Valstij muižu nevajadzēja
Daudzu Latvijas muižu liktenis pēc 1920. gada, bet jo vairāk pēc 1991. gada ne vienmēr ir bijis apskaužams. Mālpils novada domes priekšsēdētājs Aleksandrs Lielmežs „Rīgas un Apriņķa Avīzei" stāsta, ka no Mālpils centra netālajā Bukas muižā līdz 1991. gadam bijusi Celtniecības ministrijas kursu bāze. Kad Latvijas Republika atguva neatkarību, valsts no muižas tālākas apsaimniekošanas atteicās, un to pārņēma pašvaldība. „Pie mums nāca vācieši, kanādieši un kas tik vēl ne, un visi gribēja Bukas muižu apsaimniekot ar citu naudas palīdzību.
Tad, 90. gadu nogalē, tā nonāca Lakuču ģimenes rokās," atceras A. Lielmežs.Šovasar, tuvojoties Bukas muižai no Mālpils puses, Sudas upītes krastā tādā kā mazliet nekoptā angļu parka ainavā redzama kungu māja ar iespaidīgām fasādes kolonām. Pats nams no ārpuses ietērpts koka stalažās, kas laika gaitā jau kļuvušas pelēkas.Mazliet mistiska sajūta pārņem, tuvojoties pilij pa seno centrālo aleju. Liepu zari zemu nolīkuši pār zālē ieaugušo brauktuves asfaltu, bet alejas dižākais ozols, kurā, kā redzams, pirms vairākiem gadiem iespēris zibens, tuvējā pļaviņā izsējis tik daudz zīļu, ka jau sāk veidoties ozolu jaunaudze. Apkārt valda klusums,un sastapt kādu cilvēku dienas vidū tā arī neizdodas. Parkā netraucēts ligzdo stārķis, bet Sudas upītes krasta meldros rosās gulbju ģimene.
Plānus ierobežoja rocība
Šķietams klusums, tāds pats kā tagad, muižā valdījis jau pirms sešiem gadiem. Kad „Rīgas Apriņķa Avīzes" korespondents toreiz interesējies, kas notiek Bukas muižā, Mālpils novada domes priekšsēdētājs atbildējis, ka „droši vien Lakuča kungam nav tās rocības, kāda bija agrāk. Katrā ziņā novada teritorijas plānā Buku muiža ir iezīmēta kā rekreācijas un atpūtas objekts.
Taču laiks skrien ātrāk, nekā mēs gribam, un vēlmes ne vienmēr saskan ar iespējām." No viņa sacītā var saprast, ka, lai arī darbi apstājušies, muižas īpašniekam ir vīzija, ko darīt tālāk.No saviem toreiz teiktajiem vārdiem Lielmeža kungs neatsakās arī šobrīd un uzskata, ka muižas īpašnieks ir rīkojies saprātīgi, pacenšoties muižas kompleksu iekļaut valsts aizsargājamo pieminekļu sarakstā. „Ja Bukas muiža būs publiski pieejama, šāds aizsargājamā kultūras objekta statuss ļauj pretendēt uz Eiropas Savienības struktūrfondu naudu. Un tā jau ir garantija, ka muiža neaizies postā, un tas būs ieguvums arī novadam," spriežA. Lielmežs.
Aizsargājamā pieminekļa statuss vēl neko negarantē
"Rīgas un Apriņķa Avīze" sazinājās ar Valsts kultūras pieminekļu inspekcijas kultūras mantojuma daļas vadītāju Jāni Asari, kurš apstiprināja, ka N. Lakučs ar rūpīgi sagatavotu Bukas muižas kompleksa prezentāciju šogad vērsies inspekcijā. Vēsturiskās celtnes apsekojuši arī kultūras mantojuma eksperti un atzinuši, ka Bukas muižas komplekss atbilst Valsts kultūras pieminekļa statusam. Kungu māja, kas 1905. gadā nodega, atjaunota tikai 1920. gadā pēc tolaik ievērojamā arhitekta Oto Vildaua projekta, bet no kultūrvēsturiskā viedokļa vērtīgs ir viss Bukas muižas komplekss kopumā.„Ir vēsturisku celtņu īpašnieki, kuri par avārijas stāvoklī esošām ēkām pārāk neuztraucas, citi – tieši otrādi – cenšas savus īpašumus sakārtot. Vairāki no viņiem ir apvienojušies Vēsturisko ēku īpašnieku biedrībā, raksta projektus un sekmīgi apsaimnieko savus īpašumus.
Pierīgā, piemēram, tādi ir Bīriņu pils un Blakenfeldes muižiņas īpašnieki. Iespējams, iet šo ceļu ir izvēlējies arī Bukas muižas īpašnieks N. Lakučs, lai gan pat valsts aizsargājamā kultūras pieminekļa statuss vēl neko negarantē. Īpašums jāuztur un projekti ir jāraksta pašam. Turklāt Eiropas fondu naudu var dabūt tikai tad, ja objekts ir atvērts sabiedrībai, nevis to ieskauj trīs metrus augsts žogs," skaidro J. Asaris.
Muižas izmantojumsbūs atkarīgs no sabiedrības rocības
Izdodas sazvanīt arī pašu Bukas muižas īpašnieku Normundu Lakuču. „Ļoti iespējams, ja es sākumā būtu zinājis, ko nozīmē muižas atjaunošana un uzturēšana, es nekad šo darbu nebūtu uzņēmies. Vēl ir skaidrs, ka šādi muižu kompleksi peļņu nenes, ļoti labi, ja tie sevi tikai atpelna," viņš stāsta. Tāpat N. Lakučs atzīst, ka arī ēku restaurācija nenotiek tik ātri, cik gribētos.
Šogad augustā savu vēsturisko izskatu atgūšot senā brūža ēka, kurā padomju laikā bijis veikals. „Ja viss notiks tā, kā iecerēts, nākamgad tiks sakārtota pils āriene. Iekšpusē jau tagad ir paveikts pietiekami liels darbs. Turklāt vairāku gadu desmitu laikā esmu sagādājis vienu no lielākajām privātajām 19. gad-simta mēbeļu kolekcijām Latvijā, kas pēc restaurācijas ieņems vietu pils istabās," teic uzņēmējs.Runājot par muižas nākotni, viņš apstiprina, ka tā būs atvērta sabiedrībai, arī privātiem pasākumiem. „Taču muižas izmantojums ir atkarīgs no mūsu valsts iedzīvotāju skaita un maksātspējas, bet es nezinu, kā tas būs pēc pieciem vai septiņiem gadiem. Ja iedzīvotāju skaits turpinās sarukt, būs jādomā par iespējām piedāvāt pakalpojumus ārzemniekiem, bet šos plānus es pagaidām paturēšu pie sevis," saka N. Lakučs. „Esam pārdzīvojuši gan „treknos gadus", gan „veiksmes stāstus", un man ir skaidrs, ka, veidojot muižas nākotni, jāpaļaujas tikai uz paša spēkiem. Pat ja izdotos iegūt Eiropas fondu naudu, tāpat tā ir tikai puse no izdevumiem un ir skaidrs, ka līdzšinējie personiskie tēriņi neatpelnīsies. Gandarījums ir tikai tāpēc, ka zini – pēc tevis paliks sakopta vide," viņš piebilst.
