– Ko jūs minētu kā priekšrocību, lai šobrīd cilvēki izvēlētos Baldoni par savu dzīvesvietu?
– Manuprāt, Baldone ir ļoti pateicīga vieta dzīvošanai. Vide ir tīra un zaļa, jo gandrīz pusi novada teritorijas klāj meži un šeit nav rūpniecības uzņēmumu, kas ietekmētu vidi ar trokšņiem un kaitīgiem izmešiem. Veidojas arī laba tūrisma infrastruktūra un ir pieejamas dažādas sportiskas aktivitātes. Tepat blakus ir arī Rīga ar iespējām izvēlēties darbu atbilstoši izglītībai un interesēm.
Tie cilvēki, kuri meklē mieru un pietiekami lielu zemesgabalu par saprātīgu cenu, var droši izvēlēties Baldoni.
– Baldone var lepoties ar renovētu vidusskolas ēku, kur vieta atradīsies arī mākslas skolai. Bet, vai no nākamā gada, ja būs tāda nepieciešamība, pašvaldība būs gatava līdzfinansēt privātās pirmsskolas bērnu iestādes?
– Vēl gan ir jāpabeidz vecā vidusskolas korpusa renovācija, ko plānojam izdarīt 2016. gadā. Šī ēka ir būvēta 1935. gadā, un tās pamatakmeni licis prezidents Kārlis Ulmanis. Nākotnē ēkas otrajā stāvā izvietosies arī Baldones Mākslas skola.
Jau pēc mēneša būs gatava bērnudārza piebūve, kur no decembra būs vieta 50 divgadīgajiem bērniem. Nākamā gada jūnijā pirmsskolas izglītības iestādē būs iespēja uzņemt arī pusotru gadu vecus bērnus. Problēma ir, ko darīt ar aptuveni 30 bērniem, kuri šo vecumu sasniegs līdz tam laikam, jo Baldonē privāto izglītības iestāžu nav. Privātā izglītības iestādē pašlaik iet viens bērns, pārējie dzīvo mājās vai viņus uzrauga aukles.
Pašvaldība par auklēm nemaksā, jo tad veidotos nevienlīdzīga situācija starp auklēm un bērnudārza audzinātājām ar augstāko izglītību, kurām "uz papīra" būtu mazākas algas nekā auklēm uz rokas un zustu motivācija strādāt bērnudārzā.
Pēc tikšanās ar vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministru Kasparu Gerhardu saprotu, ka no nākamā gada pašvaldībai varētu nākties piemaksāt arī par auklēm. Ja tā būs jādara – maksāsim. Mani gan izbrīna šis, sacīsim, tiesiskais nihilisms, ka, grozot likumu par izglītību un pirmsskolas bērnu iestādēm, pašvaldībām bez papildu finansējuma tā vienkārši var uzlikt papildu pienākumus.
Ja runājam par Baldones Mākslas skolu, tā pašlaik ir izvietota divās ēkās, tostarp namā, kur atrodas dome. No otras puses – mēs plānojam bijušā kinoteātra, tagadējā Kultūras centra Daugavas ielā, rekonstrukciju, jo Baldone ir viena no retajām pašvaldībām, kam nav sava kultūras nama ar skatuvi, telpām koru un dramatiskā kolektīva mēģinājumiem un tamlīdzīgi.
Vidusskolas ēkas otrajā stāvā paredzētās telpas ir lielākas nekā tās, kuras pašlaik aizņem mākslas skola. Pirms gadsimta ceturkšņa mākslas skola iegāja bijušajās kinoteātra garāžās, kas nebija īsti piemērotas skolas vajadzībām. Tā īpašā atmosfēra, kāda tur valda tagad, ir pedagogu un viņu audzēkņu radīta. Un tieši no viņiem pašiem būs atkarīgs, kāda tā būs jaunajā vietā.
Turklāt pedagogiem nevajadzētu rēķināties tikai ar savām ambīcijām, bet arī ar bērnu un vecāku interesēm, kuriem, piemēram, nākas algot cilvēkus, kas jaunāko klašu skolēnus pēc stundām pavada uz mākslas skolu, lai viņi droši nonāktu galā Daugavas ielā. Daudz ērtāk gan bērniem, gan pašvaldībai būs tad, ja skola un mākslas skola būs zem viena jumta.
Vienu gan vēl piebildīšu: talantīgo bērnu starptautiskie un vietējā mēroga panākumi nedrīkst kalpot par aizsegu nepilnībām skolas darbā. Un pie tā arī paliksim.
– Jau ir sākušās runas par jaunu administratīvi teritoriālo reformu, kas Baldoni, šķiet, tieši neietekmēs. Tajā pašā laikā, piemēram, cik sakārtota ir iespēja iedzīvotājiem pieņemamā laikā no jebkuras vietas novadā nokļūt Baldonē?
– Novadam ir izteikts centrs – Baldone, tad pāris nelielu centriņu un lauku teritorija ar izkaisītām viensētām un no centra attālinātām teritorijām. Piemēram, Sarmas un Misas ciemati ir veidojušies kā dārzkopības kooperatīvi, taču tagad tur apmēram piecdesmit cilvēku dzīvo pastāvīgi. Panākt to, lai visi šo apdzīvoto vietu iemītnieki būtu apmierināti ar sabiedriskā transporta kustību, nevarēs, taču vismaz trīs reizes dienā autobuss kursē gan uz Sarmām, gan Misu.
