Carnikava – otra Jūrmala
Carnikavas pašvaldība ir piedalījusies starptautiskā projektā, kura ietvaros izstrādāts glābšanas stacijas projekts. To iecerēts ierīkot blakus Lilastes autostāvlaukumam, lai atbilstoši nosacījumiem varētu izveidot vienu publisko peldvietu. "Esam iegādājušies kvadriciklus, motorlaivas, Piejūras dabas parkā sakārtojām celiņus. Glābšanas stacijas projekts ir gatavs, bet mēs pašlaik vēl neesam vienojušies, vai startēsim arī kādā citā projektā un būvēsim par Eiropas naudu vai tomēr – par savu. Vistuvākajā laikā deputāti lems par glābšanas stacijas būvēšanu. Tas varētu notikt gada, divu laikā," stāsta Carnikavas novada domes priekšsēdētāja Daiga Jurēvica.
Patlaban lielāka prioritāte novadā tomēr esot gājēju tilts pār Gauju. Viņa atklāj, ka līdz šim pludmalē par drošības uzturēšanu rūpējusies tikai pirms nepilna gada izveidotā pašvaldības policija.
"Esam kā otra Jūrmala, tāpēc rūpējamies un domājam par to, lai infrastruktūra būtu sakārtota. Ja nav elementāru lietu, kaut vai labierīcību, tad visa cilvēku plūsma dodas uz Piejūras dabas parku un spiesti nokārtoties tur," skaidro D. Jurēvica.
Glābējus vajadzētu visās pludmalēs
Atpūtnieki Lilastes pludmalē atzīst, ka glābšanas tornis un glābēji būtu noderīgi. "Jebkurā pludmalē nepieciešami glābēji. Tūliņ kļūs siltāk, būs lielākas cilvēku masas, un ne jau visi ir apzinīgi un prātīgi pie ūdens. Mēs justos drošāk. Mazums, kas var notikt," uzskata Mārīte Grandāne, kas kopā ar vīru un dēlu brīvdienās bieži mēro ceļu no Rīgas uz Lilastes pludmali. Sieviete atzīst, ka glābēju esamība vai neesamība gan nav noteicošais faktors pludmales izvēlē. Svarīgāk – lai tā būtu pietiekami netālu un patīkama, sakopta.
"Protams, glābējus vajag! Vai es varēšu izglābt, ja kāds slīks? Zinu, ka vispār slīkstošu cilvēku ir bīstami glābt. Viņš tevi pašu zem ūdens var paraut. Tāpēc vajag profesionāļus, kas zina, kas un kā jādara. Viņus ik pa puskilometram vajadzētu," uzskata Lilastes pludmalē sastaptā Aļina Branta no Zaķumuižas.
Jāglābj, kad iedzeļ bite
Saulkrastos glābēji Mārtiņš Kalniņš un Mārtiņš Musajevs uzrauga pludmali trīs kilometru garumā, bet ūdenī drošā vieta peldētājiem atzīmēta ar bojām. Abi Mārtiņi vērtē, ka, salīdzinot ar citām Eiropas un pasaules valstīm, viņu pārziņā ir ļoti plaša teritorija. "Maksimālais dziļums pie bojām ir 3,5 metri, un likums aizliedz peldēt tālāk par tām. Ja to neievēro, policija var uzlikt sodu.
M. Musajevs stāsta, ka šogad vēl nav nācies glābt pārgalvnieku dzīvības, bijuši tikai nelieli savainojumi. "Ikdienas traumas, kad vajag plāksteri. Ir cilvēki, kam iekož bite. Tad viņš nāk un jautā, ko darīt. Glābšanas darbos šogad vēl nav bijis jāiesaistās, jo vēl īsti nav sākusies peldēšanās sezona. Ūdens temperatūra ļoti svārstās," stāsta glābējs.
