"Es vēlētos panākt, lai novada iedzīvotāji saprot, ka viņi tiek uzklausīti," pirmajā intervijā "Rīgas Apriņķa Avīzei" teic jaunā Ķekavas novada pašvaldības vadītāja.
– Ķekava ir pietiekami liels novads, lai viena ciema, piemēram, Daugmales, iedzīvotāji nepazītu Baložu vai Katlakalna iedzīvotājus. Kas, jūsuprāt, ir tas spēks vai ideja, kas satur kopā novada iedzīvotājus?
– Kad 2009. gadā izveidojās Ķekavas novads, tika domāts par ekonomisku mērķu sasniegšanu, bet dažādu apdzīvoto vietu iedzīvotāju apvienošana vienā administratīvajā teritorijā bija mākslīga.
Kad novads bija izveidots, vajadzēja sākt strādāt, lai iedzīvotājos radītu piederības sajūtu savam novadam. Taču tas nav ne dažu mēnešu, pat ne dažu gadu jautājums, jo kopības sajūta nerodas tikai tāpēc, ka ir kopīgs administratīvais aparāts, bet gan no vēlmes lepoties ar novada attīstības tendencēm, kultūras dzīvi, izglītības iespējām. Lai iedzīvotāji justos piederīgi ne tikai savam ciemam, jāveicina šī lepošanās iespēja, attīstot novadu.
Arī naudas daudzums novada budžetā nav tas pats, kas novada attīstība. Un, ja vēl caur naudas izlietošanu nevar saskatīt attīstību un katram novada iedzīvotājam nav taustāma labuma no tās izlietojuma, tad tā bagātība redzama tikai uz papīra.
– Jaunās konservatīvās partijas, kuru jūs pārstāvat, priekšvēlēšanu trumpis bija Pļavniekkalna sākumskolas jautājums. Kā līderis izvirzījās Neils Kalniņš, bet pārējie viņa domubiedri it kā palika ēnā. Taču jūs, kā izrādās, pašvaldību vēlēšanās esat startējusi jau 2009. gadā no Sociāldemokrātiskās partijas saraksta. Vai interese par vietējo politiku jums ir bijusi jau agrāk?
– Mans mērķis nekad nav bijis kļūt par publisku personu. Esmu bijusi priekšzīmīga skolniece un priekšzīmīga studente, un mana juridiskā izglītība ir kalpojusi par pamatu karjeras veidošanai.
Man patīk stabilitāte, un savā iepriekšējā darbavietā Nacionālajā veselības dienestā nostrādāju 12 gadus – sāku kā vecākā eksperte un visbeidzot ieņēmu direktores vietnieces posteni. Lai arī pazīstu iekšējās nedrošības sajūtu, tomēr esmu ļāvusies pārmaiņām, uzkrājot pieredzi darbā ar iepirkumiem, strādājot ar administratīvajiem aktiem, nodarbojoties ar starptautiskajiem projektiem. Katrs jauns izaicinājums un jaunas iespējas ir ļāvušas man pilnveidoties.
Kad 2009. gadā piedalījos pašvaldību vēlēšanās, man nebija nopietna mērķa iesaistīties politikā. Arī sākoties Pļavniekkalna sākumskolas aizstāvēšanai, nebija tā, ka es viena pati būtu gatava mainīt pasauli. Tikai iepazīšanās ar cilvēkiem no Rāmavas, Katlakalna un Alejām man deva pārliecību, ka spēks ir komandā. Ja mēs domāsim tikai katrs par sevi, nekāda virzība uz priekšu nav iespējama.
– Valsts ierēdņa darbs kabinetā ar papīriem, ievērojot amatu subordināciju, gan nav tas pats, kas strādāt vēlētā amatā pašvaldībā...
– Strādājot Nacionālā veselības dienesta Starptautisko pakalpojumu nodaļā, mans darbs bija saistīts ar klientu apkalpošanu. Tie bija mūsu valsts iedzīvotāji ar smagām veselības problēmām, kam bija vajadzīga ārstēšanās ārzemēs. Tas, kā risināt šādas problēmas, bija atkarīgs no manis kā cilvēka – vai es tiešām gribu kādam palīdzēt vai tikai izpildu normatīvo aktu prasības.
Mēs varam sēdēt pie galda no astoņiem rītā līdz pieciem vakarā, bet varam arī strādāt mērķa sasniegšanai. Manas paaudzes cilvēku – starp 30 un 40 – priekšstati par to, ko nozīmē darbs valsts iestādē un pašvaldībā, un redzējums, uz kuru pusi valstij jāmainās, atšķiras no agrāko gadu valsts ierēdņu uzskatiem.
– Kā tieši jūsu iepriekšējā pieredze valsts darbā varētu palīdzēt pašvaldības problēmu risināšanā?
– Es zinu, kā darbojas valsts pārvaldes aparāts, kas ir saistīts ar noteiktiem normatīvajiem aktiem un to izpildes kārtību. No otras puses, man ir pārliecība, ka nav neizpildāmu uzdevumu. Ja tev ir mērķis, bet ir skaidrs, ka pašlaik to nevarēs sasniegt, tas nenozīmē, ka to nevarēs īstenot pēc mēneša, gada vai diviem.
Labi saprotu, ka pašvaldībā visu nevar panākt tik ātri kā privātā biznesā, bet nav arī šaubu, ka te nekas nevarētu mainīties.
– Novados, kā uzsvēruši citu pašvaldību vadītāji, nav jātaisa politika, bet jārisina saimnieciskie jautājumi, taču pastāv arī vietējās saimnieciskās intereses. Vai saredzat iespēju Ķekavas novadā veidot godīgas, caurskatāmas domes un uzņēmēju attiecības?