Skolēnus uz skolu nogādā pašvaldības autobuss, turklāt daļa bērnu tiek vesti uz tuvējo Dzimtmisas pamatskolu, par ko mēs maksājam Iecavas novadam.
Ir neliela daļa novada – teritorija aiz autoceļa Rīga–Bauska, kur atrodas dārzkopības kooperatīvs "Kažoki" un dažas mājsaimniecības autoceļa tuvumā –, kura fiziskās saites ar Baldoni ir visai nosacītas. Ja nākotnē reforma vai grozījumi administratīvi teritoriālajā likumā ļaus mainīt novadu robežas, būs pamats sarunai ar Ķekavas novadu par šīs mūsu novada daļas atdošanu Ķekavas pārziņā. Tā būs ērtāk arī iedzīvotājiem.
– Daudz runāts par kādreiz slaveno Baldones sanatoriju. Kas tur notiek pašlaik?
– Mūsu vēsturiskā atmiņa saistās ar sanatorijas veco ēku. Celtne, kas nav nekāds arhitektūras piemineklis, ir tādā tehniskā stāvoklī, ka šobrīd – ar nolietojumu līdz pat 100%, jo desmit gadus tā bija bez jumta, – to renovēt nav ekonomiski izdevīgi. Turklāt vecās ēkas plānojums neatbilst modernas ārstniecības iestādes prasībām. Rezultātā domes sēdes protokolā ir fiksēts, ka pašreizējais īpašnieks – privātpersona no Baltkrievijas – sola, ka vecā ēka tiks nojaukta, projektēta jauna, bet tās fasāde atkārtos jau bijušo.
Savukārt jaunās sanatorijas ēkas, kas celta 1982. gadā, tehniskais stāvoklis ir apmierinošs. Ekspertīze apliecināja, ka būtiski konstrukciju bojājumi nav konstatēti un ēka ir remontējama.
– Tikai piecu kilometru attālumā no Baldones centra atrodas radioaktīvo atkritumu krātuve "Radons". Vai attiecības ar šo valsts uzņēmu ir sakārtotas un nav gaidāmi kādi nepatīkami pārsteigumi?
– Kā jau gadiem tas ir noticis, arī pašlaik uz "Radonu" ved laboratorijas aprīkojumu un apģērbus, kas bijuši saskarē ar radioaktīvām vielām. Kopumā gadā šeit nonāk apmēram pieci kubikmetri šādu lietu. Radioaktīvais fons "Radonā" pie radioaktīvo atkritumu uzglabāšanas tvertnēm nav augstāks kā Rīgas centrā karstā laikā.
Mēs gribētu, lai tiktu veikti darbi, kurus jau 2001. gadā ieteica starptautiskā kompānija "CASIOPE", veicot pētījumu par drošību "Radonā", proti, padarīt drošāku sešu tvertņu hidroizolāciju un virskārtas zemes segumu. Šobrīd Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija to plāno darīt, bet 14 gadus nekas nav darīts, atskaitot to, ka uzbūvēta droša sēta un nodrošināta apsardze.
Problēma gan ir pavisam citur. Tie, kuri Baldonē vēlas iegādāties nekustamo īpašumu vai uzsākt uzņēmējdarbību, pašvaldībai kā pirmo uzdod jautājumu: "Kā ir ar "Radonu"?" Tā ir liela psiholoģiska slodze, kas mums jāiztur.
– Klāt ir apkures sezona. Vai novads tai gatavs?
– Novada iedzīvotāju komunālo parādu slogs ir tāds pats kā vidēji valstī – līdz 20%, beidzoties apkures sezonai. Parādu esamība nav iemesls apkures sezonas neuzsākšanai.
Pašvaldības īpašumā ir tikai 5% dzīvojamā fonda. Tās ir pirmskara – tā saukto Latvijas laiku – vasarnīcas ar dzīvokļiem faktiski bez ērtībām. Savulaik problēmas radīja bijušās paju sabiedrības daudzdzīvokļu māja, kas tika apkurināta no pilnīgi nolietotas gāzes katlumājas, kur automātiskās regulēšanas vietā kalpoja skrūvgriezis. Rēķini bija milzīgi, bet iedzīvotāji sala.
Bijušo kolhoza katlumāju slēdzām 90. gadu beigās. Piedāvājām iedzīvotājiem veidot sabiedrības un slēgt līgumus ar pašvaldību par jaunas gāzes katlumājas būvi, bet tikai vienas mājas iedzīvotāji spēja savā starpā vienoties. Viņiem varējām palīdzēt. 1997. gadā radās iespēja izbūvēt gāzes vadu, lai būtu kur ņemt enerģiju skolas, bērnudārza un dažu daudzdzīvokļu māju apkurināšanai.
– Kādas pozitīvas vai, tieši otrādi, rūgtākas atziņas iegūtas tīri privāti, jau vairākus sasaukumus vadot Baldones novada domi?
– Protams, ka ir gandarījums par darbiem, kas izdevušies, arī par to, ka cilvēki, kuri pie mums atbrauc, redz, ka Baldone ir skaista un sakopta vieta. Noturot savu pozīciju, izdevās renovēt skolu un tikt pie sporta kompleksa.
Rūgtākās atziņas... Sāp, ka cilvēki nenovērtē labu darbu un meklē utis tur, kur to nemaz nav.
Un vēl man reizēm šķiet, ka Saeima un valdība spēlē demokrātiju runājot, bet neieklausoties sociālajos partneros. Tas rada tādu sajūtu kā mušai, kas sitas pret loga rūti.
