– Gada pirmajā pusē Sējas novadā iedzīvotāji aktīvi apsprieda Eiropas standarta sliežu platuma dzelzceļa "Rail Baltica" trases iespējamo novietojumu pašvaldības teritorijā. Pašlaik iestājies klusums. Vai tas nozīmē, ka atrasts zelta vidusceļš?
– Sākotnēji Sējas novada teritorijā bija divas "Rail Baltica" trases izpētes līnijas ar nelielu nobīdi vienā. Šā gada augustā Ministru kabinets pieņēma noteikumus, ar kuriem apstiprināja trasi, kas iedzīvotājiem ir labvēlīgākā no abām izpētes līnijām. Tā skar 204 zemes vienības, kuru kopējā platība ir 165,2 hektāri. Tie ir valsts, pašvaldību un arī 65 personu īpašumi – 127 zemes vienības jeb 97,7 hektāri. Ir dažas saimniecības, kam dzelzceļa trase ies ļoti tuvu, bet tur acīmredzot tiks būvētas skaņas aizsargbarjeras. Tiks nojaukta tikai viena veca ferma Gaujas tuvumā, bet neviena dzīvojamā māja.
"Rail Baltica" trase nedaudz sadala novadu ziemeļu daļā, virzienā uz Zvejniekciemu, bet dienvidu daļā no novada tā atdala Nacionālo bruņoto spēku Ādažu poligona 9000 hektāru neapdzīvotas platības.
Pašlaik ir sākts darbs, lai Sējas novada teritorijas plānojumā iestrādātu "Rail Baltica" – nacionālo interešu objekta – trases novietojumu. Šo darbu finansē Satiksmes ministrija, bet pašvaldība uzrauga un līdzdarbojas projekta izstrādē. Mūsu uzdevums, veidojot lokālo plānojumu, ir paredzēt, lai tad, kad būs uzbūvēts dzelzceļš, katrs iedzīvotājs varētu piekļūt savam īpašumam no abām dzelzceļa pusēm. Tātad runa ir par trasei paralēliem ceļiem un dzelzceļa pārvadiem.
Satiksmes ministrija kopā ar projekta izstrādātājiem katru personu, kuras īpašumu skars "Rail Baltica" trase, aicinās uz sarunām, lai vienotos par īpašuma atsavināšanu. Pirmajā sarunu posmā tiks apkopta informācija, ko kurš vēlas – mainīt zemi pret citu īpašumu, varbūt grib, lai atsavina vairāk vai mazāk zemes. Par kompensāciju lielumu šajā reizē vēl netiks runāts.
Iedzīvotāji paši organizē tikšanos ar juristiem, lai izglītotos sarunām ar valsts pārstāvjiem. Tas ir pareizi, jo līgumos ir dažādas nianses, kuras vieglāk saprast ar jurista palīdzību.
Iespējams, ka nevajadzētu cerēt arī uz to, ka valsts atpirks visu īpašumu, ja dzelzceļa vajadzībām būs nepieciešams tikai neliels zemes stūrītis.
Savukārt zemes mainīšanas jautājumos valsts no savas puses ir atturīga. Cilvēki saka: man nevajag naudu, bet kāpēc es atsavinātās zemes vietā nevaru dabūt, piemēram, valsts meža gabalu, ko atstāt bērniem un mazbērniem? Valsts atturīgumu var saprast, jo šie jautājumi prasa juridiski ietilpīgas procedūras, tajā skaitā īpašumu izvērtējumu.
Lielākā daļa iedzīvotāju, tostarp zemju īpašnieki, "Rail Baltica" būvi atbalsta, tikai publiski par to daudz nerunā. Viņi saprot, ka tās ir ilgtermiņa investīcijas, un, kamēr trase tiks būvēta, tā būs arī iespēja nopelnīt, piemēram, iznomājot zemi celtniecības atbalsta punktiem.
Cita lieta ir tas, ka līdz ar dzelzceļu novadu šķērsos Igaunijas–Latvijas trešais 330 kilovoltu savienojums, kas, pēc iedzīvotāju domām, var atstāt iespaidu uz viņu dzīves kvalitāti.
– Pēc deviņiem mēnešiem būs kārtējās pašvaldību vēlēšanas. Kā jums veicies ar priekšvēlēšanu solījumu pildīšanu?
– Piederu Reģionu aliansei, bet jau kopš 1997. gada startēju vēlēšanu apvienības "Tēvzeme" sarakstā. Parasti uz vēlēšanām neko nesolu, bet saku, lai vērtē padarīto. Ja kādam šķiet, ka izdarīts par maz, vēlēšanās var balsot par kādu citu kandidātu. Nevar solīt brīnumus, ja nezini, kas notiks pasaulē un valstī. Tāpat ir skaidrs, ka finansējuma visiem plāniem tik un tā nepietiks. Nav arī paredzams, kas būs ar Eiropas naudām.
Tajā pašā laikā esam sakārtojuši ūdenssaimniecību Sējā, Pabažos un Lojā. Tiesa, cilvēki jau visu vērtē pēc tā, cik pēc tam ir jāmaksā, bet tas, kas notiek zem zemes, viņus maz interesē, piemēram, ka ir nomainītas 50 gadu vecas komunikācijas un vairs nav jāalgo remontbrigādes, kas mūžīgi kaut ko rok vaļā un lāpa – tad ūdensvadu, tad kanalizāciju.
Problēma gan ir tā, ka mūsu novadā ūdens urbumi ir piesātināti ar dzelzi. Visas sistēmas ir ar atdzelžošanas iekārtām, tomēr pat ar tām izcilus rezultātus iegūt ir grūti.
