Šajās pašvaldību vēlēšanās kā vēlēšanu apvienības "Vienoti Mālpilij!" pārstāve S. Strausa saņēma 1002 balsis, kas nozīmē, ka viņu atbalstīja vismaz trīs ceturtdaļas to novada iedzīvotāju, kuri piedalījās vēlēšanās.
Ar jauno Mālpils novada domes priekšsēdētāju sarunājamies kabinetā, kur vienmēr strādājuši vietējās pašvaldības vadītāji. Pēc vēlēšanām nolemts uzpost kabineta grīdu, diemžēl vecie, gadu desmitiem kalpojušie galdi nav izturējuši pārvietošanu, tāpēc vienīgās mēbeles šeit ir laika pārbaudi izturējušie krēsli, bet par priekšsēdētājas pagaidu rakstāmgaldu kalpo palodze.
– Pēc 3. jūnija vēlēšanu balsu saskaitīšanas jūs novadā bijāt pati populārākā starp deviņiem ievēlētajiem deputātiem...
– Nedomāju, ka par mani nobalsos tik daudz novada iedzīvotāju, jo pirms vēlēšanām domei nācās pieņemt vairākus sarežģītus lēmumus. Taču pirms vēlēšanām mālpilieši sāka runāt, ka man tomēr vajadzētu kandidēt uz domes priekšsēdētāja amatu, turklāt piekodinot, ka tas jādara tagad, jo vēlāk viņi man tādu iespēju nedošot.
– Ko jūs rakstītu sava novada vizītkartē?
– Mālpils drīzāk ir tāds neatkarīgs novads, jo, kad pēc 2009. gada bija runas par lielāku administratīvo teritoriju veidošanu, nekad pat doma nav bijusi, ka Mālpils varētu ar kādu novadu apvienoties. Netālu no mums ir attīstības centrs Sigulda, taču izteiktu kontaktu ar kaimiņiem pašvaldību līmenī līdz šim nav bijis.
Protams, ja tālāk attīstīsies plāni, ka jāturpina reģionālā reforma, samazinot novadu skaitu, loģiska būtu pašvaldību apvienošanās. Taču pagaidām vismaz vēlēšanu apvienība "Mēs Mālpilij!" darīs visu, lai Mālpils novada pašvaldība pastāvētu tik ilgi, cik vien tas būs iespējams.
– Pierīgas novadi nav apmierināti ar ierobežotajām iespējām tikt pie Eiropas naudas vietējo projektu īstenošanai. Vai 50 kilometru attālums no galvaspilsētas situāciju šajā ziņā dara labāku?
– Salīdzinoši lielāks attālums no Rīgas nekā novadiem, kuri robežojas ar galvaspilsētu, nav priekšrocība Eiropas naudas iegūšanai. Pazīstu attālāku novadu pārstāvjus, kuri man teikuši, ka Eiropas naudas apgūšanas iespējas tiek piedāvātas tādos apmēros, ka nav pat skaidrs, kā finansējumu izmantot, jo viss jau ir pēc iespējas maksimāli izdarīts. Tajā pašā laikā neesmu dzirdējusi, ka tiktu izskatīta iespēja to Eiropas fondu naudu, kas citiem it kā paliek pāri, novirzīt tiem, kam tās pietrūkst.
– "Rīgas Apriņķa Avīze" vairākkārt ir vēstījusi par Mālpils pašvaldības uzturētās internātpamatskolas un profesionālās vidusskolas likteni. Vai jaunajai domei ir redzējums, kā skolas varētu saglabāt?
– Par mūsu internātpamatskolas un profesionāli tehniskās skolas problēmām ir runāts jau sen, taču visu laiku ir šķitis, ka valdības nostāja attiecībā pret internātskolām un profesionālajām skolām mainīsies un finansējums tām netiks atņemts. Tajā pašā laikā pašvaldībā maz tika domāts, ko darīsim tad, ja valdība nepiekāpsies un finansējums Mālpils internātpamatskolai un profesionālajai vidusskolai tiešām tiks atņemts. Tagad ir zināms, ka no 1. septembra finansējuma profesionālajai skolai nebūs, bet internātskolai no nākamā gada 1. janvāra tiks apturēts valsts uzturlīdzekļu finansējums.
Jau maijā, saprotot, ka valsts finansiālā atbalsta nebūs, nolēmām apvienot Mālpils internātpamatskolu un profesionālo vidusskolu un izveidot Mālpils vispārizglītojošo un profesionālo vidusskolu, piedāvājot bērniem arī dienesta viesnīcu vai internātu. Šeit varēs apgūt vispārizglītojošās programmas un pēc 9. klases turpināt profesionālo izglītību, apgūstot darba tirgū pieprasītu profesiju.
