Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

Doma, ka jāpalīdz maznodrošinātajiem, īstenojās

Uzņēmējai Natālijai Rozenbergai Baložos ir gaļas veikals un kafejnīca. Jau pirms vairākiem gadiem viņai radusies doma, ka varētu palīdzēt tiem, kuriem dzīvē gluži tik labi neklājas, un toreizējam Ķekavas novada domes priekšsēdētājam Robertam Jurķim viņa ierosinājusi apsvērt domu par zupas virtuves atvēršanu Baložos. Dome šo ideju atbalstījusi, un tagad Natālija jau ceturto gadu otrdienās un ceturtdienās vienu stundu dienā izdala siltu ēdienu Baložu ciemata maznodrošinātajiem ļaudīm.

Par gaļu, kas tiek likta zupā un otrajos ēdienos, nav jāpārmaksā, savukārt kartupeļus, bietes un citus dārzeņus par izdevīgu cenu var nopirkt no vietējiem zemniekiem. Palīdz arī pašvaldība, jo novada sociālais dienests piemaksā par maznodrošinātajiem, kuri apmeklē zupas virtuvi. Tā gan neesot liela nauda, taču šajā sezonā arī apmeklētāju nav pārāk daudz – tikai 12 cilvēku.

"Kad pirms četriem gadiem sākām, aukstākās ziemas dienās uz zupas virtuvi nāca 50, reizēm pat 60 cilvēku. Tagad daudzi no viņiem jau ir aizsaulē, un nāves cēlonis ne vienam vien diemžēl bija pārlieku aizraušanās ar stiprajiem dzērieniem. Pašlaik mēs palīdzam tikai maznodrošinātajiem Baložu iedzīvotājiem, kurus par tādiem ir atzinis novada sociālais dienests," stāsta N. Rozenberga.

"Mēs zinām to cilvēku dzīvesstāstus, kuri vairāku sezonu garumā nāk pie mums, un ar saviem klientiem esam uz "tu". Tas liek padomāt par to, lai saņemtais ēdiens katru reizi būtu atšķirīgs. Protams, ir iespēja noteikto ēdiena daudzumu izvārīt vienā reizē un tad kādu laiku tikai izdalīt gan te, Baložos, gan Valdlaučos un Katlakalnā, bet mēs ar Irēnu Konošonoku, kura man šajā darbā palīdz, tā nedarām."

Salūza kāja, salūza arī dzīve

Cik dažādi ir to cilvēku dzīvesstāsti, kas divas reizes nedēļā nāk uz Baložu zupas virtuvi, kļūst skaidrs, vien dažas minūtes aprunājoties ar viņiem. Protams, ir jau tādi, kas atrūc, sak, ko man, trūcīgam pensionāram, teikt – kā ir, tā ir, nav tur ko daudz runāt! Taču ir tādi, kuri gan paslavē Natālijas zupas virtuvi, gan labprāt padalās ar savu stāstu, jo mēdz taču teikt, ka dalīta bēda ir pusbēda.

Piemēram, Agita nāk uz Purva ielas pagrabiņu gan otrdienās, gan ceturtdienās un teic gan labus vārdus par, viņasprāt, garšīgo ēdienu, gan atzīst, ka tas ir liels atspaids ģimenei. Agitai pašai darbs esot, bet vīrs slimo un nevar strādāt, taču ar vienu algu ne vienmēr pietiek, jo kaut kas taču jāmaksā arī par dzīvokli.

"Ja naudas pietiek maizei, daudz pāri neatliek citu produktu iegādei. Zupas virtuves ēdienu mājās var uzsildīt, un iznāk maltīte vairākām reizēm. Vasarā, kad zupas virtuve nedarbojas, reizēm iedomājos: cik labi bija ziemā, kad bija kur atnākt pēc īsta mājās gatavota ēdiena," nopūšas Agita.

