Taču šoreiz jubileja sakrita ar runām, ka botāniskais dārzs varētu tikt apvienots ar citu Salaspilī esošu iestādi – Latvijas valsts mežzinātnes institūtu "Silava". Par to "Apriņķis.lv" jautāja Salaspils Nacionālā botāniskā dārzā direktoram, arī Salaspils novada domes deputātam Andrejam Svilānam.
– Ko Salaspils Nacionālais botāniskais dārzs un, protams, sabiedrība ieguvusi no tā, ka jau gadu botāniskajā dārzā ir moderna oranžērija?
– Lielākais ieguvums ir tas, ka varam pilnvērtīgi parādīt mūsu botāniskā dārza augu kolekciju. Vecajās oranžērijās augi bija sabāzti cits citam cieši blakus, sakarināti vairākos līmeņos, bet tagad izvietoti tā, lai varētu pilnvērtīgi augt un attīstīties. Ne jau velti vairāki desmiti kaktusu un citu sukulentu sugu augu šā gada laikā uzziedēja pirmo reizi – kāds 20, kāds 30 un pat 40 gadu vecumā. Nemaz nerunāsim par to, ka oranžērijas darbiniekiem tagad ir normāli darba apstākļi, jo nav jau noslēpums, ka vecajās siltumnīcās mums uz galvas bira stikli.
Protams, pats labākais rādītājs ir botāniskā dārza apmeklētāju skaita pieaugums par 20 tūkstošiem 2015. gadā – no 31 līdz 51 tūkstotim.
– Kā jūs raksturotu botāniskā dārza, tostarp oranžēriju, apmeklētājus? Vai to vidū ir arī Salaspils iedzīvotāji?
– Mēs veicam apmeklētāju uzskaiti. Jau trīs gadus mums ir sadarbība ar Salaspils novada pašvaldību, un novadā deklarētie iedzīvotāji botānisko dārzu var apmeklēt bez maksas. Domājams, ka pērn no jau pieminētā 51 tūkstoša apmeklētāju 13–15 tūkstoši bija tieši Salaspils iedzīvotāji.
Savukārt mēs, botāniskā dārza darbinieki, cenšamies "aizķert" katra apmeklētāja intereses un zināšanas. Ir apmeklētāji, piemēram, kāzinieki, kam pietiek ar smuku puķīti vai nofotografēšanos tās fonā. Taču daudzu apmeklētāju intereses ir krietni dziļākas.
Protams, nevar prasīt, lai jaunāko klašu skolēni uztvertu fundamentālas zinātniskas atziņas. Viņus pārsteidz mūsu lielie kaktusi, jo mājās uz palodzes tādu nav, palmas, "kurās dzīvo mērkaķi un aug banāni". Ja oranžērijas baseinā dzīvo trīs bruņurupuči, zivtiņas un būrītī papagaiļi, tas ir daudz aktuālāk par eksotiskajiem augiem.
Vecāko klašu skolēniem patīk kaut kādas divdomības, piemēram, par kaktusu "sievasmātes sēdeklis". Ja runa ir par agavēm un alvejām, bieži tiek jautāts par kaktusu šņabi.
Vēl ir apmeklētāju grupa, kas februārī, droši vien domājot par Džuzepes Verdi operu "Traviata" jeb stāstu par Kamēliju dāmu, nāk skatīties ziedošās kamēlijas.
Oranžērijā tiek rīkoti koncerti, fotogrāfiju un gleznu izstādes, te ir notikušas arī laulību ceremonijas. Kādai no tām mācītājs sākumā stipri pretojies, uzskatot, ka tādām lietām jānotiek tikai baznīcā, bet, kad paskatījies, kur tieši jaunais pāris grib svinīgi sadoties rokās, esot atzinis, ka šādā atmosfērā tas ir pieļaujams.
