Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

"Nopietns izaicinājums slēpjas tajā, ka Rīgas infrastruktūru - ceļus, skolas, bērnudārzus, kultūras iestādes, parkus - patērē vairāk cilvēku, nekā par to maksā nodokļus. Ir vairāk nekā 600 tūkstoši iedzīvotāju, kuri Rīgā ir deklarēti, un vēl tikpat ir Pierīgā jeb metropoles areālā, un lielākā daļa no viņiem patērē arī Rīgas resursus. Turklāt pēdējos gados mēs redzam, ka Rīgas iedzīvotāju skaits samazinās vai stāv uz vietas, bet Pierīgā ir redzama izaugsme. Taču Rīgas resursu noslodze pieaug," sacīja Celmiņš, piebilstot, ka tas ir fundamentāls jautājums, kurš nākotnē būs jārisina, ja gribam, lai Rīga turpina attīstīties un konkurēt Baltijas reģionā.

"Rīga ir trešā lielākā pilsēta Baltijas jūras reģionā aiz Stokholmas un Sanktpēterburgas. Sanktpēterburga ģeogrāfiski ir pie Baltijas jūras, bet ir jautājums, vai mēs to varam analizēt kopā ar mums vienotā Eiropas kultūras un biznesa areālā. Stokholmas piemērs savukārt liecina, ka šī pilsēta pakāpeniski ir iekļāvusi apkārt esošās pašvaldības un sākusi šo teritoriju apkalpot vienotā administratīvā sistēmā. Mums savukārt pašlaik situācija atšķiras "de facto" un "de iure". "De facto" Rīgas resursus izmanto visa Pierīga. Savukārt "de iure" pastāv administratīvās robežas, kur katrai pašvaldībai ir savs maciņš un savas vajadzības," pauda Celmiņš.

Viņš norādīja, ka būtiskas problēmas rada arī tas, ka Pierīgas pašvaldības iepriekšējā desmitgadē brīvi ļāva attīstīties apdzīvotām vietām, vienlaikus nedomājot vai jaunajiem iedzīvotājiem ir pieejama arī atbilstoša transporta un sociālā infrastruktūra.

"Un tagad mēs redzam, ka Pierīgas pašvaldības nāk pie valsts un saka - mums vajag ceļus, mums vajag bērnudārzus u.c. Bet, draugi mīļie, kur jūs bijāt, kad jūs ļāvāt apbūvēt pļavas bez jebkādas iedzīvotājiem nepieciešamās infrastruktūras?" jautā pilsētplānotājs.

Arī tagadējā sadarbība starp Rīgu un Pierīgas pašvaldībām ir vērtējama kā visai nosacīta. "Labākajā gadījumā tās ir tikai sarunas, sliktākajā gadījumā - nav pat sarunu. Godīga pieeja būtu aprēķināt, cik no Pierīgas iedzīvotājiem izmanto Rīgas infrastruktūru, un tad vienoties par izmaksu sadalījumu," atzina Celmiņš.

Tomēr viņš uzsvēra, ka pašvaldības pašlaik ir sava veida situācijas ķīlnieki, jo tā ir izveidojusies iedzīvotājiem pieņemot individuālus lēmumus par to, kur dzīvot. Tādēļ ir jādomā ne tikai par to, kā starp Rīgas un Pierīgas pašvaldībām vislabākajā veidā atrisināt situāciju, kad lielākā daļa Pierīgas iedzīvotāju strādā un mācās Rīgā, bet gan arī domāt, ka iedzīvotājus noturēt Rīgā.

"Ir daudzas lietas, kuras mēs varam mācīties no Somijas, Zviedrijas vai Dānijas. Runa līdz ar to ir arī par to, vai Rīgai ir ko piedāvāt, piemēram, ģimenēm ar bērniem? Vai Rīgā ir pietiekami daudz īres dzīvokļu jeb tie ir deficīts? Vai mums ir ko piedāvāt jauniem profesionāļiem? Vai mums ir ko piedāvāt ārvalstu un vietējiem studentiem? Proti, nevis tikai skatīties uz faktu, ka cilvēki dzīvo ārpus pilsētas un strādā pilsētā, bet gan domāt, kā veicināt to, lai cilvēki par savu mājvietu izvēlētos pilsētu, un kur tam ir pievilcīgas vietas," norādīja Celmiņš.

Jau vēstīts, ka OECD pārskatā par Latvijas ekonomiku norādīja, ka, par spīti Latvijas galvaspilsētas ģeogrāfiskajai atrašanās vietai un lielumam, Rīgas starptautiskā konkurētspēja ir zemāka nekā līdzīgām pilsētām Baltijas jūras reģionā. Iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju Rīgā ir vidēji tikai 70% no citām galvaspilsētām Baltijas jūras reģionā, konstatēts pārskatā. OECD norāda, ka iedzīvotāju aizplūšana no Rīgas uz Pierīgu rada bažas, ka saistītas ar sociālekonomiskiem, transporta, infrastruktūras un vides jautājumiem.