Un kur nu vēl Meinarda sala, kas teju katru gadu, kad Daugavā tiek pazemināts ūdens līmenis, kļūst par tūristu iecienītu apskates objektu. Taču, kā "Rīgas Apriņķa Avīze" pārliecinājās kādā ceļojumam pagalam nepiemērotā dienā, Ikšķilē ir gana daudz citu ļoti interesantu apskates objektu, pa kuriem mūs laipni izvadāja, izrādīja un pastāstīja Ikšķiles Tūrisma informācijas centra vadītāja Laura Šīrante.
No baznīcas par grāmatu glabātavu un atpakaļ
Pirmais apskates objekts – Ikšķiles evaņģēliski luteriskā baznīca – atrodas turpat netālu no dzelzceļa stacijas. Tā kā no gaisa nāk ledains lietus, pa ielām pārvietojamies gaužām uzmanīgi un stāvvietā pie baznīcas gluži vai ieslidināmies. Taču, kamēr laikapstākļi vēl ļauj izkāpt no mašīnas, labprāt to darām.
Diemžēl Sv. Meinarda baznīcas vārtiņi ir ciet, tādēļ no iekšpuses apskatīt to neizdodas. Uzzinām, ka skaistā dievnama pamatakmens likts pirms vairāk nekā 80 gadiem – 1931. gadā, kad tapis skaidrs, ka atjaunot Pirmajā pasaules karā sagrauto baznīcu, kas celta 1185. gadā, tātad Meinarda laikā, neizdosies. 1933. gadā pēc arhitekta Paula Kundziņa projekta celtā baznīca, ko rotāja Mākslas akadēmijas profesora Jāņa Kugas altārglezna, tika iesvētīta.
Taču, kā jau daudzus Latvijas dievnamus, arī šo padomju laikā skāra pārmaiņas – draudzes darbība 60. gados tika pārtraukta, bet baznīcā ierīkoja Valsts bibliotēkas grāmatu krātuvi. To stāstot, Laura piebilst, ka tas noteikti bija labāk nekā, piemēram, graudu glabātavas, kādu padomju gados baznīcās netrūka.
Atjaunojot neatkarīgu Latvijas valsti, 1991. gadā draudze savu darbību šeit atsāka, savukārt padomju gados baznīcas iekšpusē iebūvēto otro stāvu tika nolemts nejaukt nost. "Protams, baznīca tika remontēta un restaurēta, savukārt baznīcas altārglezna un rituāla trauki glabājas Rundāles pils muzejā, bet tiek domāts arī par to atgūšanu," piebilst mana gide.
Bīskapa Meinarda celtās baznīcas drupas ir tūristu iecienīts apskates objekts. Tiesa, reti kurš aizdomājas, ka šis ir baznīcas otrais stāvs un ka būtībā mēs staigājam pa kapsētu…
Atmiņas par zirgu tramvaju
Stāvot Daugavas prospekta vidū, būtu gandrīz neiespējami iedomāties, ka vēl līdz 1941. gadam šeit kursēja zirgu tramvajs, kas Ikšķiles staciju savienoja ar Baldoni. "Kad 19. gadsimta vidū tika atklāta Rīgas–Daugavpils (Dinaburgas) dzelzceļa līnija un sākās strauja Ikšķiles apbūve, tieši zirgu tramvajs jeb diližanss laikā no 1863. līdz 1915. gadam bija ātrākais veids, kā rīdzinieki varēja nokļūt Baldones sanatorijā," Laura stāsta, piebilstot: mūsdienās, protams, ir grūti iedomāties, ka bija jāmet šāds līkums, lai no Rīgas nokļūtu Baldonē.
Kā ceļinieki nokļuva Daugavas otrā krastā? "Protams, ar pārceltuvi, līdz kurai viņus aizvizināja pa Ikšķiles ieliņām. Pats diližanss gan palika šajā krastā, lai varētu līdz stacijai nogādāt tos, kuri atgriežas no Baldones, bet zirgus un cilvēkus cēla pāri Daugavai." Tiesa, Ikšķiles pusē par šo faktu liecina vairs tikai "Vēveru" mājas Daugavas otrā krastā, kur piestājusi pārceltuve, taču tālāk – Baldones pusē – gan esot saglabājies kaut kas no bijušās dzelzceļa godības.