Plānveidīgi kopjam pašvaldības ceļus, bet nezinu, cik gadiem vēl jāpaiet, lai mūsu lauku ceļi būtu tādi kā Dānijā vai Vācijā. Taču arī mazajiem ceļiem jābūt gludiem un izbraucamiem jebkurā gadalaikā.
Novadā bērnu skaits ir stabils, noturīgs, ar tendenci pieaugt. Brīvāk varētu būt pirmsskolas izglītības iestādē, jo šeit grupās uzņem pat 28 bērnus. Savukārt Sējas pamatskolā, kur ir laba sporta zāle, jāatjauno āra sporta laukums, kas neatbilst mūsdienu prasībām.
Un vēl viens nemitīgs darbs ir pašvaldības īpašumu apsaimniekošana. Tās ir dzīvojamās mājas, kurās dzīvo sociāli maznodrošinātie. Viņi meklē lētākus dzīvokļus, bet, tajos nonākuši, neuzvedas kā saimnieki.
– Vai kādreiz skaistā Sējas muiža turpinās sabrukt?
– Muiža ir privātīpašums jau kopš 1991. gada. Pirmais īpašnieks pazuda, jo bija juridiska persona un bankrotēja. Tad ēka nonāca privātīpašnieku rokās. Pašlaik ik palaikam parādās sludinājumi, ka pils tiek pārdota.
Protams, vietējie iedzīvotāji nav vienaldzīgi, ka pils iet bojā. Daļa uzskata, ka pašvaldībai to vajadzētu atpirkt un izveidot fondu muižas uzturēšanai, jo vairākums privātajiem investoriem neuzticas. Tas, protams, nenotiks nedz rīt, nedz parīt, jo vispirms ir jāsaprot, ko pilī gribam darīt, ja, piemēram, par novadnieku ziedojumiem, to varam atgūt un atjaunot. Tiesa, mēs nezinām, vai pašreizējais īpašnieks to maz grib pārdot.
Bet cerības, ka Sējas pils atdzims, nav mirušas, jo acīmredzot katrai lietai ir savi pacēlumi un kritumi, un ir bijis tā, ka arī norakstītas lietas atdzimst.
– Pašlaik daudz tiek runāts par deputātu kvotām, kas Saeimas deputātiem ļauj atbalstīt dažādus labus darbus savā pašvaldībā. Vai līdz Sējai arī tāda nauda ir nonākusi?
– No mūsu novada neviena dāsna deputāta Saeimā nav. Bet es uzskatu, ka tā ir reāla balsu pirkšana un tas nav nedz godīgs, nedz caurskatāms naudas dalīšanas mehānisms.
Pētot valsts budžetu, man ir drusku neērti par tām 2015. gada budžeta mērķdotācijām pašvaldību pasākumiem – 1 438 007 eiro, no kuriem 800 eiro tika Baltinavas kultūras namam, bet 700 000 eiro olimpiskā centra Rēzeknē būvniecībai. Identiski ieraksti 2015. un 2016. gadā ir, piemēram, Ventspilij. Tikai pērn tur aprīkojuma iegādei rīcības programmai mācīšanās kvalitātes uzlabošanai izglītības iestādēs tikuši piešķirti 50 000 eiro, šogad – tam pašam mērķim – 33 000 eiro. Ja politiķi kādu grib atbalstīt, lai atbalsta tās pašvaldības, kurām ir viszemākie ienākumi uz iedzīvotāju.
Mūsu pašvaldībai no šīs naudas ir piedāvāts, bet nekad nav iedots, jo esmu atbildējis, ka 1000 eiro nevienā projektā neko nemaina, atskaitot to, ka saņēmējam pieklājas slavēt devēju. Labi, ja abi ir no vienas partijas, bet ko darīt, ja no dažādām?
Un vēl – mums taču ir dažādas mazo projektu atbalsta programmas. Cilvēki raksta pieteikumus, cīnās konkursos... Bet te – nekas nav jādara! Pietiek ar pareizajiem sakariem. Tā ir privāta izdarīšanās ar valsts naudu, un tas nekas, ka tu esi Saeimas deputāts. Kāpēc, piemēram, šā gada 2,8 miljoni budžeta naudas ir jāizdala tieši šādā veidā? Kāpēc tos nevar ieguldīt vēsturiskā mantojuma, piemēram, Preiļu pils, saglabāšanā, lai vietējie atjauno unikālo celtni un visi priecājas? Par pusmiljonu runājot – tas būtu nopietni, bet dalīt pa tūkstotim un vēl mazāk – tā jau ir piedauzība.
– Kādas paredzat nākamās pašvaldību vēlēšanas?
– Nekādas sensācijas es negaidu, lai gan sabiedrība kļuvusi aktīvāka un sarakstos uz vietām pašvaldībā gribētāju būs daudz. Taču nupat ir pienācis laiks, kad pašvaldību politikā ir jāmainās paaudzēm. Jānāk jauniem cilvēkiem ar svaigu redzējumu, citām ambīcijām un izpratni par tehnoloģiju un politisko pasauli, kuru viņi redz atšķirīgi no mums, cilvēkiem ar padomjlaika pagātni. Tā laika audzināšana mūsos ir atstājusi tādas beznosacījumu bremzes.
Saprotams, ka vecie jau arī savu vietu negribēs atdot. Arī pats vēl nedomāju mest plinti krūmos, lai gan mans postenis jau nav amats visam mūžam. Dievs dod saprātu neiesēsties šajā krēslā tā, lai pašam šķistu, ka esi mūžīgs!