Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

Tas savukārt liek domāt par neskaidrībām, mums katram savu dzīvi novadā vai pilsētā plānojot... Savukārt lasītājs var vērtēt abu pušu argumentus.
LPS priekšsēdis Gints Kaminskis: Nepamatotu reformu nebūs

Sarunu sākām ar gluži praktisku Pierīgas ļaudis interesējošu jautājumu.

– Vai ir kādi jaunumi Inčukalna gudrona dīķu lietā?
– Iepirkums tuvojas beigām, lēmums varētu tikt pieņemts līdz decembra vidum, un līgumu paredzēts noslēgt nākamā gada sākumā. Šobrīd ir divi pretendenti, kas iesnieguši pieteikumus. Tos vērtē piesaistītie eksperti. Protams, iespējamas arī pārsūdzības, bet jāsaka – process ir finiša taisnē.

– Kas notiks ar gudronu?
– Tas no Inčukalna jāizved un pēc iespējas jāutilizē. Mūsu uzdevums ir novest šo procesu līdz galam. Mēs esam parādījuši Eiropas Komisijai darba plānu, kas mums ļauj projektu pabeigt un izmantot Eiropas finansējumu, kā arī nezaudēt iepriekš ieguldīto naudu.

– Pie citām lietām... Šķiet, Latvijas Pašvaldību savienības priekšsēdis ir piesardzīgs, vērtējot jūsu redzējumu, ka 2028. gadā Latvijā būs 28 pašvaldības...
– Kaminska kungs ir ļoti pieredzējis pašvaldību politiķis. Sadarbība bijusi sekmīga, un esmu pārliecināts, ka tāda tā būs arī jaunajā amatā... Ja skatāmies vēsturiski, 2009. gadā bija vairāk nekā 500 pašvaldību. Nav pagājuši astoņi gadi, un to ir gandrīz piecas reizes mazāk. Ja šādi turpinām, tad 2028. gadā tas ir sasniedzams.

– Vai tas ir vajadzīgs?
– Būtu jāizdala trīs lietas. Pirmā: reforma, kas tika iesākta 2008. gadā, nav pabeigta. Tā paredzēja apriņķu izveidošanu. Reforma apstājusies pusceļā. Turpināt vai neturpināt – tas ir parlamenta rokās. Otrā lieta: 2014. gada decembrī valdība lēma uzdot Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijai izstrādāt priekšlikumus par pašvaldību apvienošanu vai sadarbību. Visu koalīciju veidojošo partiju pārstāvji diskutēja, ko darīt – pašvaldības apvienot vai nodrošināt sadarbību... "Vienotība" uzskatīja, ka jāapvieno, Zaļo un zemnieku savienība uzskatīja, ka nevajag apvienot, Nacionālā apvienība atbalstīja sadarbības teritoriju veidošanu. Kāpēc jāveido? Te nonākam pie trešās lietas. Kādus pakalpojumus nodrošina pašvaldība? Izglītību, transportu, drošību, atkritumu izvešanu, siltumu, komunālos pakalpojumus. Situācijas ir ļoti dažādas. Arī pašvaldību kapacitāte un iespējas ir ļoti atšķirīgas. Administrācijas uzturēšana vien atšķiras desmitiem reižu..

– Ar ko sadarbības teritorijas atšķiras no tagadējiem plānošanas reģioniem?
– Ar to, ka plānošanas reģioni ir ļoti attālināti un nespēj pildīt visas funkcijas. Virkne funkciju viņiem atņemta. Piemēram, Lielrīgas reģionu, kuru vienubrīd vadīja Salacgrīvas vadītājs, Rīga pilnībā ignorēja. Vidzemē ir divi centri – Valmiera un Cēsis –, kuri arī rezervēti skatās uz reģionu vadības procesiem, Kurzemē arī divas pašpietiekamas pilsētas, Zemgales plānošanas reģions vispār ir nonsenss... Plānošanas reģionu funkcijas būs jāpārskata. Pēdējā funkcija, ko plānošanas reģioni veica, bija transporta plānošana, bet arī ar to netika galā, un tas tika atņemts. Pašlaik viņi nodarbojas ar projektu rakstīšanu.

– Tātad šobrīd plānošanas reģionu funkcijas pārņem sadarbības teritorijas?
– Teorētiski varētu tā teikt. Tieši tas ir jautājums, ko bieži vien uzdod pašvaldību pārstāvji: kuras ir tās funkcijas, par kurām ir runa? Runa ir par tām pašām pašvaldību funkcijām, kuras katra pašvaldība spēj veikt ļoti dažādā līmenī. Mūsu uzdevums ir, lai visiem Latvijas iedzīvotājiem šie pakalpojumi tiktu nodrošināti vienādi labi – neatkarīgi no tā, kur viņi dzīvo vai plāno dzīvot.

– Apriņķu veidošanas ideja beigusies?
– Pašlaik mēs neredzam nekādu vēlmi no galvenajiem politiskajiem spēkiem Saeimā, lai šādu lietu iedzīvinātu.

– Kaminskis norāda, ka Lietuvā ir 60 pašvaldības un tās esot vislielākās Eiropā. Ja mēs zīmējam 28, tad tās būs vēl lielākas...
– Pirmkārt, Lietuva ir pusotras reizes lielāka par Latviju. Ja Latvijā būtu 60 pašvaldības, tas vismaz atbilstu likumā paredzētajam, ka pašvaldībā jābūt 4000 iedzīvotāju. Šobrīd no 119 novadiem 57 neatbilst likumam. Ja tos pievienotu, būtu tas pats Lietuvas izmērs. Šobrīd sanāk tā, ka ir lielie novadi, kur viss ir koncentrējies, un ir mazie novadi, no kuriem liela daļa dzīvo no pašvaldību finanšu izlīdzināšanas fonda.

