Neliels ieskats Stopiņu novada vēsturē
No Rīgas autoostas uz Stopiņiem, kas tepat vien ir, izbraucam agri no rīta – jau pusastoņos. Tas tāpēc, lai pagūtu visu kārtīgi apskatīt, jo piedāvātā programma ir tiešām plaša un, kā izrādīsies vēlāk, aizņems patiešām visu dienu.
Kamēr braucam, Janīna Kursīte, kura, starp citu, ir Stopiņu novada goda pilsone, pagūst izstāstīt daudz interesantu faktu par novada vēsturi. Piemēram, vai zinājāt, ka Ulbroka, Dreiliņi un Stopiņi savu nosaukumu ieguvuši, pateicoties Livonijas laika Rīgas birģermeistaram fon Ulenbrokam, Melhioram Dreilingam un Zahārijam Stopijam?
"Pēdējā persona ievērojama ar to, ka 16. gadsimtā un Livonijas kara laikā viņš bijis Rīgas brīvpilsētas ārsts, astronoms un astrologs Livonijas kara laikā. 1565. gadā viņš izdeva kalendāru, 1592. gadā aprēķināja Saturna un Marsa konjunkciju, kā arī paredzēja Saules un divus Mēness aptumsumus," stāsta mūsu gide, piebilstot, ka Stopija piemiņai Upeslejās uzcelts piemiņas akmens (to gan neapskatām).
Vēl gana interesants šķiet fakts, ka līdz 13. gadsimtam tagadējais Stopiņu novads ietilpis Daugavas līvu zemes sastāvā. Savukārt, runājot par muižām, kas saglabājušās novada teritorijā, uzzinām, ka Ulbrokas muiža apskatāma joprojām, taču, kā vēlāk pārliecināmies, tā ir izdemolēta, apķēpāta ar grafiti un diemžēl izskatās pagalam nožēlojama.
Valodnieces un literatūrzinātnieces Janīnas Kursītes un Stopiņu iedzīvotājas Māras Zebaueres vadītās ekskursijas ir izsmeļošas, interesantas un ļoti aizraujošas.
Gan no Janīnas Kursītes, gan otras mūsu pavadones – stopiņietes Māras Zebaueres – uzzinām, ka muiža kādu laiku piederējusi vienam no Latvijas bagātākajiem cilvēkiem – ekspolitiķim Andrim Šķēlem –, taču nu tā pārgājusi nākamā saimnieka rokās, un ēkas liktenis pašlaik ir neskaidrs. Žēl, ka tā, bet, kā zināms, šāds liktenis piemeklējis ne vienu vien skaistu un vēsturisku ēku Latvijā.
Raudošais krusts, piemineklis Dievam un Līgo dārzs
Vālodzēs mūs sagaida Māra Zebauere, kuru Janīna Kursīte raksturo kā ļoti gaišu un dzīvesgudru cilvēku. Bijusī represētā, laba sava novada vēstures pārzinātāja, kura uz šo dienu kļūs par mūsu pavadoni. Par godu mums Māra uzposusies Stopiņu novada tautastērpā, kas ir patiešām krāšņs. "Tas nav vēsturiskais jeb etnogrāfiskais novada tērps, taču tādu esam izvēlējušies, un tā vizuālajam tēlam palīdzēja tapt mūsu tēlnieks Uldis Sterģis – cilvēks, pie kura tūdaļ ciemosimies," bilst Māra, vedinot mūs kāpt ārā no autobusa.
Turpat jau ir arī pats "Lielkāju" saimnieks, kurš mīt vēsturiskā ēkā – barona Ulenbroka vasaras mājā. "Pie manis redzēsiet gan Dievu, gan Raudošo krustu," sola mākslinieks, kurš ir latviskās dzīvesziņas kopējs, un tā arī ir – viņa dārzā aplūkojami patiešām ievērības cienīgi, izcili un vērienīgi darbi. Pirmais, ko pamanām, ir akmens, kuru rotā iekalts vārds "Dievs" dažādās latviešu valodas izloksnēs un pašā augšā – Austras koks.
Jautājam, kur mākslinieks smeļas iedvesmu akmenī kaltajiem rakstiem. "Iespējams, tas nāk no Kārļa Freimaņa grāmatiņas "Mūsu sadzīvei un skaistumam", kur bija nodaļa par latviešu ornamentiem – latviskajām saulītēm, kas cilvēku pavada no dzimšanas līdz miršanai. Un starp tiem bija viens īpašs – saules jeb Austras koks – visu mūžu meklētais, bet neatrastais brīnums. Zīme, kas savieno pagātni ar tagadni un nākotni un simbolizē vērtības, kuras tiek nodotas no paaudzes paaudzei. Man pat bija sapnis, ka vecumdienās izkalšu sev tādu un nolikšu dārza galā. Un, jo lielāku to varētu izkalt, jo fantastiskāks spēks šai zīmei piemistu. Turklāt šajā zīmē ir iešifrēta arī tautas dvēsele," aizrautīgi stāsta mākslinieks, piebilstot, ka viņam joprojām tas šķiet izaicinājums – pārcelt granītā rakstus, ko sievietes izšuj krustdūrienā.
