"Šovasar iepriecina tas, ka pa ielām un veloceliņiem cilvēki brauc ar pilsētas divriteņiem, nevis kalnu velosipēdiem, kas bija populāri aizvadītajos gados," saka Saulkrastu velosipēdu muzeja vadītājs Guntis Seregins. "Ar kalnu velosipēdiem pa pilsētu ir grūti pārvietoties, jo tie nav paredzēti šādam nolūkam," viņš piebilst. Savukārt pilsētas divriteņa ergonomika veidota tā, ka uz velosipēda var sēdēt ar taisnu muguru un stūri turēt ar taisni izstieptām rokām, tāpēc braucējs ne tikai tiek uz priekšu, bet arī atpūšas, izbaudot braucienu.
Sievietēm un vīriešiem domātie divriteņi atšķiras ar dizainu, bet galvenokārt – ar rāmi. Latviešu ražotajiem vīriešu velosipēdiem, ko izgatavoja pagājuša gadsimta sākumā, raksturīgi ļoti gari rāmji un salīdzinoši liels priekšējais zobrats. Kā muzejā varam redzēt, šie riteņi bija robusti un diezgan smagnēji, jo tos ražoja nevis pāris sezonām, bet desmit un vairāk gadiem.
"Pēc vidējās statistikas, pagājušā gadsimta 30. gadu beigās 60% bija sieviešu velosipēdu un tikai 40% – vīriešu. Tas tāpēc, ka velosipēdi bija dārgi, daudzās ģimenēs pirka vienu riteni, un tas bija sieviešu velosipēds, lai varētu braukt arī dāmas," zina stāstīt G. Seregins.
Pagājušā gadsimta 30. gados parādījās tūristu velosipēdi, ko ražoja, piemēram, "Liperts." Tas bija pussportisks velosipēds, kam bija šaurākas riepas un zemu novietota stūre, lai braucot mugura būtu pieliekta un ar riteni varētu sasniegt lielāku ātrumu. Šie velosipēdi bija būvēti tā, ka galvenā slodze ir uz kājām, tāpēc īpaši bija padomāts par pedāļu izveidi. Pie tūristu velosipēda rāmja ērti varēja piestiprināt makšķeri, bet riteņa aizmugurē bija masīvs un ietilpīgs bagāžnieks, kurā varēja salikt lietas, kas nepieciešamas tūrisma braucienos.
"Pagājuša gadsimta 30. gados mūsu mazajā Latvijā bija sešas lielas rūpnīcas, kurās ražoja velosipēdus ("Ērenpreiss", "Liva", "Latvello", "Omega", "Liperts", "Ozolnieks"), un vairāk nekā 30 mazu uzņēmumu, kas nodarbojās ar velosipēdu izgatavošanu. Mazās darbnīcas parasti izgatavoja velosipēdu rāmjus, bet pārējās detaļas iepirka no lielajām rūpnīcām un sakomplektēja kopā. Latvijā izgatavotajiem riteņiem bija ļoti grezni rāmji, gandrīz katrs no tiem bija izrotāts ar svītriņām, puķītēm un citiem motīviem," stāsta velosipēdu muzeja vadītājs.
Pirmos velosipēdus, kas parādījās ap 1880. gadu, sauca arī par augstratiem vai zirnekļiem, jo to priekšējais ritenis bija ļoti liels un tā spieķu raksts raisīja asociācijas ar zirnekļa tīklu. Pirms šiem velosipēdiem lietoja primitīvākus ar kājām atstumjamus skrejriteņus.