Nacionālajā botāniskajā dārzā darbojas vides apmācības programmas skolēniem, piemēram, augu meklēšanas un izzināšanas spēle. Pirms trim gadiem pie mums bija atbraucis kāds vidējās paaudzes deju kolektīvs. Kad dejotāji atkal ar koncertu atgriezās Salaspilī, viņi, mani sastopot, sauca augu latīniskos nosaukumus, ko toreiz bija iemācījušies augu orientēšanās sacīkstēs. Tātad personiskais piedzīvojums ir svarīgāks par "zubrīšanos" vai manu stāstījumu par to vai citu puķīti.
– Cik pamatotas ir runas par Nacionālā botāniskā dārza un Latvijas valsts mežzinātnes institūta "Silava" apvienošanu?
– Salaspils Nacionālais botāniskais dārzs ir valsts zinātniskais institūts, kas pakļauts Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijai (VARAM), bet zinātniskās lietas pārrauga Izglītības un zinātnes ministrija (IZM).
Bijām pārsteigti, kad saņēmām uzaicinājumu doties uz IZM un prezentēt botāniskā dārza sadarbības plānus ar "Silavu". Domāju, ka no ministrijas puses tas bija pilnīgi bezatbildīgs solis, jo par to iepriekš nezināja nedz VARAM, nedz kāds mums kaut ko prasīja.
Pirmkārt, sagatavot šādu jautājumu nedēļas laikā, kas mums tika dots, nav iespējams. Otrkārt, botāniskā dārza zinātniskā darbība ir tikai apmēram desmit procenti no visas mūsu darbības kopumā. Tikšanās laikā izglītības ministram jautāju, vai desmit procentu dēļ tagad būs jāmaina Salaspils Nacionālā botāniskā dārza pakļautība un vai kāds var pateikt, kas tad notiks ar pārējiem 90% mūsu aktivitāšu. Sekoja strikta atbilde, ka neviens nav aizliedzis botāniskajam dārzam piesaistīt līdzekļus no dažādiem avotiem.
Taču runa jau nav par dažām laboratorijām, bet nacionālas nozīmes augu kolekcijām. Salaspils Nacionālais botāniskais dārzs ir vienīgā vieta, kur tās tiek uzturētas, saglabājot dažādas augu šķirnes.
Tātad, pirms nav atbildes, kas notiek ar 90% botāniskā dārza aktivitāšu, loģiski, ka mēs nevaram piekrist reformām. Tāpēc sarunas jau pašā sākumā nonāca strupceļā. Tad IZM ierēdniecība sāka mums draudēt ar finansējuma liegumu un solījumiem padarīt dzīvi sliktāku arī VARAM.
Varu tikai piebilst, ka oranžērija bez apkures var izturēt vienu diennakti. Protams, savu galveno uzdevumu – augu kolekcijas saglabāšana un reto un apdraudēto sugu pētniecību – mēs turpināsim neatkarīgi no tā, vai mums nāksies atteikties no valsts zinātniski pētnieciskā institūta statusa vai ne.
– Jau desmit gadus esat Salaspils Nacionālā botāniskā dārza direktors. Vai ir kāds augs vai koks, kam esat īpaši pieķeries?
– Botāniskajā dārzā ir aptuveni 14 tūkstoši augu dažādību, un katrai no tām pat daži desmiti eksemplāru.
Lai pateiktu, kurš augs ir mīļākais, tie kārtīgi jāiepazīst. Ja katrai no augu dažādībām es veltītu tikai minūti laika, lai uz to paskatītos, atbilstoši Latvijas Republikas likumdošanai, kas paredz astoņu stundu darba dienu piecas dienas nedēļā, un, nerēķinot laiku, kas vajadzīgs, lai aizietu no viena auga pie otra, vajadzētu pusotra mēneša.
Es šeit strādāju kopš 1991. gada rudens un sacīt, ka esmu redzējis visu dārzu, joprojām nevaru. Droši vien to neteikšu arī pēc gadiem desmit. Taču priecājos, kad 30 gadu vecumā uzzied agave, sarosījies pundurbanāns, kas agrāk nīkuļoja, iespiests vecās oranžērijas kaktā. Pērn ļoti skaisti ziedēja magnolijas.
Lai arī mana specializācija ir dendroloģija, tātad dekoratīvie koki un krūmi, tagad tuva kļuvusi arī oranžērija.
