Uz šiem jautājumiem meklējām atbildi kopā ar Latvijas Universitātes Latviešu valodas institūta direktora vietnieku, filoloģijas doktoru Ojāru Bušu.
– Vai, pētot Latvijas teritorijā sastopamos vietvārdus, ir tapis skaidrs, kāpēc tā vai cita vieta saucas tieši tā un ne citādi?
– Senajos laikos par vārdu došanu neviens īpaši nedomāja, vienkārši nosauca vārdā to, ko redzēja: zema vieta, purvaina vieta, pakalns, ieleja... Acīm redzamas pazīmes. Varbūt pieminēja to, ko redzēja no augu valsts. Mūsdienās, protams, to ne vienmēr var saprast, atminēt.
Vēl jāsaprot, ka zemju nosaukumi vēsturiski var mainīties, mainoties apdzīvotībai, bet upju nosaukumi pārsvarā saglabājušies – neatkarīgi no tā, kāda cilts tās krastos dzīvojusi. To labi var redzēt Kurzemes Lībiešu krastā. Tas, kas ir uz zemes, latviskots, bet no lībiešiem saglabājušies tikai maznozīmīgi vietvārdi un ūdeņu nosaukumi.
Pierīgā daudzu vietvārdu izcelsme sakņojas vācu uzvārdos. Piemēram, Doles nosaukums saistās ar Dolenu dzimtu, kas te apmetusies jau 13. gadsimtā. No lībiešiem palicis tikai viens otrs sīks vietvārdiņš, piemēram, Ļebjavas upīte, kuras nozīme nav skaidri pasakāma, bet varbūt to var salīdzināt ar Kurzemes lībiešu valodas vārdu lebbõ – 'cauri', tātad upīte, kas tek cauri Doles salai.
– Zināms, ka vietvārdi, kas beidzas ar izskaņu -aži, mantoti no lībiešiem. Taču mūsdienās nav skaidrs, ko tie nozīmē.
– Daļa vietvārdu – "Ādaži", "Vangaži", "Ropaži" – tiešām nākuši no lībiešiem. Piemēram, nosaukums "Allaži" cēlies no lībiešu valodas vārda allõ – 'apakšā, lejā, zem', "Vangaži" – no vārda vang, kas nozīmē – 'paliene'. Vietvārds "Ropaži" ar vācisko pierakstu Rodenpois vilina uz skaidrojumu 'dzelzs puisis', bet nekā tik dzejiska tur nav. Drīzāk tas norāda uz dzelžainu augsni un ir saistīts ar ezera nosaukumu. Arvien nav saprotams, kā īsti cēlies nosaukums "Ādaži". Iespējams, tur pamatā ir vāciskais Gaujas vārds Aa, bet no kurienes vietvārdā klāt nācis burts "d", pagaidām nav skaidrs.
Runājot par Gaujas vārda izcelsmi, nosaukums "Gauja" ir baltiskas izcelsmes. Ir versijas, kas norāda uz nozīmi 'liela upe', tāpat kā Daugava un Venta. Šā vārda sakne, starp citu, atrodama lietuviešu valodas vārdā gauja – 'dzīvnieku bars'. Ir arī citas versijas, kas saista ar sakni gāja vai ar skaņu – gavilēt, gausties.
Šobrīd arī igauņu valodnieki uzskata, ka senā lībiskā Gaujas nosaukuma Koiva saistījums ar igauņu koivu – 'bērzs' – nebūs vietā, drīzāk tomēr upes nosaukumam ir baltu izcelsme, jo reģionā bijuši balti, tad somugri, tad atkal balti, un pirmie balti te varbūt parādījušies ap 1500 gadu pirms Kristus.
Vēsturiski lībieši dzīvojuši arī tagadējā Krimuldas novada teritorijā, taču vilšanās būs tiem, kuri domā, ka "Krimulda" ir no lībiešiem mantots nosaukums. Īsti nepārliecina arī šā vārda sastatījums ar vienīgo līdzīgo latviešu valodas sugasvārdu, sēnes nosaukumu "krimilde". Vārda "Krimulda" izcelsme, visticamāk, saistāma ar baltisku sakni "krimst" – 'grauzt, ēst'. Tur, iespējams, ir bijusi kāda upīte, kas iegrauzusies smilšakmens klintīs, tāpēc cilvēkiem, to vērojot, radušās šādas asociācijas.
Vēl no lībiešiem ir mantoti dažu Pierīgas upīšu vārdi. Tā, nosaukums "Piķurga" latviešu valodā būtu 'garā urga', jo pikk Baltijas jūras somugriem (piemēram, igauņiem) ir 'garš'. Savukārt "Jugla" ir vārds ar sakni, kas gan lībiešu, gan igauņu, gan somu valodā nozīmē 'upe', tātad patiesībā – 'vieta pie upes'.
