka brīvība no visiem ierobežojumiem un lielāka vienlīdzība tur, kur tai nebūtu jābūt, nav idejas, kas var aizraut tautas masas. Tāpēc ultraliberāļiem sevi ir vieglāk pozicionēt, izvēloties kādu negatīvo alternatīvu, ar ko biedēt. Tas ļauj izvairīties no atklātas diskusijas par sabiedrībai aktuālajām problēmām, kā arī par pašu ideoloģijas bīstamību.
"Tev nepatīk "praids"? Tad tu esi "putinists"!" Cik elementāri! Tas arī ļauj visus savu ideju oponentus ierindot vienā kategorijā, kas rada iespaidu, ka ultraliberāļu pusē ir patiesība, kamēr visi, kuri ir pret viņu vienīgo patiesību, ir viena un tā pati opozīcija, kas tikai pretojas neapturamajām pārmaiņām, – "putinisti", tumsoņas un citi progresa ienaidnieki.
Un tieši tikpat izdevīgi tas ir paša Putina režīmam, kuram arī trūkst jebkādas pozitīvās idejas. Putina interesēs ir sevi pozicionēt kā alternatīvu ultraliberālajiem Rietumiem, tā noslēpjot ideoloģijas un vērtību neesamību paša režīmā. Tas arī ļauj sašķelt Rietumu politisko vidi pa ideoloģiskajām kategorijām, no varas pozīcijām izolējot nacionālistus, kas citādi ir Krievijas lielākais šķērslis uz varas izplešanu Eiropā.
Meklējot "putinistus" mūsu reģionā
Kā tad ir ar tiem "putinistiem" Eiropas nacionālistu kustību vidū? Vai tiešām viss ir tik viennozīmīgi?
Sāksim ar mūsu reģionu – Centrālo un Austrumeiropu. Igaunijas Konservatīvā Tautas partija (EKRE) ar septiņām no 101 vietas atrodas opozīcijā jaunajai prokremliskajai valdībai. Tā ir gan kategoriski antiliberāla, esot vienīgā, kas skaļi protestēja pret viendzimuma laulību ideju un bēgļu kvotu uzspiešanu, gan arī pret Kremli orientēta, stingri iestājoties pret Igaunijas vēsturisko reģionu atdošanu Krievijai, aizstāvot igauņu valodas pozīcijas – līdzīgi kā Latvijā Nacionālā apvienība.
Līdzīgās pozīcijās ir Lietuvas "Tēvzemes savienība", kas apvieno plašu spektru konservatīvu, kristīgi demokrātisku, nacionālistisku un arī liberāli domājošu cilvēku ar skaidru proatlantisko orientāciju.
Polijas valdošā partija "Likums un Taisnīgums", kas kontrolē gan premjerministra, gan prezidenta posteni un ir ar vairākumu parlamentā, līdzīgā veidā apvieno gan stingru kristīgi konservatīvo vērtību aizstāvību, gan proatlantisko orientāciju, nebaidoties vienlaicīgi būt kritiskiem pret Briseli.
Nedaudz atšķirīga situācija ir Ukrainā – tās nacionālistu spēki kā "Azov" vai "Svoboda" pamatā ir skeptiski pret NATO un Eiropas Savienību. Taču tas nav "putinisma" dēļ, drīzāk otrādi – viņi ir vīlušies, jo nav sagaidījuši cerēto militāro palīdzību, kā arī Minskas pamiera dēļ Ukrainai ir uzspiesta Krievijas ietekmes sfēra Donbasā, bet Eiropas Savienība ir devusi skaidru signālu, ka Ukrainas nākotne ir viņu pašu rokās. Tāpēc viņi orientējas uz reģionālo sadarbību un t.s. "Intermarium" projektu, kas kalpotu kā alternatīva Eiropas Savienībai un NATO.
Ukrainas nacionālistu organizācijas pamatā nodarbojas ar militāro cīņu pret separātistiem, tāpēc viņu politiskā ietekme ir nosacīta. Daudz lielāka ietekme nākotnē varētu būt Mihaila Saakašvili topošajam politiskajam spēkam, kas noteikti būtu ar proatlantisku orientāciju.
Polija ap sevi pulcē Višehradas četrinieka valstis, kas kopumā ir vērstas pret Briseles ultraliberālo politiku. Polija kopā ar Ungāriju ir pasludinājušas "kontrrevolūciju" pret Eiropas Savienībā pastāvošo kārtību.1 Polijas ciešākais sabiedrotais ir Ungārija un tās valdošā "Fidesz" partija. Atšķirībā no Polijas Ungārijai ir ekonomiskās intereses ar Krieviju, tāpēc Orbana partija atļaujas būt draudzīgāka pret Putina režīmu. "Fidesz" arī šādā veidā mēģina līdzsvarot Briseles ietekmi, sevi pozicionējot kā neatkarīgu spēlētāju, kas tikpat labi var sadarboties ar Krieviju.
