Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

– Viens no karstākajiem tematiem Eiropas Savienībā pašlaik ir saistīts ar tā saukto bēgļu krīzi. Kāda, jūsuprāt, ir Eiropas attieksme?

– Ja skatās uz Eiropas Komisijas nostāju, to var vērtēt kā vieglprātīgu. "Je m' en fous!" jeb "Man vienalga!" – tādi bija Eiropas Komisijas prezidenta Žana Kloda Junkera vārdi ES samitā 25. jūnijā, kurā ES valstu līderi sprieda galvenokārt tieši par šo jautājumu. Pēcāk gan Junkers žurnālistiem skaidroja, ka viņa piezīme esot attiecināta uz to, ka viņu neinteresē, vai ieceļojušo migrantu pārvietošana ES valstu ietvaros notiek piespiedu kārtā vai brīvprātīgi, – galvenais, ka tā notiekot. Tomēr Eiropadomes priekšsēdētāja Donalda Tuska, kurš vadīja attiecīgo sanāksmi, ķermeņa valoda esot liecinājusi par zināmu neapmierinātību.

– Daži teiktu, ka nav pārsteigums ko tādu sagaidīt no Junkera...

– Jā, diemžēl. Lai atceramies, ka Austrumu partnerības samita laikā Rīgā no viņa mutes ne tas vien izskanēja. Gan piezīme "diktators nāk", gan Ungārijas prezidenta iepļaukāšana, gan Brežņeva laiku cienīga bučošanās. Bet, kad runa ir par tik nopietniem jautājumiem, nepieciešami adekvāti lēmumi – un valoda.

– Kā vērtējat Latvijas reakciju uz Komisijas piedāvājumu bēgļu jautājumā?

– Nacionālā apvienība asi nosoda koalīcijas partneru ministru pieņemto lēmumu pakļauties šo "brīvprātīgo kvotu" absurdam. Valdības vairākuma pieņemtais lēmums būtībā paredz bezierunu kapitulāciju un valsts nacionālo interešu ignorēšanu. Lai arī premjerministre Laimdota Straujuma uzsver lēmuma ārkārtējo raksturu, tomēr šāda piekāpšanās var kalpot par pamatu jaunu "bēgļu kvotu" uzspiešanai nākotnē. Savukārt tas, ka līdz kam tādam esam nonākuši, lielā mērā saistāms ar to, ka Latvija nav paspējusi laikus noformulēt skaidru nostāju.

– Kādēļ tā uzskatāt?

– Pirmkārt, pret kvotu sistēmu iestājušās daudzas Eiropas valstis. Saskaņā ar pieejamo informāciju, pret obligātu kvotu sistēmu Luksemburgas tikšanās reizē bija gandrīz puse – 12 vai 13 – ES valstu, kamēr vēl 12 valstis kvotu sistēmu atbalstīja, bet nepiekrita sadalījumam. Turklāt svarīgi piebilst, ka iepriekš piesauktajā Eiropadomē Ungārija un Bulgārija izcīnīja to, ka šīm valstīm nebūs jāuzņem "kvotu" bēgļi, jo uz tām attiecināma "specifiska situācija". Tas gan netika oficiāli ierakstīts samita secinājumos, bet, kā raksta mediji, vienošanās ir spēkā. Var tikai minēt, kādēļ mūsu valdība neiestājās par šādas "specifiskas situācijas" attiecināšanu uz Latviju.

– Kādu risinājumu piedāvā Nacionālā apvienība?

– Latvija joprojām var pastāvēt uz savām interesēm. Savukārt, lai no šādām situācijām izvairītos turpmāk, Nacionālās apvienības frakcija strādās pie grozījumiem normatīvajos aktos, lai turpmāk lēmumu pieņemšana patvēruma piešķiršanas jautājumos būtu iespējama tikai ar Saeimas balsojumu.

– Kāpēc iebilstat pret Vidusjūras bēgļu uzņemšanu?

– Ir jāņem vērā Latvijas specifiskā situācija – kura, starp citu, ir daudz specifiskāka nekā Ungārijai vai Bulgārijai. Tā, salīdzinot ar 1935. gadu, latviešu īpatsvars ir samazinājies par vairāk nekā 14 procentpunktiem, bet krievu skaits vien attiecīgajā periodā ir pieaudzis par vairāk nekā 350 tūkstošiem. Papildus varētu arī skaitīt citas PSRS laikā ieceļojušās tautas. Tā rezultātā šobrīd Latvijā pamattautas – latviešu – īpatsvars ir tikai 62% no valsts iedzīvotāju kopskaita. Valsts galvaspilsētā latviešu ir mazāk par pusi. Ieceļotāju lielais īpatsvars būtiski samazina Latvijas spēju integrēt valstī jau esošos migrantus.