Katra skola atsevišķi pastāvēt nevarētu, bet šādi pašvaldība, cik tā ar saviem līdzekļiem varēs, izglītību nodrošinās vismaz atlikušajiem bērniem. Tādu internātpamatskolā ir 86, bet profesionālajā vidusskolā 34. Skaidrs, ka ar šādu izglītojamo skaitu skola normāli funkcionēt nevar, jo nav iespējams nodrošināt kvalitatīvu mācību procesu un pedagogiem atalgojumu, turklāt sāk novecot skolas materiāli tehniskā bāze. Esam saņēmuši arī 10 profesionālās vidusskolas pedagogu atlūgumus, kas liecina, ka skolas pastāvēšana ir apdraudēta. Nākamā gada pavasarī profesionālajai skolai ir nepieciešama akreditācija, bet, ņemot vērā pašreizējo situāciju, to nevarētu saņemt.
Šajā situācijā esam vecākiem sacījuši, ka rūpēsimies, lai atlikušie audzēkņi mācības varētu turpināt – ja ne mūsu skolā, tad kādā citā mācību iestādē.
– Vai visvairāk šķēpu netiek lauzts par internātpamatskolas likteni?
– Nesen bija skolu un pašvaldību vadītāju tikšanās ar Kārli Šadurski un finanšu ministri Danu Reiznieci-Ozolu. Secināju, ka atrast risinājumu pašvaldību internātskolu saglabāšanai būs sarežģīti vai pat neiespējami. To apliecināja arī sarunas ar Saeimas deputātiem.
Bieži tiek uzsvērts, ka internātskolas ir vieta, kur nonāk bērni no nelabvēlīgām ģimenēm, bet kopumā tās esot "paliekas no padomju laikiem".
Taču mūsdienās tā nevar sacīt, jo visbiežāk internātskolās nonāk bērni no ģimenēm, kurās nav sociālo prasmju, kā tikt galā ar ikdienas problēmām, jo nepietiek tikai ar to, ka bērns ir nodrošināts materiāli, ir nepieciešams gādāt arī par viņa garīgo attīstību. Turklāt ir bezatbildīgi no vecāku puses bērnu izglītošanu nogrūst uz pedagogu un internātskolu pleciem.
No otras puses – vai "parastajās" skolās, kurās bērni pēc internātskolu likvidēšanas nonāks, būs pedagogi, kuri zinās, ko darīt ar bērniem no šādām ģimenēm? Valsts gan saka, ka par to ir jārūpējas sociālajiem dienestiem – ja viņi jūt, ka ģimenei pietrūkst līdzekļu vai kādu prasmju, jānodrošina, lai ģimene tās apgūst, nevis bērni tiek nosūtīti uz internātskolām, kas, protams, ir vienkāršākais ceļš.
Taču vismaz pagaidām internātskolā bērns mācās, atrodas komfortablā vidē, ir paēdis, un tā nav pāraudzināšanas iestāde. Protams, mēs nezinām, kas būs pēc 1. janvāra, vai pašvaldības, kas pašlaik sūta uz Mālpils internātpamatskolu savus bērnus, arī turpmāk būs gatavas par to maksāt, jo vēl nav zināms, kādas šīs izmaksas būs.
Ir pieejami Eiropas fondu līdzekļi, kas izmantojami kā atbalsts priekšlaicīgas mācību pārtraukšanas riska mazināšanai un mācības priekšlaicīgi pārtraukušo bērnu atgriešanai skolā. Jautāju, kā ministram šķiet, kas notiks ar jaunieti, kurš dzīvo, piemēram, Rīgas centrā – Elizabetes un Rūpniecības ielas rajonā – un ir pametis skolu. Vai viņu tā vienkārši būs atgriezt Rīgas Valsts 2. ģimnāzijā, pat ja tas pienāktos pēc deklarētās dzīvesvietas, vai arī būs jāmeklē cita mācību iestāde? Acīmredzot būs vajadzīga gan cita skola, gan citas mācību programmas, lai bērns varētu turpināt mācīties un vēlāk varētu iekļauties darba tirgū.
Taču Šadurska kungam atbildes uz šo jautājumu nebija. Nav arī skaidrs, kā Izglītības un zinātnes ministrija šos jautājumus mēģinās risināt sadarbībā ar Iekšlietu ministriju, piedāvājot reorganizēt internātskolas un veidojot īpašas bērnu rehabilitācijas programmas.
– Kādas problēmas vēl nāksies risināt pārskatāmā nākotnē?
– Darbs Mālpilī ir. Piemēram, vietējā kokapstrādes uzņēmuma SIA "Woodpro" pārstāvji ir nākuši uz domi un vaicājuši, vai būtu iespējams iegādāties zemi, uz kuras būvēt daudzdzīvokļu māju strādniekiem. Zemes gabals ir noskatīts, un septembrī būs izsole. Tātad, ja būs kur dzīvot, iedzīvotāju skaits vairosies.
Problēma novadā, protams, ir ceļi. Katru gadu tiekamies ar "Latvijas Valsts ceļu" amatpersonām, bet neesam saņēmuši pat solījumus, ka ceļi tiks sakārtoti. Lai veicinātu uzņēmējdarbību novadā, izmantojam ES fondu līdzekļus. Projektā ir saņemts atbalsts, lai sakārtotu vienu ielu Sidgundā un divas Mālpilī.
Iespēju robežās uzlabojam katlumāju, jo citādi jau labu laiku apkures periods mums ir sava veida pārbaudījums. To es varu sacīt kā siltumtehniķe pēc izglītības.