Tēlnieka Ulda Sterģa viens no iecienītākajiem ornamentiem ir Austras koks – tas parādās teju katrā viņa darbā.
Ar Ulda Sterģa vārdu saistās arī Līgo dārzs – vieta, kur stopiņieši var svinēt vasaras saulgriežus; vienlaikus tā ir piemiņas zīme Trešajai atmodai. Te acis priecē ne tikai divi dižozoli, bet arī tēlnieka veidotie darbi – vienpadsmit granīta bluķi, kuros izkaltas latvju zīmes. Mākslinieks uzsver: lai gan šo vietu mēdzot saukt par Līgo parku, viņam pie sirds vairāk ejot vārds "dārzs", kas noteikti ir latviskāks.
"Man ir sapnis: tieši šeit, zem lielajiem ozoliem, gribu novietot Dievakmeņus, pie kuru kalšanas pašlaik strādāju. Diez vai kāds tagad gribēs tos vest uz šejieni, bet, ja domu raidītu Visumā, varbūt tā tomēr īstenosies," no mums ar smaidu atvadās Uldis Sterģis. Starp citu, viņa veidotie darbi apskatāmi ne tikai Stopiņos vien: pie Piņķu baznīcas atrodas viņa veidotais piemiņas akmens Jukumam Vācietim, Rumbulā – piemiņas akmens nošautajiem ebrejiem, kā arī daudz piemiņas zīmju citviet Latvijā.
Pa Pētera Brūvera pēdām
Patiešām, Stopiņu novads var lepoties ar vairākiem ievērojamiem cilvēkiem, un viens no viņiem neapšaubāmi ir dzejnieks Pēters Brūveris (1957–2011) – Baltijas Asamblejas balvas laureāts. Šo balvu viņš saņēma par saišu stiprināšanu starp Latviju un Lietuvu. Lai gan jau sešus gadus dzejnieka nav mūsu vidū, P. Brūvera dzimtajās mājās "Kalējos" katru gadu pavasarī tiek atzīmēta viņa dzimšanas diena, bet rudenī notiek Dzejas dienas.
Par ievērojamo dzejnieku Pēteru Brūveri un viņa dzīvi vislabāk zina stāstīt viņa atraitne Iveta, kurai “Kalējos” bieži nākas uzņemt ciemiņus
Kā stāsta dzejnieka atraitne Iveta, par visām šīm aktivitātēm viņa ir ļoti pateicīga novada ļaudīm un galvenokārt jau bibliotēkas darbiniecēm, kuras visus šos gadus viņai palīdzējušas gan pasākumu rīkošanā, gan sarīkojot dārzā talku.
"Dzīve tik senā mājā kā šī, kas celta 19. gadsimtā, nav viegla, turklāt tagad šeit esam palikušas divas vien ar Pētera mammu, kurai jau ir teju 90 gadi... Taču Pētera radošajai dzīvei šī senā māja, kas ir viena no senākajām celtnēm Stopiņos, netraucēja, un pa savu gala istabiņas logu viņš allaž varēja redzēt, kas notiek ārā," stāsta saimniece, ar smaidu piebilstot, ka viņas dzīvesbiedram, kā jau radošam cilvēkam, nav paticis, ja viņu traucēja radošā procesa laikā. Uz atvadām viņa vēl nolasa skaistu Pētera dzejoli, bet mums laiks doties tālāk.
Kur palika dzelzceļš?
Pēc neilga brauciena un apmēram 10 minūšu gājiena pa kādreizējo dzelzceļa Rīga–Ērgļi uzbērumu esam nonākuši pie viena no interesantākajiem objektiem – dzelzceļa tilta pār Mazo Juglu, kura atklāšanā piedalījušies tā laika valdības pārstāvji, Valsts prezidentu ieskaitot.
Pagājušā gadsimta 30. gados celtais dzelzceļa tilts pār Mazo Juglu ir viens no interesantākajiem un populārākajiem Stopiņu novada tūrisma objektiem.
"Tas bija ļoti nozīmīgs pagājušā gadsimta 30. gadu inženiertehnisko būvju paraugs, kas saistīts ar ražošanas, transporta un teritorijas infrastruktūras attīstības vēsturi," stāsta Janīna Kursīte, savukārt ceļojumu firmas "Impro" gids Roberts piebilst, ka 1933. gadā celtā tilta fermas, kas saglabājušās apbrīnojami labā stāvoklī, ražotas Čehijā – tātad ekonomiskā sadarbība ar citām Eiropas valstīm mums bijusi jau pirms 80 gadiem.