– Attiecības starp domi un uzņēmējiem veidojas nevis tad, kad mēs satiekamies ar uzņēmējiem, bet tad, kad dome definē, ko vēlas sasniegt. Diemžēl iepriekšējā dome kalpoja kā negatīvo ziņu avots gan ar Pļavniekkalna skolas celšanas plāniem, gan ar bijušās kafejnīcas "Pie Mārtiņa" ēkas pirkumu.
Runājot par domes pirkumiem, turpmāk tiks rūpīgi izlemts, kas un kāpēc mums ir vajadzīgs, un tikai tad tiks veidoti projekti un nepieciešamību saraksts. Uzņēmējs parasti sāk manipulēt ar domi, ja saprot, ka viņam netiek piedāvāti pieņemami varianti vai viņš ir iedzīts stūrī.
Kāpēc es jau otrajā dienā pēc ievēlēšanas neķēros pie Pļavniekkalna sākumskolas jautājuma risināšanas? Tāpēc, ka es vēlos atgriezties pie pirmsākumiem, noskaidrojot, ko tad mēs – pašvaldība – īsti gribam un kas ir tas labākais variants novadam.
– Kas notiks ar Pļavniekkalna skolu?
– Pašreizējie iepirkuma procesi tiks apturēti. Būs darba grupa, kas izvērtēs visu to, kas pagājušajā gadā tika runāts. Mums nav jādomā par ēku, kas fiziski ietilptu zemes gabalā ap tagadējo skolu, bet jāplāno, cik skolēniem skola būs vajadzīga nākotnē, kāda būs vide, kuru gribam viņiem radīt, īpaši tad, ja spēkā stāsies prasības par kompetenču pieeju izglītībā, kurā attīstīsim skolēnu spējas, nevis izturību 40 minūtes nosēdēt skolas solā.
Jau tad, kad pērn sākām runāt par skolu, vietējais arhitekts norādīja, ka ap to vajadzētu būt vismaz 1,5 hektāriem zemes. Arī tas ir viens no iemesliem, kāpēc mums ir jāizvērtē vēlme jauno skolu iespiest pavisam nelielā zemes gabalā.
– Jūsu oponenti sacīs, ka nodokļu maksātāju nauda projektā ir iztērēta un tagad būs jātērē atkal.
– Jebkura kustība, ieskaitot iztērēto laiku, kaut ko maksā. Taču jautājums ir par ieguvumiem. Labi, uzcelsim šo skolu, bet ko darīsim pēc četriem gadiem? Plānosim atkal jaunu?
– Ar ko kopā plānosiet? Pirms vēlēšanām dzirdējām runas, ka vismaz 200 novada izpildvarā strādājošo ir jāatlaiž.
– Priekšvēlēšanu gaisotnē mēs visi esam dzirdējuši daudz un dažādu baumu un melus. Ir jāsaprot, ka šai informācijai jāpieiet ar kritisko domāšanu.
Kopš 2009. gada, kad tika apvienotas novadā ietilpstošās pagastu pārvaldes, darbinieku skaita ziņā nekas nav mainījies. Taču nekādu zibenīgu pārmaiņu nebūs. Tās būs tad, kad sapratīsim, ko var darīt citādi. Skatīsimies, ko var darīt labāk, piemēram, uzlabojot klientu apkalpošanu, pacietīgāk skaidrojot domē pieņemtos lēmumus, uzlabojot to īstenošanas caurspīdīgumu. Te viss ir pašu rokās.
1. septembrī Viktorija Baire uzrunāja novada skolu audzēkņus, personālu un vecākus.
– Kādas vērtības gribat nostiprināt pašvaldībā?
– Svarīgi, lai iedzīvotāji varētu iesaistīties sarunā ar domi, nosaucot savas prioritātes. Iespējams, daļa sabiedrības vēl kādu laiku būs pasīva, bet tas nenozīmē, kas starp viņiem nav cilvēku, kuri gatavi sadarboties ar domi, ieguldot savas zināšanas un laiku novada dzīvē. To redzēju jau novada "Ideju brokastīs". Taču, jāatzīst, mūsu cilvēki nav pieraduši, ka vietvara viņus uzklausa, bet tam jākļūst par normu.
– Vai deputātu sadrumstalotība, pārstāvot domē deviņus politiskos spēkus, ir ieguvums vai tomēr apgrūtinājums, kad jāpieņem lēmumi?
– Domes sadrumstalotība nav pozitīvs faktors, bet tas neizslēdz iespēju strādāt visiem kopā. Daudz kas atkarīgs no ievēlēto deputātu personiskajām īpašībām, jo skaidrs, ka, ja reiz esam apsēdušies pie viena galda, mums jānonāk līdz kopīgam lēmumam. Teorētiski problēmām šajā ziņā nevajadzētu būt, bet praksē gan jau vairākus sasaukumus Ķekavas novada domes deputāti nav spējuši skatīties vienā virzienā.
– Uzreiz pēc domes priekšsēdētāja vēlēšanām sacījāt, ka esat gatava mācīties, bet darbs domē, protams, nav jauno domes priekšsēdētāju skola...
– Dzīvē jau mēs visu laiku mācāmies. Tā vispār ir augstākā pilotāža mācīties no citu kļūdām, jo tad nav tik daudz iespēju uzkāpt uz tiem pašiem grābekļiem, uz kuriem viņiem gadījies uzkāpt. Bet nejauksim "grābekļus" ar problēmām, kuras Ķekavā krājušās vēsturiski un tā arī līdz šim nav atrisinātas. Kad tās problēmas nonāk te, uz mana galda, redzu, ka ir lēmumi, kuru pieņemšanas iemeslus neviens nevar izskaidrot. Tas ir kā čemodāns bez roktura, un nu mums nāksies to rokturi radīt un problēmas atrisināt.
