Pēc viena no traģiskākajiem sprādzieniem Latvijas vēsturē ēkā palikuši vien trīs apdzīvojami dzīvokļi. Olga no trešā stāva saka tieši – mājinieki iemanījušies uz sagruvušo mājas pusi neskatīties, citādi šermuļi skrien pār kauliem.
Pēc 2011. gada 16. oktobra nakts traģiskā notikuma, kad gāzes balona sprādziena rezultātā sagruva puse trīsstāvu mājas, dzīvot ēkā palikuši vien četri iemītnieki – Vasja ar dzīvesbiedri, Valentīna un Olga. Viņi ir tie, kuru dzīvokļus fiziski sprādziens neskāra, taču emocionālais trieciens bija ļoti smags.
Dzesē neapdzīvotā kaimiņu siena
Pirmajā stāvā neviens nedzīvo. Pēc avārijas vieni kaimiņi aizbraukuši dzīvot pie dēla uz Rīgu, bet otri pārvākušies uz sociālo māju. Vasīlijs Ungurjans jeb Vasja, kā viņu sauc kaimiņi, dzīvo otrajā stāvā un, tāpat kā pārējie mājas iemītnieki, pārtiek no pensijas. Lai gan pēc negadījuma pagājis jau vairāk nekā pusgads, tas viņam joprojām ir spilgtā atmiņā. Traģēdijā gāja bojā viņa meita. Par baiso notikumu turpina atgādināt sašķiebusies dzīvokļa siena.
Arī kaimiņos dzīvojošā vecā kundze drīz vien pēc negadījuma nomirusi, un dzīvoklis tagad stāv tukšs. Kopīgo dzīvokļu starpsienu pašvaldība gan nosiltinājusi, tomēr vīrietis saka – no tukšā blakus dzīvokļa ziemā nācis stindzinošs aukstums. "Tā arī dzīvojam. Ziemā nācās salt. It kā ar malku kurinām, bet tāpat no kaimiņu puses salst cauri," spriež Vasīlijs. Viņš stāsta, ka pēc nelaimes gadījuma neviens no pašvaldības nav nācis interesēties par to, kā dzīvot palikušajiem mājas iemītniekiem klājas. "Ūdens ir, elektrība ir. Kam te kas vairāk interesē? Tā viņi arī nolēma – šādi mums būs jādzīvo," secina dzīvokļa saimnieks.
20 latu kompensācija
Valentīna Ivanova mājā dzīvo jau kopš 1972. gada, kad ēku nodeva ekspluatācijā. Pēc oktobra notikuma Valentīna ziemu pārlaida pie meitas Mālpilī. "Aukstākajos mēnešos te nemaz nedzīvoju. Vienubrīd bija aizsalušas ūdens caurules – ne ko dzert, ne podā noskalot. Īsta katorga. Pirmajā stāvā neviens nedzīvo, tāpēc auksts un caurules aizsala."
Valentīna atklāj, ka pēc sprādziena mājās viss savests kārtībā, bet bija nobiris apmetums un sašķobījušies logu rāmji. Māja iekonservēta, un sieviete saņēmusi vien 20 latu kompensāciju. "Par to, ko mēs pārdzīvojām, neviens nekad nesamaksās," saka Valentīna. Viņa tagad nelabprāt un ar bailēm atceras šausminošos nakts notikumus. "Kamēr sēžu dzīvoklī viss it kā kārtībā, bet, kad pametu acis uz sagruvušo daļu, metas baisi. Tagad kaut ko gaidām, paši nezinām – ko. Ja gribam mājā kaut ko atjaunot, varam to darīt tikai par savu naudu."
Trešā stāva kaimiņiene Olga Poluhina stāsta, ka pēc sprādziena "mūsu pašu vīrieši" ielika rūtīm stiklus izbirušo vietā. Tā kā gandrīz visi mājas iedzīvotāji vecos logus bija nomainījuši, šķūnīšos bija saglabājušies veco logu veselie stikli," atklāj Olga. Arī viņas dzīvoklī pēc sprādziena izbirušos logus virtuvē paši nomainījuši.
Bailes nav, bet metas savādi
Tagad Olgai vairs neesot bail. "Bet no sākuma bija jocīgi. Nebija bailes par to, ka kaut kas varētu notikt arī ar šo mājas pusi, bet vienkārši... Es nezinu. Ļoti baisi. Otrajā stāvā pretējās durvīs mana mamma dzīvoja. Sprādzienā viņa guva nopietnu galvas traumu. Mēs viņu atrakām no ķieģeļiem, izvilkām ārā, tad vēl bija dzīva. Nedēļu Gaiļezerā nodzīvoja un nomira. Māsa arī trāpījās par upuri.
Vispār viņa dzīvo Anglijā, bet tieši todien bija atbraukusi ciemos pie mammas. Sagadījās, ka tieši pēdējā viņas viesošanās naktī notika sprādziens. Viens bloks uzkrita māsai uz kājas, un viņa pati nevarēja no tā atbrīvoties. No sākuma izvilkām mammu, tad izsitām durvis uz otru istabu, kur bija māsa. Šajā pašā negadījumā aizgāja bojā arī mana tante, kas dzīvoja otrā mājas galā. Tajā vietā tagad pat vairs dzīvokļa nav. Viss sabrucis," ar asarām acīs atceras Olga.
Gruvešos Mālpilī labāk nekā Rīgā
Sieviete stāsta, ka pēc traģēdijas nav domājusi par pārvākšanos, lai gan pašai pieder dzīvoklis arī netālu esošā mājā. "Tagad to remontējam. Augustā, septembrī pārvāksimies uz turieni, bet šo dzīvokli atstāsim dēlam. Viņš netaisās nekur prom braukt. Tepat dzīvos. Izdomājis arī šo dzīvokli izremontēt. Vispirms nomainīs vecos koka logus uz jauniem pakešu."
Olga apzinās, ka Mālpils pašvaldība nav bagāta un uz turpmāku palīdzību necer. "Bet mēs novērtējam to, ka uzreiz mums ļoti palīdzēja. No tehnikuma atsūtīja autobusu, un visi, kas gribēja, varēja braukt uz kopmītņu istabiņām patverties. Par velti ēdināja. Kaimiņš, kam piena ferma un 15 govis, deva pienu, vēl cits fermeris cūkas gaļu sūtīja. Iztikšanai gandrīz viss bija. Nevaram sūdzēties."
Olga daudzus gadus dzīvojusi arī Rīgā, tomēr atzīst, ka dzīve lielpilsētā viņai nepatīk. "Uz Rīgu var ciemos aizbraukt, bet dzīvot man tur nepatīk," savus pārcelšanās iemeslus skaidro sieviete. "Mālpilī tik un tā labāk."
Olga Poluhina ir viena no četriem mājās iedzīvotājiem, kura pēc oktobra traģēdijas māju nepameta. "Tagad vairs nav bail, bet no sākuma bija ļoti jocīgi. Nebija bailes par to, ka kaut kas varētu notikt arī ar šo mājas pusi, bet vienkārši... Es nezinu. Ļoti baisi."
Valentīna Ivanova dzīvo otrajā stāvā un par pašreizējiem dzīvošanas apstākļiem nesūdzas. Ūdens ir, elektrība ir, bet uz pagasta atbalstu mājas atjaunošanai gan vairs nav ko cerēt.