– Tomēr citas ES valstis pašlaik uzņem lielu skaitu bēgļu.

– Jā, bieži, tostarp Latvijā, tiek piesaukts fakts, ka, piemēram, Zviedrija un Vācija uzņem lielu skaitu bēgļu, tāpēc mums vajagot solidarizēties. Mazāk tiek runāts par to, ka salīdzinājumā ar Latviju attiecīgajās valstīs ir procentuāli daudz mazāk pirmās paaudzes imigrantu. Pēc "Eurostat" datiem, 2008. gadā Latvijā 13,9 procenti valsts iedzīvotāju bija dzimuši ārpus valsts un ne jau kādā no ES valstīm (t.s. trešo valstu pilsoņi). Starp visām ES valstīm šis rādītājs bija augstāks tikai Igaunijā (15,3%). Tajā pašā laikā, piemēram, Vācijā un Lielbritānijā attiecīgā iedzīvotāju grupa ir vien 7,5 procenti no kopējā iedzīvotāju skaita, Nīderlandē – 8,4 procenti, Zviedrijā – 8,8 procenti.

– Bet daudzi runā, ka Latvijai ir vajadzīgs papildu darbaspēks...

– Mums ir jāskatās uz valsts interesēm kopumā. Nevienlīdzība Latvijā jau pašlaik ir augsta – Džini koeficients Latvijā 2013. gadā bija 35,2, kamēr vidēji ES-28 tas attiecīgajā gadā bija ievērojami zemāks – 30,5. Turklāt Vācijā attiecīgais rādītājs bija 29,7, Nīderlandē – 25,1 un Zviedrijā – 24,9. Tātad šīs valstis ir sociāli daudz gatavākas uzņemt migrantus. Tajā pašā laikā tautas apmierinātību nevairos fakts, ka pilngadīgās personas ar bēgļa statusu Latvijā ik mēnesi saņems vairāk nekā 250 eiro, bet viņu bērni – gandrīz 80 eiro. Tāpat 50 eiro varēs saņemt kā pabalstu latviešu valodas apguves nodrošināšanai.

Tas viss varbūt neizklausās daudz, taču vidējā vecuma pensija Latvijā 2014. gadā bija 266 eiro, vidējais piešķirtais bērna kopšanas un vecāku pabalsts (kopā) – 230,95 eiro, bet bezdarbnieka pabalsts – vidēji nepilni 200 eiro mēnesī. Ir godīgi jāapzinās potenciālās sekas. Bēgļu pieplūdums Latvijā draud saasināt spriedzi sabiedrībā un novest pie neparedzamiem iznākumiem. Kā to pareizi norādījis arī Latvijas Universitātes profesors Mihails Hazans, Latvijas palīdzība pāris simtiem bēgļu situāciju viņu valstīs nemainīs, bet potenciālie riski Latvijai no bēgļu uzņemšanas gan pastāv.

– Vai Latvijas administratīvā kapacitāte maz ir gatava bēgļu uzņemšanai?

– Domāju, ka nav. Arī ekonomiskās iespējas mums tomēr ir limitētas. Lai gan jau vairākus gadus runājam par veiksmes stāstu, bezdarbs Latvijā joprojām pārsniedz 10 procentus un IKP uz vienu iedzīvotāju Latvijā ir vairāk nekā uz pusi mazāks nekā vidēji Eiropas Savienībā. Kā nodrošināsim veiksmīgu imigrantu integrēšanu darba tirgū, ja minimālā alga pie mums ir 360 eiro, kamēr Vācijā tā ir aptuveni 1500 eiro, bet Luksemburgā – gandrīz 2000 eiro? Turklāt nav arī skaidrs, kuri būs tie bēgļi, kuru pieprasījumi pēc patvēruma Latvijai būs jāizskata.

– Vai Eiropas tiesību aktos atbilde nav rodama?