Līdz 1941. gadam no Ikšķiles uz Baldoni kursēja zirgu tramvajs. Pasažierus un zirgus pāri Daugavai cēla ar pārceltuvi, vagoni gan palika krastā.
Savukārt pēc Pirmā pasaules kara, izmantojot sliedes no vāciešu ierīkotā dzelzceļa atzarojumiem, tika izveidota šaursliežu dzelzceļa līnija no Vēveriem līdz Baldones sanatorijai, bet 1922. gadā atjaunoja sliedes no Daugavas krasta līdz Ikšķiles stacijai, un tā dzima slavenais Baldones–Ikšķiles zirgu tramvajs, ko tautā sauca par trulīti. Tramvajs kūrorta sezonā, vizinot cilvēkus no viena krasta uz otru (protams, pa vidu sliežu posmus joprojām savienoja pārceltuve), darbojās līdz 1941. gadam, kad, sākoties Otrajam pasaules karam, vācieši sliedes rekvizēja...
Joprojām pateicīgi Zentai Ērglei
Šosejas otrā pusē, kur atrodas nākamie apskates objekti, var nokļūt vai nu pa gājēju tuneli, vai izmetot nelielu līkumu pa ceļu, kas ved zem šosejas un viadukta. Kamēr braucam, Laura stāsta, ka pilsēta strauji attīstās: arvien vairāk rīdzinieku pārceļas uz dzīvi Ikšķilē, tāpēc tiek celts gan jauns bērnudārzs (tam nesen nosvinēti spāru svētki), gan jauna piebūve skolai.
Vēl uzzinu, ka ikšķilieši ir ļoti pateicīgi pazīstamajai bērnu grāmatu autorei un arhitektei Zentai Ērglei – tieši pēc viņas ierosinājuma pirms HES celtniecības Ikšķilē pie Daugavas tika uzbūvēts aizsargdambis, kas pilsētu no plūdiem Daugavā sargā vēl šobaltdien, un, pateicoties viņai, Ikšķilē ir ļoti latviski ielu nosaukumi (tādi lielākoties tie bija arī padomju gados). "Iespējams, tā varēja notikt tāpēc, ka nosaukumi bija ļoti neitrāli: piemēram, Ābeļu iela un tamlīdzīgi," spriež Laura.
Dodoties Karmelīšu klostera virzienā, kādu brīdi braucam gar aizsargdambi, un mana gide pastāsta, ka tā esot iecienīta ikšķiliešu pastaigu vieta – tumsā tā tiek izgaismota, turklāt nesen tur atjaunots segums.
Kur meklējams pilsētas sākums
Kopš Pirmā pasaules kara laikā tika sagrauta bīskapa Meinarda 1185. gadā celtā baznīca (tās drupas joprojām ir apskatāmas uz Meinarda salas, un tas, kas redzams mūsdienās, patiesībā ir baznīcas otrais stāvs), Ikšķilē darbojas tikai luterāņu un pareizticīgo baznīca, taču nu turpat blakus Sv. Meinarda piemineklim, kas uzstādīts pirms septiņiem gadiem, strauji slejas jaunā katoļu baznīca, un, kā saka Laura, tas notiek, pateicoties sponsoram Jurim Savickim.
Aiz bīskapa Meinarda pieminekļa top Ikšķiles jaunā katoļu baznīca.