Otra lielākā partija Ungārijā ir "Jobbik", kas no "Fidesz" atšķiras ar radikālāku nacionālismu, jauneklīgāku sastāvu un skaļu pretkorupcijas retoriku, vainojot, protams, "Fidesz" "vecajās" politikas metodēs. Taču ģeopolitiski "Jobbik" darbojas līdzīgi "Fidesz" – tās prokremliskais spārns ir labāk zināms, taču mazāk tiek runāts par to, ka šai partijai ir arī ārlietu sekretāri, kas sadarbojas ar Vašingtonu un Turciju. Konkurence ar "Jobbik" liek Orbana partijai pārņemt arvien nacionālistiskākas pozīcijas, tajā skaitā aizstāvot valsts robežas pret imigrācijas vilni 2015. gadā ar deklarēto mērķi aizsargāt kristīgo Rietumu civilizāciju.
Horvātijas valdošā partija Horvātijas Demokrātiskā savienība ir līdzīga Polijas un Lietuvas vadošajām konservatīvajām partijām, apvienojot gan kristīgi konservatīvu ideoloģiju, gan proatlantisku orientāciju.
Bulgārijā ir divas ievērojamas nacionālistu partijas – prokremliskā "Ataka" un proatlantiskā IMRO.
Ziemeļeiropā nacionālisti sašķelti Ukrainas un Krievijas atbalstītājos
Līdzīgi duāli orientētas ir ziemeļvalstu nacionālistu organizācijas – arvien ietekmīgākās Somijas "Somu partija" un Dānijas Tautas partija ir skeptiskas pret Eiropas Savienību, kā arī NATO. Somijas gadījumā vēsturiskā pieredze 1939. gada Ziemas karā ir radījusi skepsi pret kolektīvo drošības koncepciju kā tādu, tomēr "Somu partija" ir paziņojusi, ka NATO noteikti būtu "mazāks ļaunums" par ES. Attiecībā pret Krieviju partija ir aizstāvējusi sankcijas pret tās amatpersonām, bet ne pret tirdzniecību, kas kaitējot somu uzņēmējiem.
Pret ES ir arī "Zviedru demokrāti", kas šobrīd ir partija, kuras popularitāte Zviedrijā aug visstraujāk. Vienlaikus tā ir pilnībā izolēta no varas. Kopumā karš Ukrainā ir sašķēlis ziemeļvalstu nacionālistus divās nometnēs – Ukrainas un Krievijas atbalstītājos.
Lielbritānija – opozīcija Briselei kā prioritāte
Līdzīgs duālisms pastāv Lielbritānijā. Tās lielākā konservatīvā partija šobrīd ir Brexit referenduma galvenie virzītāji "Lielbritānijas neatkarības partija" (UKIP). Partija iestājas par pilsonisko nacionālismu, imigrācijas ierobežošanu, libertārismu un klasisko liberālismu ekonomikā, kā arī kategorisku politiku pret Eiropas Savienību.
Tās nostāja pret Krieviju ir tieši tikpat duāla – partijas bijušā līdera Naidžela Farāža (Nigel Farage) izteikumi par Krieviju bieži vien tika izrauti no konteksta. Viņš ir kritizējis ES gļēvo politiku Ukrainā, iedvesmojot "Maidana" sacelšanos, bet tas esot bez jebkāda plāna attiecībā pret Krieviju, kā arī aicinājis koncentrēties uz cīņu pret "Islāma valsti". Partijas jaunas līderis Pols Nutals (Paul Nuttall) ir saucis Putinu par "riebīgu cilvēku"2, vienlaikus apsveicot viņa rīcību Tuvajos Austrumos.
Patiesības grauds – simpatizētāji Krievijai Rietumu un Dienvideiropā
Nacionālistu kustību prokremliskums kļūst arvien izteiktāks Rietumu un Dienvideiropā. Jo tālāk no tiešiem Krievijas imperiālisma draudiem, jo vairāk nacionālisti koncentrējas uz cīņu pret globālisma draudiem. Francijas un Vācijas gadījumā tas apvienojas ar vēsturiskām atmiņām par imperiālisma politiku un ģeopolitisko draudzību ar Krieviju.