Starp citu, vēl salīdzinoši nesen – līdz 2009. gadam – šeit bijušas sliedes, taču tad tās demontētas. Kā iemesls minēts tas, ka sliedes un dzelzceļa līnija esot tehniski novecojusi – dažos posmos vilciena ātrums bijis ierobežots līdz 25 km/h. Jau leģendāras kļuvušas 2007. gadā notikušās sacensības starp pasažieru vilcienu un riteņbraucējiem, no kuriem ātrākais vilcienu apsteidzis par 45 minūtēm. Savukārt pēc avārijas tā paša gada 6. oktobra vakarā, kad sadūrās automotorise un kravas automašīna, ticis pieņems lēmums dzelzceļu demontēt.
Tagad tiekot izskatīta iespēja šeit ierīkot vai nu veloceliņu, jo uzbērums esot pietiekami labā stāvoklī, vai darīt ko citu. Katrā ziņā – šī vieta ir gājēju iecienīta, jo te manījām gan sēņotājus un ģimenes ar maziem bērniem, gan riteņbraucējus.
Cira kāta zupa "Krīvos"
Laiks mūs turpina lutināt, un dodamies uz "Krīvu" sētu, kuras ēkas ir vienas no senākajām novadā. Te jau sestajā paaudzē saimnieko Āboliņu dzimta – mūs sagaida Dzintars un Džuljeta. Tipiskajā latviešu lauku sētā, kas novadā esot pēdējā zemnieku sēta, var apskatīt atjaunoto kalēja smēdi un seno darbarīku kolekciju ar spēkratiem, mehānismiem, mājsaimniecības priekšmetiem, taču visaizraujošākā man šķiet klēts, kurā savākta tik iespaidīga sadzīves priekšmetu – gan senāku, gan pavisam mūsdienīgu – kolekcija, ka to nevar pat aprakstīt: visdažādākās atslēgas, vērpjamais ratiņš, dzijas kamoli, keramikas krūzes, servīzes, skaitāmie kauliņi, diplomi un kausi...
Kamēr cenšamies to visu aptvert, saimniece pārstāsta māju vēsturi, kas aizsākusies 1929. gadā, kad šo zemi nopirka tagadējā saimnieka vectēvs, un tad arī uzcelta klēts, kas tagad pārtapusi teju par muzeju (tā aizsākumi meklējami pirms 20 gadiem). Tagad šeit tiek rīkotas tematiskas ekskursijas, un "Krīvu" sētā labprāt iegriežas jaunlaulātie, kuriem tiek piedāvāta īpaša programma ar graudu malšanu un pakava kalšanu. Arī Muzeju nakts pasākumu apmeklētāji iecienījuši "Krīvu" viesmīlību, turklāt neviens, kurš kaut reizi šeit baudījis uz ugunskura vārīto cira kāta zupu un saimnieces cepto ābolkūku, to nekad neaizmirsīs.
Ne tikai tomāti, bet arī gurķi
Diena jau iet uz otro pusi, un mēs vēl aši iegriežamies pēdējā apskates objektā – SIA "Getliņi EKO" jeb, tautas valodā runājot, "Getliņos". Tiesa, uz atkritumu pārstrādes cehu neejam, un arī citās ražošanas ēkās mūs nelaiž; mūsu gide tikai plaši un sīki visu izstāsta un vēl parāda filmu par to, kas tagad šeit notiek. Par to jau daudzkārt rakstīts, tādēļ neatkārtošos.
“Getliņos”, izmantojot turpat ražoto siltumenerģiju, audzē gan tomātus, gan gurķus, un pirmā raža jau esot ienākusies.Taču kaut ko ekskluzīvu piedzīvojam gan – mums ir iespēja apskatīties, kā aug un briest slavenie "Getliņu" tomāti, kuriem tagad pievienojušies arī gurķi, kas šejienes agronomam patīkot labāk par tomātiem. Visas milzīgās siltumnīcas mirdz tādās kā violetās LED spuldzīšu diskogaismās, apkārt lidinās kamenes, apputeksnējot ziedus, un, atklāti sakot, sajūta ir mazliet sirreāla. Smejamies, ka pietrūkst tikai Mocarta mūzikas, lai šī aina būtu pilnīga. (Klasiskā mūzika, starp citu, patīkot govīm; arī par tās ietekmi uz augiem dzirdēts kas līdzīgs.) Ak jā, ne tomātiem, ne gurķiem un to stādiem pieskarties nav vēlams, jo viss ir ļoti sterils.
Šī ražošanas nozare, kam tiek izmantota tepat iegūtā siltumenerģija, neapšaubāmi ir labs piemērs ekoloģiski saderīgu darbības virzienu ieviešanai.
Īsais "rezumē" pēc šī brauciena: tik piepildītu un interesantu dienu sen neatceros izbaudījusi – gan redzētā, gan dzirdētā, gan gūto emociju ziņā! Par to liels paldies gan Janīnai Kursītei, gan Mārai Zebauerei, gan Uldim Sterģim, gan visiem pārējiem, kuri mūs tik laipni uzņēma!