Lai kā būtu bijis ar kristietības ieviešanu Latvijā, nav noliedzama Meinarda loma faktā, ka, pateicoties tieši viņam, Ikšķile bija viena no pirmajām apdzīvotajām vietām Latvijā, kas tika pie pilsētas statusa. "Protams, katoļiem, tāpat kā pareizticīgajiem un luterāņiem, ir sava baznīca, un pašlaik tā darbojas Karmelīšu klosterī," skaidro Laura. Savukārt par pareizticīgo baznīcu – mazu, mīlīgu celtni – viņa min faktu, kas savulaik lasīts arī presē, proti, šī baznīca vismaz piecas reizes apzagta, taču draudzes locekļi allaž saziedojuši līdzekļus, lai nozagto atgūtu un baznīcas interjeru atjaunotu. Turpat aiz baznīcas atrodas viena no senākajām luterāņu kapsētām Latvijā, kur pirmie apbedījumi veikti 17. gadsimtā.
Netālu no Sv. Meinarda pieminekļa pilsētas parkā apskatāms piemiņas akmens, kas šeit novietots 1985. gadā, kad svinēta pilsētas 800 gadu jubileja, un ikšķilieši pamatoti lepojas, ka viņu pilsēta ir vecāka par Rīgu. Arī pats parks ir skaists, un saulainā laikā tas noteikti izskatās labāk nekā pelēkajā un lietainajā decembra dienā, kad to apskatām. Šī ir ikšķiliešu iecienīta atpūtas vieta, kur mēdz notikt arī gadatirgi un citādas aktivitātes.
Pieminēšanas vērts ir fakts, ka līdz Pirmajam pasaules karam Ikšķilē un ap to bijis daudz skaistu muižiņu, taču, tā kā šeit pāri gāja frontes līnija, liela daļa pilsētas vienkārši noslaucīta no zemes virsas, un arī pēc HES uzcelšanas un Daugavas uzpludināšanas liela daļa piekrastes apbūves un ciematu diemžēl gāja zudībā un palika zem ūdens.
Daugavas krastā iepretim Meinarda salai atrodas piemiņas akmens pirmajai lībiešu apmetnei.
Pagaidām – bez Jāņa Kugas muzeja
Domājams, ikviens ir redzējis slaveno Viļa Rīdzenieka fotogrāfiju, kurā iemūžināta Latvijas Republikas pasludināšana 1918. gada 18. novembrī, taču, iespējams, mazāk zināms ir fakts, ka pasākuma vizuālo noformējumu veidojis ievērojamais latviešu mākslinieks, scenogrāfs un Mākslas akadēmijas profesors Jānis Kuga. Ikšķilē joprojām apskatāma viņa māja, kas celta pagājušā gadsimta 20. gados toreizējā Daugavas senkrastā pēc paša mākslinieka zīmētā projekta, kuram iedvesmu viņš smēlies itāļu arhitektūrā.
Māju, kuras interjeru veidojis viņš pats un no kuras pavēries skaists skats uz Daugavu, gan aplūkot nav iespējams, jo apmeklētājiem tā nav pieejama. Padomju gados šeit, izrādās, bijusi gan krūšturu šūšanas darbnīca, gan gatavoti betona stabiņi (tie paši, kādi savulaik bija redzami ceļu malās). Kā stāsta Laura, patlaban mājā saimnieko Latvijas Mākslas akadēmija, kas vasarās šeit rīko plenērus, taču par mākslinieka muzeja ierīkošanu vismaz pagaidām runāts netiekot. Starp citu, Ikšķilē daudzas mājas ir saceltas tieši pie Daugavas senkrasta, un viens otrs pamanījies daļu mājas iebūvēt pat tajā iekšā.
Izcilā mākslinieka un scenogrāfijas pamatlicēja Jāņa Kugas celtā māja aplūkojama vien no ārpuses.
Neredzamās klostermāsas
Tie, kuri dodas Daugavpils virzienā, noteikti labajā pusē ir ievērojuši Baskāju Karmela māsu ordeņa klosteri, kas šeit atrodas kopš 2011. gada. Pašlaik gan ekskursijas uz slēgtā tipa klosteri, kurā dzīvo un lūdzas septiņas māsas (astotā vēl iziet visas nepieciešamās mācības un sagatavošanos), netiek rīkotas, taču māsas pamanīt var – viņas sēž un lūdzas baznīcas slēgtajā daļā.
