Jau vairāk nekā gadu Kārlis ir ierēdnis Eiropas Parlamentā (EP) un savu ikdienu pavada Briselē un Strasbūrā. Marta sākumā, viesojoties Eiropas Parlamenta ēkā Strasbūrā, "Apriņķis.lv" izmantoja Kārļa kafijas pauzi sarunai par ierēdņa un mūziķa ikdienu.
– Cik ilgi tu jau strādā Eiropas Parlamentā?
– Jau krietns laiks pagājis, kopš beidzu skaitīt, cik ilgi te esmu. (Smej) Bet, ja nopietni, kāds pusotrs gads sanāk.
– Vai pa šo laiku esi mainījis savus priekšstatus par darbu Briselē?
– No mūziķa viedokļa par pašu institūciju runāšu mazāk, bet, runājot par Briseli kā pilsētu, kur paiet lielākā daļa mana darba un dzīves, laikam vajadzīgs ilgāks laiks, lai tā man iepatiktos līdz galam. Daudzi tā arī saka, ka, lai izjustu pilsētas plusus, Briselē ir jāiedzīvojas. Tomēr visprecīzāk manu attieksmi raksturo tas, ka es izmantoju jebkuru iespēju, lai aizbrauktu uz mājām Latvijā.
– Cik bieži tev sanāk pabūt mājās?
– Ir bijuši mēneši, kad katru nedēļu braukāju šurpu turpu. Reizēm ir bijis, ka pat vairākas reizes nedēļā, bet šobrīd Latvijā neesmu bijis gandrīz divus mēnešus. Pat nesanāca aizskriet uz "Dzeguzītes" veltījuma lielkoncertu Raimondam Paulam. Ierakstīju un nosūtīju tikai videosveicienu.
– Kur tu pavadi atvaļinājumus?
– Parasti tikai ekskluzīvi mājās, Latvijā. Arī šovasar vairāk dzīvošu pa mājām.
– Zinām, ka reizi mēnesī četras dienas visi EP deputāti kopā ar ierēdņiem no Briseles pārceļas uz Strasbūru. Vai tas nav nogurdinoši?
– Lai gan šobrīd runāju kā mūziķis, nevaru būt pilnīgi atstatus no politikas, un, tā kā pārstāvu konservatīvos, ceļošana uz Strasbūru man būtu jāienīst. (Smej) Tomēr arī mana personīgā nostāja nav atšķirīga. Manuprāt, tā ir lieka un liela laika un naudas tērēšana.
Bet, globāli raugoties, tā ir dīvaina Eiropas Savienības sena vienošanās un nostāja. Ne es viens uzskatu, ka viss EP darbs varētu notikt Briselē. Ļoti liela daļa EP deputātu uzskata, ka tā ir lieka un nogurdinoša vizināšanās. Bet problēma ir tā, ka, lai mainītu šo iesūnojušo kārtību, nepietiek tikai ar EP balsojumu vai pat Eiropas Padomes nostāju, ir nepieciešama visu 28 dalībvalstu piekrišana, kas būtu liela ķēpa, un saskaņošanas process ilgtu vairākus gadus.
Turklāt franči ir pateikuši, ka viņi nekad neatbalstīs izmaiņas šajā kārtībā, jo viņiem tas ir izdevīgi: Strasbūras plenārsēžu laikā visas viesnīcas – vienalga, vai tās ir divu vai četru zvaigžņu, – pēkšņi maksā nevis 50, bet 150 eiro, jo viņi zina, ka lielai daļai EP darbinieku tas ir dienas limits. Arī kafejnīcām un restorāniem šīs četras dienas ik mēnesi ir ražas laiks.
– Ja sesijas Strasbūrā notiek tikai reizi mēnesī, vai pārējā laikā šī milzīgā ēka ir tukša?
– Šo situāciju uztveru ar smaidu, un šis vienmēr ir bijis eiroparlamentāriešu sarunu objekts. Būtībā sanāk, ka lielāko daļu laika šajā ēkā, kas ir vairāk nekā 340 tūkstošus kvadrātmetru liela, praktiski neviena nav. Reizēm te notiek "Euroscola" aktivitātes, kad Latvijas un citu valstu skolēni iejūtas EP deputātu lomās un diskutē par dažādiem ES jautājumiem.