Saulkrastu glābšanas stacijā glābēji vienmēr strādā divatā. Lielāko dienas daļu viņi pavada, braukājot pa pludmali ar kvadriciklu, braucot ar laivu pa jūru vai vienkārši apsekojot teritoriju kājām. "Tornī nemaz negribas sēdēt, jo tad diena velkas lēni. Arī skatupunkts nav tik labs, kā no krasta. Mums ir dotas zelta piecas minūtes, kuru laikā jāpaspēj izglābt cilvēks. Un, ja mēs sēžam tornī, paiet ilgāks laiks, kamēr nokāpjam lejā, tiekam līdz ūdenim, aizpeldam pie cilvēka. Tāpēc labāk atrodamies pludmalē. Tad esam tuvāk un, iespējams, varam novērst nelaimi, pirms tā notikusi," saka M. Musajevs.
Stājas pretī dabas spēkam
Glābēju aprīkojumu veido kvadricikls, laiva, pleznas, brilles un pludiņi. "Inventārs, neteiksim, ka ir ļoti labs, bet tomēr ir. Ja mums vajag kaut ko jaunāku, vēršamies pie Saulkrastu novada domes izpilddirektora ar lūgumu, ka kaut ko vajadzētu pilnveidot vai atjaunot, un tas tiek izdarīts," atklāj M. Musajevs.
Glābēji stāsta, ka visbiežāk jāsteidz palīgā gadījumos, kad cilvēks neaprēķina savus spēkus attiecībā pret dabu. "Pagājušā gada jūlijā bija vislielākais vējš un jūrā –visaugstākie viļņi. Kādam cilvēkam, viņš gan nepeldējās mūsu teritorijā, pietrūka spēka, lai nokļūtu līdz krastam. Bija vēl viens letāls gadījums. Viļņi jūrā bija divu trīs metru augstumā. Ja cilvēks būtu peldējis mūsu teritorijā, mēs, visticamāk, viņu būtu izglābuši. Cilvēks nespēj mēroties ar dabas spēkiem. Pat mums pašiem lielos viļņos laiva ir apgāzusies," piedzīvoto atceras M. Musajevs.
Atpūtniekiem savas drošības labad glābēji iesaka dažus padomus, kas var noderēt, atrodoties pie jūras, kā arī mazinātu rūpes glābējiem: "Pirmkārt, ja nāk bērni, noteikti līdzi jābūt kādam pieaugušajam. Ja bērni nāk grupās, piemēram, ar skolotājiem, tad vienmēr pirms došanās pludmalē ir jāvēršas pie glābšanas dienesta. Tad mēs vismaz zināsim, cik bērnu ir. Protams, karstā laikā jādomā par aizsargkrēmiem un jāseko līdzi pašsajūtai. Bet ūdenī vēlams iet tik dziļi, lai jebkurā brīdī varētu nostāties uz savām kājām. Nevajag izaicināt ne jūras, ne savus spēkus. Ja gribas daudz peldēties, to var darīt gar krasta līniju, nevis arvien dziļāk jūrā."
Glābēji uzmana atpūtniekus, kas uz pludmali ir atnākuši ar alkoholiskajiem dzērieniem (pirms pāris dienām pludmalē ieradušies jaunieši, nodrošinājušies ar alkoholu). "Cilvēki karstā laikā dzer, piemēram, alu, un it kā atvēsinās, bet tajā pašā laikā apreibst. Un tādos gadījumos nereti jāiesaistās glābšanas dienestam," saka M. Musajevs.
Slīkst, lai pavizina ar laivu
Puiši atzīst, ka cilvēki pludmalē atļaujas uzvesties vieglprātīgāk, zinot, ka teritoriju uzrauga glābēji. "Tiešām, ir cilvēki, kas to izmanto. Piemēram, speciāli peld aiz bojām, patēlo, ka slīkst, grib, lai glābējs viņu uzrunā. Nepienāk pie mums krastā parunāties, bet iepeld jūrā. Gadās, ka vienkārši grib, lai ar laivu izvizina. Cilvēki ir pārliecināti – ja kaut kas notiks, glābēji izglābs. Bet, ja vienlaicīgi diviem vai trim būs nepieciešama palīdzība, divatā mēs nevarēsim palīdzēt visiem," situācijas nopietnību raksturo glābēji.