Laura Šīrante stāsta, ka māsu dienaskārtība ir ļoti stingra, un lielākā daļa dienas viņām paiet lūgšanās. "Viņas lūdzas par vietu, kur atrodas klosteris, un domājam, ka Ikšķilei par sliktu tas nenāk," mana gide rezumē un piebilst, ka māsas pašas sevi apgādā ar pārtiku, šo to izaudzējot klostera dārzā, tāpat dievkalpojuma laikā nelielajā klostera veikaliņā varot iegādāties viņu darinātos izšuvumus, kas esot patiešām ļoti skaisti.
"Šeit dzīvo māsas gan no Latvijas, gan Vācijas un Ukrainas. Viņām ir arī dators ar interneta pieslēgumu, tāpat viņas mēdz doties uz pilsētu – iepirkties, pie ārsta, uz Veselības centru. Taču klosteri vienlaikus var atstāt tikai divas māsas," par klostera māsu dzīvi stāsta Laura, kamēr ielūkojamies katoļu draudzes dievnamā. Tā ir vienīgā vieta klosterī, kas pieejama publiski. Kad Ikšķilē tiks pabeigta baznīcas celtniecība, klosteris kļūs par slēgto teritoriju.
Caur Zilajiem kalniem uz Tīnūžiem
Tiklīdz parādīsies kārtīgs sniegs, daudzi ikšķilieši (un ne tikai) dosies uz Zilajiem kalniem slēpot. "Šis ir viens no lielākajiem dabas parkiem, ko apsaimnieko Ikšķile un Ogre," ar lepnumu stāsta Laura, kamēr pa slideno ceļu braucam cauri dabas parkam. Tā kā sniega nav, tas ir tukšs, taču viegli var iedomāties, kā te izskatās sniegainā ziemas dienā, kad pa labiekārtoto 12 kilometrus garo slēpošanas trasi traucas šā ziemas sporta cienītāji.
Šogad parkā tikšot ierīkota arī ziemas sporta inventāra noma. Taču darāmā te netrūkst arī citos gadalaikos: parku var izstaigāt pa labiekārtotām takām, var uzkāpt skatu tornī, no kura skaidrā laikā esot redzams pat Zaķusalas TV tornis, var izpeldēties bijušajā grants karjerā izveidotajā ezeriņā vai izbaudīt Milžu takas jaukumus. Un, kā saka manas ceļabiedres, arī sēņu un ogu šeit netrūkstot.
Tikmēr tērzējot esam sasniegušas beidzamo ceļamērķi – Tīnūžu (Lindenbergas) muižas kompleksu. Vienā ēkā ierīkots nesen atjaunotais Tīnūžu Tautas nams, taču, manuprāt, interesantākais objekts slēpjas kādreizējā klētī. Pateicoties Kasparam Špēlim un viņa kolēģiem, te ierīkots Ikšķiles novada kultūras mantojuma centrs "Tīnūžu muiža", kura pamatekspozīcija veltīta latviešu strēlnieku kaujām pie Mazās Juglas 1917. gadā.
Ikšķiles novada kultūras mantojuma centra “Tīnūžu muiža” ekspozīcija veltīta latviešu strēlnieku kaujām pie Mazās Juglas 1917. gadā.
Šeit var aplūkot gan dažādus strēlniekiem piederējušus priekšmetus, uzlaikot šineli, paturēt rokās īstu šauteni, izpētīt fotogrāfijas un arī uzklausīt stāstus par kaujām, strēlniekiem, Rīgas atbrīvošanu, iejusties kauju rekonstrukcijās; vārdu sakot – izbaudīt lielisku un aizraujošu vēstures stundu, turklāt tādu, kas ir interesanta visām paaudzēm.
Tā, gluži nemanot, ir paskrējušas vairākas stundas, iepazīstot vēl vienu interesantu Pierīgas novadu un secinot – arī Ikšķiles apskatei būtu nepieciešams krietni vairāk laika. Taču taciņa ir iemīta, tāpēc noteikti tur vēl atgriezīšos.