– Tātad lielā stratēģiskā ideja, kā jūs jau teicāt, ir 28 novadi 2028. gadā.
– Domāju, tā ir realitāte, uz ko mēs iesim, ja gribam saglabāt ekonomisko aktivitāti visā Latvijas teritorijā, lai būtu lokālie centri, kur notiek uzņēmējdarbība, spēja piesaistīt finansējumu...

– Kā šie 28 veidojumi sauksies – novadi?
– Novads ir ļoti labs latvisks nosaukums. Droši vien, ka tā arī sauksies.

– Kas tajā brīdī notiks ar sadarbības teritorijām?
– Tas būtu tāds kompensējošs pārejas mehānisms.

– Vai ir garantija, ka sadarbības teritorijas darbosies, ja plānošanas reģioni nedarbojās?
– Mēs piedāvājam veidot sadarbības teritorijas ap reģionālās attīstības centriem. Tieši tur ekonomiskā aktivitāte ir daudz augstāka, tur ir kompetence, tur ir cilvēki un notiek procesi. Šis princips nebija plānošanas reģionu struktūras pamatā.

– Kaminska kungs runā par zināmu spiedienu uz pašvaldību birokratizēšanos, pieminot gan civilās aizsardzības speciālista ieviešanu, gan papildu būvniecības speciālista amata vietas veidošanu...
– Tieši par to jau ir runa! Kādēļ atkal palielināt administrācijas, ja pašvaldības varētu sadarboties šo jautājumu risināšanā? Protams, katrā mazajā pašvaldībā nevajadzētu civilās aizsardzības speciālistu vai būvvaldi. To var veikt lielākā teritorijā, vairākām pašvaldībām sadarbojoties. Bet, ja runājam par tik nopietniem procesiem kā būvniecība, tur ir nepieciešams speciālists. Jautājums, kur viņš atradīsies un cik pašvaldības viņš apkalpos.
Ja aplūkojam Pierīgas reģionu, domāju, būtu pilnīgi pieņemami viena būvvalde Rīgas un Pierīgas kontekstā, protams ar attiecīgu darbinieku skaitu. Kaut vai – lai nebūtu dažādu nosacījumu un dažādas izpratnes. Tā pati civilā aizsardzība, domāju, arī pietiktu centralizēti Rīgai un reģionam. Robeža taču iet pa ielām! Un, ja pēkšņi kaut kas, nedod Dievs, notiek, piemēram, Rīgas lidostā, kas atrodas Mārupes novada teritorijā...

– Pieskaroties Rīgas un Pierīgas attiecībām... Ko domājat par šo deklarēšanās "karu", konkurenci, no kā savukārt izriet nodokļu maksājumu apjomi?
– Šeit nevar atsevišķi skatīties Pierīgu un Rīgu, jo arī galvaspilsētā ir problēma – cilvēki plūst no tās prom. Veidojas situācijas, kad uzņēmēji nav gatavi ieguldīt Rīgā naudu, jo visi procesi ir stipri politizēti, priekšvēlēšanu laikā akcents tiek likts vairāk uz citu problēmu risināšanu, nevis vietas sakārtošanu, un ļoti bieži uzņēmēji iet tieši uz Pierīgu. Tā ka šajā ziņā problēmas ir gan Rīgā, gan to aptverošajā reģionā. Dialogs starp Rīgu un piepilsētu nav bijis sekmīgs. Rīga labprātāk runā ar atsevišķām pašvaldībām. Būtu jābūt jēdzīgam dialoga mērķim – kaut vai par tiem pašiem pakalpojumiem. Kāpēc, piemēram, Pierīgas pašvaldībām būtu jābūvē jaunas skolas vai bērnudārzi, redzot, ka Rīgā skolas tiek slēgtas un ar bērnudārziem arī ir dažādas situācijas?

– Piemēram, visas skolas Rīgā?
– Dažādi. Mēs redzam, ka bērni izvēlas mācīties Rīgas ģimnāzijās, redzam, ka no tās pašas Jūrmalas bērni brauc mācīties uz Rīgu...

– Jūs domājat, ka tas ir labi? Nebūtu jāizlīdzina skolu kvalitāte?
– Jautājums par skolu kvalitāti nav vienā dienā risināms jautājums, un es domāju, ka gan vecāki, gan bērni orientējas uz labāku izglītību un labāku karjeru nākotnē. Jautājums skolu gadījumā ir arī tas, kur ir šī robeža starp valsti un pašvaldību. Duālais jautājums – skola pieder pašvaldībai, bet algu skolotājiem maksā valsts. Šāda sēdēšana uz diviem krēsliem ar diviem saimniekiem nevar būt. Kvalitatīvas skolas dalīt pa novadiem – to var izdarīt tikai tad, ja ir viens saimnieks. Domāju, varbūt ne šajā gadā, bet jābūt diskusijai, ka vidusskolām vajadzētu pāriet valsts atbildībā.

– Respektīvi, divu saimnieku modelis rada daudz problēmu...
– Jā, gan bērniem, gan skolotājiem, kuriem nav īstas skaidrības par garantijām. Skolotāji taču arī tomēr grib izdarīt to labāko, bet tajā pašā laikā viņiem jādomā, kas ar viņiem pašiem būs...

– Viens no cēloņiem, kas rada iepriekš pieminētās problēmas, manuprāt, ir tas, ka Rīga un Pierīga nesadarbojas.
– Jā. Un es domāju, ka tam pamatā ir politiski iemesli. Domāju, tas saistīts ar to, kādi politiskie spēki ir pie varas Rīgā un kāda ir viņu piekoptā politika.

– Kur jūs pats esat deklarējies?
– Rīgā.

– Paldies par sarunu!