Vācijā gan pretimigrācijas protesta kustība PEGIDA, gan radikālie "Nacionāldemokrāti" neslēpj simpātijas pret Krieviju. Diemžēl arī lielākā nacionālkonservatīvā partija "Alternatīva Vācijai" pēc izslēgšanas no "Eiropas Konservatīvo un Reformistu" grupas ir sākusi "dreifēt" Krievijas virzienā. Austrijas Brīvības partija, kas teju uzvarēja nesenajās prezidenta vēlēšanās, ir noslēgusi sadarbības līgumu ar "Vienoto Krieviju". Lepēnas franču "Nacionālā fronte" ir sen zināma kā kategoriska NATO pretiniece un pat ir saņēmusi no Krievijas finansējumu.
Pozitīvāka situācija ir ar Beļģijas "Jauno flāmu aliansi", kas ir viena no lielākajām partijām valstī. Tā ir ar skaidru proatlantisku orientāciju, vienlaikus iestājoties par nacionālajām idejām un flāmu pašnoteikšanos.
Dienvideiropā prokremliskums ir teju likums – tā kā galvenais apdraudējums šeit ir imigrācijas vilnis no Dienvidiem, Krievijas draudi šajā reģionā šķiet visai eksotiski un maz aktuāli. Turklāt Krievijas politiskā kultūra un oligarhijas fenomens ļoti tuvi dienvidnieku temperamentam. Itālijas lielākās nacionālistu partijas "Forzua Nuova" un "Lega Nord" ir prokremliskas, tāpat arī Grieķijas radikālā "Zelta ausma", nerunājot par Serbijas nacionālistiem, kas jau vēsturiski ir bijuši Krievijas pagarinājums Eiropā.
Lai labāk aizstāvētu savas intereses, jāatzīst – patiesība nav melnbalta
Ko varam secināt? Pirmkārt, jau taisnības labad būtu jāpasaka, ka īstu "putinistu" netrūkst arī starp kreisi liberāliem spēkiem. Tādi ir gan Francijas3, gan Vācijas4 kreiso un centristu vidū. Arī Rinkeviča mīļotais Eiropas Komisijas vadītājs Junkers neizceļas ar asu nostāju pret Krieviju5. Bet, tā kā tas neatbilst "naratīvam", ultraliberāļu mediji to neuzsvērs.
Otrkārt, nacionālo kustību ideoloģiju un ģeopolitisko orientāciju ietekmē ļoti daudz un dažādi faktori, kas katrai valstij ir atšķirīgi. Dažviet vēsturiskā draudzība ar Krieviju kā Serbijā un Francijā ir pārāka par jebkādiem citiem apsvērumiem. Citviet nacionālās intereses liek aizstāvēt vietējo uzņēmumu sadarbību ar Krieviju. Dažviet vērtību pretrunas (globālisms pret nacionālismu) ir būtiskākas par ģeopolitiskajām pretrunām (NATO pret Krievijas imperiālismu), citviet ir otrādi. Kopumā ir novērojams, ka ģeopolitikai ir prioritārāka loma nekā ideoloģijai – jo ģeogrāfiski tuvāki Krievijas draudi, jo kategoriskāka pro-NATO un rietumnieciskāka orientācija, pat ja attieksme pret liberālisma pārmērībām paliek noraidoša.
Vēsturiskā pieredze rada zināmu "sāpju slieksni", kas liedz sadarboties ar Krieviju. Un otrādi – jo ģeogrāfiski tālāki Krievijas draudi un mazāka negatīvā vēsturiskā pieredze, jo lielākas ilūzijas attiecībā pret Krievijas režīma būtību un lielāka vēlme izmantot Krievijas dāsno "palīdzību" cīņā pret globālismu, kas tiek asociēts ar ASV un tās drošības struktūrām. Līdz ar to kategoriski jānoraida tēze par "putinismu" kā vienojošo elementu Eiropas nacionālisma atdzimšanā.
Latvijas nacionālkonservatīvo cilvēku sabiedrotie arī nav visi Eiropas nacionālisti – tā vietā būtu reālistiskāk koncentrēties uz Centrālās un Austrumeiropas reģiona organizācijām, kā arī iespēju robežās censties apturēt "dreifu" uz Maskavu Rietumeiropas kustībās.
1 Henry Foy, Neil Buckley: "Orban and Kaczynski vow 'cultural counter-revolution' to reform EU" http://www.ft.com/content/e825f7f4-74a3-11e6-bf48-b372cdb1043a
2 http://www.mirror.co.uk/news/uk-news/ukip-leadership-hopeful-praises-vladimir-9299732
3 http://www.christian-estrosi.com/2016/02/29/christian-estrosi-rencontre-andrei-rostenko-maire-de-yalta-pour-la-signature-dune-lettre-dintention/
4 http://www.spiegel.de/international/europe/germany-considering-an-easing-of-russia-sanctions-a-1094585.html
http://www.dw.com/en/steinmeier-criticizes-nato-saber-rattling/a-19339585
5 http://www.theguardian.com/world/2016/jun/16/juncker-russia-visit-sanctions-eu