Rezumējot četru stundu informācijas plūsmu, varu atzīt – bija interesanti. Atmiņā noteikti paliks Ministru prezidentes iespējamā vēlme komplimentēt reģioniem, uzsverot, ka Latvijas suvenīrus Eiropas Padomes prezidentūras vajadzībām gatavoja arī "uzņēmēji no laukiem".
Plašas diskusijas par izglītības kvalitātes līmeni skolās raisījās ar Izglītības un zinātnes ministrijas pārstāvēm. Gan ministrijas, gan mediju pārstāvji vienoti secināja, ka situācija katrā reģionā, novadā un pat skolā ir atšķirīga, jo "skolotājs ir atslēga". Proti, lai vai kādus profesionālās izaugsmes kursus piedāvātu gan ministrija, gan pašvaldības, skolotāja darba kvalitāti un metodiku nosaka paša skolotāja personīgā attieksme.
Protams, daudz tika diskutēts par pedagogu atalgojumu, un ministrijas valsts sekretāra pienākumu izpildītāja Evija Papule solīja, ka jaunais pedagogu darba samaksas modelis paredz vienādot atalgojumu skolotājiem, kuri strādā ar vienādu bērnu skaitu, neatkarīgi, kurā Latvijas novadā skola atrodas (zinām, ka šajā jautājumā valdīja nevienlīdzīga situācija).
Tāpat atmiņā paliks Labklājības ministrijas valsts sekretāres Ievas Jaunzemes atziņa, ka ministrija dara visu iespējamo, lai Latvijā nebūtu neviena bērnunama. Savukārt Iekšlietu ministrijas pārstāvis solīja būtiskas izmaiņas policistu darba samaksas sistēmā, dodot cerības, ka policisti beidzot varēs nestrādāt vairākos darbos un viņiem nebūs motivācijas iesaistīties "bezprotokola" sarunās ar autovadītājiem, lai pienācīgi nodrošinātu ģimenes.
Cerīgi sākās kultūras ministres Daces Melbārdes stāsts par Latvijas simtgades svinību plānu. Lai gan līdz tām vēl trīs gadi, ministrija ir jau paveikusi apjomīgu darbu, pagājušajā gadā klātienē aptaujājot reģionu ļaudis par to, kā viņi vēlas sagaidīt Latvijas 100. dzimšanas dienu.
Interesanti, ka gandrīz visos reģionos cilvēki ir apņēmušies būt pozitīvāki, nekritizēt, bet darīt, aicināt mājās svešumā aizbraukušos un saviem spēkiem savos novados radīt daudz jaunu projektu. Daudzi ir izteikuši vēlmi beidzot sagādāt sev tautas tērpu un izveidot dzimtas koku. Te varētu skaitīt vēl un vēl, jo vēlmju saraksts izveidojies visai garš (par to pastāstīšu kādā no laikraksta publikācijām).
Kultūras ministre arī pastāstīja par simtgades svinību konceptu, kas paredz sabiedrības iesaistīšanos un līdzdarbošanos dažādos līmeņos – gan valsts un pašvaldību, gan nevalstisko organizāciju un iedzīvotāju grupu, gan individuāli. Ministre uzsvēra, ka svētki izdosies tikai tad, ja to radīšanā iesaistīsimies mēs paši, nevis kāds "no augšas" pateiks, kā tie jāsvin. Viņa izteica cerību, ka novados, kultūras namos, skolās, bibliotēkās notiks daudz dažādu pašu radītu pasākumu, tiks veidotas tradīcijas un apzinātas novadu vērtības.
Brīdī, kad acu priekšā jau uzbūru svētku atmosfēru, to kā ar slotu aizslaucīja ass un tiešs kādas kolēģes no reģiona (kas jūtas apdalīts) jautājums ministrei: "Bet kurš tad to visu darīs? Kur ir pasākumu programma?" Tajā brīdī burtiski vizualizēju, kā ministrei nolaižas rokas, un jutu, kā saplok viņas entuziasms.
Arī mani pārņēma vilšanās. Cerības, ka beidzot kļūsim pozitīvāki un darīsim lietas paši, nevis gaidīsim rīkojumus no augšas, uz brīdi pagaisa. Bet tikai uz brīdi.
www.delfi.lv
Šonedēļ reģionālo mediju pārstāvjiem bija iespēja klātienē tikties ar valdības pārstāvjiem. Būdami visai kuplā pulkā, vairāku stundu garumā tikām lutināti ar atsevišķu ministriju prioritāšu izklāstiem un iespēju uzdot jautājumus "tiešajā".