Ja runājam par Lorupi, šo nosaukumu saista ar leģendu par dzirnavnieka meitu, bet teiksma ir teiksma, patiesāks skaidrojums būs cits, visticamāk, burbuļošanas skaņu atdarināšana (igauņu valodā lora – 'pļāpas, blēņas').
Somugru saknes, ja vērīgāk ieskatās, ir arī vietvārdam "Murjāņi" – igauniski murjan – 'mori, melnie'.
Savukārt "Loja" ir lībiskas izcelsmes vārds, sakne ar nozīmi 'radīt', bet tas īsti upes vārdam nepiestāv. Tāpēc padomāsim par skaņu atdarināšanas sakni. Lībiešu valodā ir līdzīgi skanošs vārds ar nozīmi 'laiva', bet vai tik nelielai upītei kā Loja varētu būt ar laivām kāds sakars?
– Bet kā, piemēram, ir ar Ķekavu vai tik latvisko Raganu?
– Ar Ķekavu nav tik vienkārši. Skaidrs, ka pirmā vārdu dabūja Ķekavas upe, un tas varētu būt zemgalisks nosaukums. Taču vārda sakne neļaujas tik viegli atšifrēties. Saknes kek-, cek- sākotnējā nozīme nav skaidra, jo patiesībā ūdeņu nosaukumi ir ļoti seni, līdz ar to grūti atšifrējami.
Daudz vairāk skaidrības ir ar baltiskas izcelsmes vietvārdu "Baldone", kas norāda uz zemu, purvainu vietu.
Vietvārdam "Ragana" gan ir latviska izcelsme: 17. gadsimtā tajā apkaimē bijis krodzinieks, ko sauca Raggain (tas ir fiksēts 17. gadsimta zviedru revīzijās), un tad jau vēlāk tapa leģendas par krodzinieka sievu, kas esot bijusi nikna kā ragana, tādēļ krogu sāka saukt par Raganas, nevis vairs Ragaiņa krogu.
– Un kuri vietvārdi bez jau pieminētās Dole ir ar vācisku izcelsmi?
– Ir tāds izdevums "Baltisches Historisches Ortslexicon", izdots Vācijā 1990. gadā, nekas valodnieciski dziļš, bet tajā atrodami šādi tādi vietvārdu vēsturei nozīmīgi fakti par katru bijušo muižiņu.
Sāksim ar to, ka ne viss ir zelts, kas spīd, un pat tik latvisks pagasta nosaukums kā "Sēja" patiesībā jau 13. gadsimtā ir cēlies no lejasvācu uzvārda Zöge (mūsdienu latviskojumā Cēge), ko izrunāja kā Sēje.
Arī Skulte ir lejasvācu uzvārda Šulte latviskojums, bet Inčukalns ir tiešs tulkojums no vācu Hinzenberg – šajā vietā atradusies Hincenbergas muiža. Mazliet grūtāk atmaskojams tāds vietvārds kā "More", kam pamatā ir vācu "Morics".
16. gadsimtā Rīgā ir bijis birģermeistars von Uhlenbrock, kurš ticis pie zemes pašreizējā Stopiņu novada Ulbrokā, bet vietvārda "Mālpils" pamatā acīmredzot ir kāds uzvārds Lehmburg, līdzīgs šīs vietas nosaukums zināms jau kopš 15. gadsimta. Burtiski iztulkojot no vācu valodas, iznāk 'māli' un 'pils'.
Vietvārds "Carnikava" uzreiz izklausās pēc kaut kā nelatviska, un ir vismaz divas versijas, kā tas radies: pirmā – no kāda slāviski poliska uzvārda ar raksturīgo cz- (kā dažos 17. gadsimta dokumentos rakstīts Carnikavas nosaukums), savukārt otra versija ir šā vārda cilmes saistījums ar lībisko sarn – 'osis', jo ir ļoti seni pieraksti Sarnekow. To, kurš skaidrojums ir pareizais, nav iespējams droši pateikt.
– Mūsdienās Latvijā saglabājusies tradīcija dot vārdus gan jaunajiem Pierīgas ciemiem, gan mājām. Vai zinātniekiem ir interese arī par tiem?
– Mūsdienu vietvārdi arī ir reāli nosaukumi. Slikti ir tad, ja ar šiem jaunajiem nosaukumiem nomaina vecos, vēsturiskos, līdz ar to daudz vērtīgākos. Piemēram, manu senču mājas "Bušas" Doles salā, kuru nosaukums darināts no dzimtas uzvārda 19. gadsimtā, tagad saucas "Jaunrozes", kādu Latvijā tagad ir simtiem.
"Saulītes", "Dzintari" un tamlīdzīgi māju vārdi ir skaisti un skanīgi, bet tiem pietrūkst individualitātes. Tādu nosaukumu kā "Līķi" nevienam, protams, negribas saglabāt, lai gan, izrunājot ar nestieptu zilbes intonāciju, tie paši "Līči" vien ir.