Oksana jau trīs gadus ir bez darba, un, tā kā dzīves nastu nes viena pati, ar zupas virtuvē divas reizes nedēļā saņemto pārtiku izdzīvošanai pilnīgi pietiekot. (Natālija un Irēna gan domā, ka par ietaupīto pusdienu naudu viņa, tāpat kā daudzi citi zupas virtuves klienti, turpat pāri ielai dvēseles siltumam nopērkot kādu naļivaiko vai fufciku. Pati Oksana gan to nepiemin, tikai piebilst, ka esot tik daudz lietu, par ko vispār runāt negriboties.)

Savukārt Marina, kura savulaik strādājusi slimnīcā, bet tagad – algotu darbu tikai vasarā, nāk uz zupas virtuvi, lai palīdzētu savām kaimiņienēm, no kurām vienai ir 71, otrai 80 gadu un vairs lāgā ar staigāšanu nesokas. "Turklāt šeit, pie Natālijas, ēdienam ir pavisam cita garša – ne tā kā pilsētā," uzsver Marina.

Un vēl viens stāsts. Ar saviem trauciņiem pēc puslitra zupas un 300 gramiem otrā ēdiena atnācis Valērijs – vīrs pusmūžā, lai gan izskatās krietni vecāks. Viņš ir Baložu iedzīvotājs kopš dzimšanas un, kā pats saka, iespējams, tepat arī sagaidīšot savu pēdējo stundiņu. Strādājis visādus darbus, bet pēdējā laikā gājis arī tā sauktajos "simtlatniekos", kuri tagad par sociālajiem darbiem saņem140 eiro. Nu jau otro gadu, kopš māte nomirusi, piestaigājot uz Natālijas zupas virtuvi.

Domē taču zinot, ka viņam iztikas minimumu nopelnīt neizdodas. Tikai maznodrošinātās personas dokumentu vajagot ik pa sešiem mēnešiem atjaunot. Vēl viņu vajājot visādas slimības, bet lauztā kāja, kurā tagad ir 13 skrūves, neļaujot pieteikties, piemēram, par celtnieku. Un, ja jau dzīve reiz tā sašūpojusies, labi vien ir, ka ziemā tāda zupas virtuve pa rokai. Vasarā, kad cilvēkiem dārzos vajag piepalīdzēt, dzīve esot jaukāka.

Mīlestībā abām zupas virtuves dāmām atzīstas arī bijusī medmāsa Mila, kurai pirms trim gadiem dzīve salūzusi kopā ar gūžas kaulu. Kā jau šādās reizēs gadās, arī vīrs devies pats savā dzīvē. "Lai gan kauli nu jau ir sadzijuši, kuram tad vajadzīga medmāsa, kas var strādāt tikai trīs stundas dienā," viņa norauš no acīm asaru un paslavē zupas virtuves ēdienu, kam patiesi piemītot mājas garša.

Palīdzi tuvākajam

Ķekavas novadā ar labdarību, uzturot zupas virtuvi, nodarbojas arī Katlakalna luterāņu draudze. Draudzes priekšsēdētājs Pēteris Eriņš stāsta, ka no oktobra līdz maijam pirmdienās un piektdienās noteiktās stundās siltu ēdienu var saņemt gan Valdlaučos, gan Rāmavā.

"Te tad sanāk kopā aptuveni 80 cilvēku no Valdlaučiem, Ķengaraga, arī Zolitūdes. Tādos brīžos "pieslēdzas" arī Baložu zupas virtuve, bet viņi drīkst izdalīt ēdienu tikai nelielam skaitam šā novada nostūra iedzīvotāju ar maznodrošinātā statusu."

P. Eriņš teic, ka zupas virtuves pastāvēšanu nodrošinot ziedojumi, kurus draudzei parasti Ziemassvētkos atvēl draudzes locekļi, kas nodarbojas ar uzņēmējdarbību. Daļa naudas esot no baznīcas īpašumu izīrēšanas. Trīs gadu pieredze liecinot, ka septiņos mēnešos zupas virtuvei vajag 500–600 eiro, atkarībā no tā, cik auksta ir ziema. Sals zupas gribētāju skaitu vairojot. Ne tik sen esot tikušies ar novada domes priekšsēdētāju Andi Damlicu, un viņš solījis, ka padomās, kā atbalstīt Katlakalna draudzes labos darbus.