– Tieši šajā sakarā arī rodas neskaidrības. Dublinas Regula, kas ir saistoša arī Latvijai, nosaka, ka atbildību par bēgli uzņemas tā valsts, kurā imigrants ir sākotnēji ieradies. Bet kura valsts bēgļu pārvietošanas ietvaros būs tā, ko uzskatīs par saņēmējvalsti, un kura tā, kurai jāizskata bēgļa statusa piešķiršana? – Tā, kurā bēglis patiešām vispirms ieradās (Itālija, Grieķija), vai tomēr tā, uz kuru bēgli pārsūtīs, piemēram, Latvija? Ja otrais variants, tas būtībā iznāk pretrunā ar Dublinas Regulu.

Vēl sarežģītāka situācija rodas tad, ja patvēruma meklētājam ir ģimenes saites kādā citā ES valstī – tad atbildība par bēgli būtu jāuzņemas tai valstij. Interesanti, ka Dublinas Regulas mērķis bija novērst situāciju, ka Eiropas valstis patvēruma meklētājus savstarpēji sūta no vienas valsts uz otru un atpakaļ. Tikmēr bēgļu pārvietošanas plāns potenciāli radīs pretējo efektu.

Tā kā skaidru atbilžu nav, ir jājautā, vai bēglis, kurš ieradies Itālijā, tiks nosūtīts uz Latviju, lai gan patiesībā viņam bija jābūt Nīderlandē, kur viņam ir ģimene? Un ko šādā situācijā vajadzēs darīt Latvijai? Vai mums būs jācenšas aizturēt šādu bēgli vai tomēr jālaiž prom? Zināms, ka bēgļa statusu saņēmušajām personām ir jānodrošina tādas pašas pārvietošanās tiesības kā pilsoņiem – mūsu gadījumā brīvu kustību Šengenas zonā. Savukārt, ja mēs šo bēgli aizlaidīsim apvienoties ar viņa ģimeni Nīderlandē, vai skaitīsies, ka neesam izpildījuši savu "kvotu" un tiksim uzskatīti par nesolidāriem?

– Jūs jau iepriekš esat teicis, ka, nosaucot vienu skaitli, varam attapties pie cita, proti, daudz lielāka uzņemamo bēgļu skaita. Kāpēc tā?

– Vienkāršākais piemērs ir palūkoties uz jau esošajiem migrantiem Eiropas Savienībā. Praksē pastāv tāds kā imigrantu "multiplikācijas efekts". Ja uzņemam, piemēram, bēgļus no Sīrijas, jāatceras, ka viņiem, visdrīzāk, ir liela ģimene, kas vēl nav ieradusies Eiropā. Un, pildot Dublinas Regulu, mēs būsim tā valsts, kas ir atbildīga par pārējo attiecīgo ģimenes locekļu uzņemšanu un viņu izmitināšanu. Līdz ar to viens uzņemtais "kvotu" bēglis potenciāli nozīmē vēl piecus vai desmit viņa ģimenes locekļus ilgtermiņā – tas, pieņemot, ka visi brālēni un onkuļi arī nepārcelsies uz Eiropu. Ja "pāris simtu" bēgļu nebūs problēma, vai to pašu katrs imigrācijas proponents var teikt par pāris tūkstošiem vai desmitiem tūkstošu?

– Vai nav ironiski, ka tieši Grieķija, kura atkal ir ziņās saistībā ar parādu krīzi, ir arī viena no valstīm, kas lūdz palīdzību imigrantu jautājumā?

– Jā, Grieķija un Itālija ir vienīgās valstis, kurām pašreizējais plāns paredz palīdzību, lai gan ar imigrantu pieplūdumu saskaras arī citas ES valstis – cita starpā, arī tās, uz kurām šie migranti patiesībā dodas. Taču es neredzu reālu saskatāmu veidu, kā pat pie esošā plāna izpildes migrantu situācija šajās valstīs būtiski uzlabosies. Tas vēlreiz apliecina, ka šī ir kārtējā pusceptā ideja. Balstoties uz plānu, no Itālijas un Grieķijas tiks pārvietoti attiecīgi 24 un 16 tūkstoši migrantu. Tajā pašā laikā šogad vien nepilnu sešu mēnešu laikā Itālijā ir ieradušies jau 62 tūkstoši migrantu, bet Grieķijā – 63 tūkstoši (kopā 125 tūkstoši).

Jāpiebilst arī, ka 2014. gadā Eiropas Savienībā kopumā patvērumu pieprasīja vairāk nekā 625 tūkstoši migrantu, bet tikai 185 tūkstoši to saņēma. Daļa no atlikušajiem 440 tūkstošiem uzturas Eiropas Savienībā nelegāli, un viņiem nav vajadzīgs nekāds plāns vai kvotas, lai brīvi pārvietotos uz citu valsti.