– Pastāsti mazliet par savu darba dienu!
– Oficiāli tā ir no pulksten 9.00 līdz 18.00, bet Strasbūras sesiju laikā – līdz pat pusnaktij, ja tas nepieciešams.
Strādāju Eiropas Konservatīvo un reformistu grupā Latvijas delegācijā, un tā ir sanācis, ka šajā grupā, kas ir trešā ietekmīgākā EP, vienīgais deputāts no Latvijas ir Roberts Zīle. Līdz ar to es strādāju ciešā sazobē ar Zīles kungu un viņa asistentiem, kā arī ar Latvijas un citu valstu delegāciju kolēģiem. Esmu preses grupā, un mēs kā preses komanda cenšamies cits citam izpalīdzēt gan ar informāciju, gan dalīties ar dažādām ikdienas pienākumu lietām. Lai gan mani darba uzdevumi ir strikti nosprausti uz papīra, ikdienā, protams, tie ir krietni vien plašāki. Bet es pret to neiebilstu.
Piemēram, vakar notika samērā pretrunīgi vērtētās ostas regulas tālākās attīstības balsojums. Un, tā kā Zīles kungs ir arī Transporta komitejas koordinators savā politiskajā grupā, mums bija pastiprināti jāskatās gan mediju interpretācija, gan sabiedroto reakcija un vajadzības gadījumā jākomentē, atrodot pareizos argumentus.
Līdzīgi kā Latvijas parlamentā, arī EP ir dažādas iekšējās grupas, starp kurām ir gana liela sadarbība, līdz ar to sanāk komunicēt ar citu valstu deputātiem un viedokļu veidotājiem.
– Vai tu tikai asistē citiem vai arī iedziļinies problēmjautājumos un paud savu viedokli?
– Mēs – Zīles kunga asistenti – un komandas pārstāvji Latvijas birojā katrs esam uzņēmušies atbildību par kādu nozari. Kāds ir spēcīgāks transporta nozarē, kāds ekonomikā, bet es, ņemot vērā, ka mana izglītība un pētnieciskie darbi ir bijuši saistīti ar autortiesībām, parasti šo padomnieka artavu dodu tajos brīžos, kad ir jāizsaka viedoklis par autortiesībām. Jau divus gadus EP gaiteņos cirkulē jaunais Eiropas mēroga autortiesību regulējums, tāpēc tam ir jāseko līdzi un jāpauž viedoklis.
– Skatos tevis vadīto raidījumu "Melu laboratorija". Pa kuru laiku tu paspēj to sagatavot?
– Šo jautājumu man ir uzdevuši vairāki cilvēki – kas ir tā maģija, kā to visu paspēt. Arī parlamenta kolēģi, kuri internetā pamanījušies ieraudzīt šo raidījumu, to vaicā. Kā lai atbild? Būtībā laika ziņā Brisele no Rīgas ir tikpat tālu cik Liepāja no Rīgas. Līdz ar to var paspēt diezgan daudz, ja vien ir stimuls un iegansts. Man personīgi "Melu laboratorija" ir ļoti liels stimuls ne tikai atgriezties mājās, bet vispār ar šo lietu strādāt. Man vienmēr patīk saņemt labus vārdus un konstruktīvu kritiku par šo raidījumu.
Esmu raidījuma vadītājs, un tam, protams, ir režisors un redaktors. Nenoliegšu, man līdzi ir mazā studija ar datoru, mikrofonu, austiņām, un lielāko daļu aizkadru, ko runāju raidījumā, ierakstu savā Briseles dzīvoklī vai Strasbūrā. Lai to visu paspētu laikus, darbu plānošana ir diezgan strikta, un, kā redzat, tas ir iespējams.
– Redzam arī, ka neesi pārtraucis savu radošo darbību dziesmu radīšanā.
– Tas ir tas vieglākais! Tā ir viena no tām retajām un varbūt pat vienīgajām lietām, uz kuru neattiecas EP sakrālais deadline jeb pēdējais brīdis, kurā ir jāaizsūta e-pasts vai jāuzraksta kāds viedokļa raksts. Līdz ar to mūzika nāk tad, kad tai labpatīkas atnākt.
– Kur tā nāk labāk – Latvijā vai te?
– Jāsaka, ka gan–gan. Te man līdzi ir akustiskā ģitāra, tomēr domāju, ja Latvijā mūza vairāk atdzīvojas. Jo vide ir pierastāka, apkārt ir mūziķi, ar kuriem izveidojas sadarbība, manā studijā apsveicināties ienāk kāds labs bundzinieks vai ģitārists, iedzeram kafiju, viņi atrāda, kas kuram sanācis. Ik pa laikam izdodu kādu singlu un labprāt sadarbojos ar citiem mūziķiem, kas iedzied kādu no manām dziesmām.
– Nav noslēpums, ka tevi pazīst kā "Eirovīzijas" dalībnieku. Vai šogad sekoji līdzi mūsu dziesmām "Eirovīzijas" atlasē? Vai Justs ir pareizais kandidāts?
– Man jāatzīstas, ka nevaru to komentēt, jo neesmu iepazinies ar šā gada Latvijas atlases dalībnieku sniegumu. Bet es vēlu veiksmi Justam, un man ir prieks, ka viņš ir jauns čalis, kuram viss vēl priekšā.
– Jums toreiz, 2005. gadā, abiem ar Valteru izdevās izcelties.
– Man šķiet, toreiz mums izdevās radīt iespaidu, ka mums ir diezgan vienalga. Lai gan tā patiesībā nebija – bijām gana uztraukušies. Cilvēkiem likās, ka atnācām, paņēmām ģitāras un tā viegli nodziedājām. Mārtiņa Freimaņa pravietiskā dziesma "The War Is Not Over" bija tam laikam ļoti atbilstoša – bija Ukrainas Oranžā revolūcija, un cilvēki to saprata. Tagad atkal ir Ukraina. Sanāk, ka šīs dziesmas frāze – karš nav beidzies – ir pārlaicīga.
– Vai tev ir bijusi vēlme piedalīties citos konkursos?
– Īsti nē, jo mūzika ir mans hobijs. Lai gan ir arī vēlme parādīt sevi un kaut ko sasniegt. Bet atšķirība ir tā, ka, pamostoties piektdienas rītā, man nav izmisīgi jādomā, cik brīvdienās būs koncertu, kuros jāpelna dienišķā maize, vai ap Ziemassvētku laiku jāskrien no viena koncerta uz otru, jo tas ir "naudas laiks". Man ir iespēja mūziķa darbam pieiet vienkāršāk.
– Sanāk, ka darbs Eiropā savā ziņā dod brīvību radošajās izpausmēs?
– Jā! Bet tomēr arī man ir jāplāno sava darba diena, septiņos no rīta jādomā, kuru kaklasaiti likt, kas citiem liekas nevajadzīgi un apgrūtinoši.
– Vai ikdiena uzvalkā tev ir kā apgrūtinājums?
– Nē, absolūti nē! Man vienmēr ir paticis staigāt uzvalkā, un nenoliegšu, ir bijušas reizes skolas un universitātes gados, kad domāju: kaut man biežāk būtu tādas dienas, kad varētu uzvilkt žaketi vai uzvalku un neviens nejautātu, kāpēc šodien esi tā uzcirties.
– Šeit gan neviens to nejautā.
– Protams! Bet šeit ir parādījusies cita attieksme. Strasbūra ir tāds ceļojuma pasākums, kad viss jāvāc, un esmu novērojis, ka pieredzējušākajiem politiķiem ar laiku uzvalki kļūst arvien vienkāršāki, vieglāki, tik bieži netiek mainīti, lai būtu mazāks apgrūtinājums tos vadāt turpu šurpu.
– Vai ikdienā tev sanāk bieži dzirdēt latviešu valodu?
– Jā, jo uz EP ēkām brauc daudz delegāciju no Latvijas un Briselē dzīvo un strādā daudz latviešu. Zinu, ka Briseles latviešu komūna ir diezgan spēcīgi organizēta, tur ir gan koru, gan deju vakari un dažādas tikšanās. Jāsaka atklāti, ka es gribētu, lai es būtu tajā vairāk iesaistījies, un ceru, ka reiz man tas izdosies. Bet, tā kā parasti pasēdēšanas ir no darba brīvajā laikā, es to parasti cenšos izmantot, dodoties mājās uz Latviju.