Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

– Vai šobrīd, vairāk nekā gadu pēc pašvaldību vēlēšanām, Inčukalna novada domes deputāti var pildīt vēlētājiem dotos solījumus, un laiks nav jātērē neauglīgās diskusijās?

– Šobrīd varam veikt iecerētos darbus, un opozīcija vismaz pusē gadījumu ir konstruktīva. Ja ir runa par saimnieciskiem jautājumiem, arī opozīcijas pārstāvjiem ir nopietni piedāvājumi un risinājumi. Turklāt, ja domē ir opozīcija, tas viņiem liek strādāt precīzāk un radošāk pieiet plānu veidošanai, vairāk piedomāt, kur varētu būt iespējamās nepilnības.

– Pavisam nesen jūs bijāt klāt jaunas ražotnes pamatakmens ielikšanā "Rāmkalnos". Kāda pašlaik ir uzņēmējdarbības aina novadā?

– Novadā nav ļoti daudz uzņēmumu, bet tie ir pietiekami stabili. Jau kopš 90. gadu beigām šeit darbojas skandināvu kokapstrādes uzņēmumi, kas paplašina savu darbību, veidojot jaunus produktus un jaunas darbavietas. Atpazīstamību novadam piešķir arī nupat pieminētais "Rāmkalnu" komplekss, kurš darbojas izklaides, tūrisma un pārtikas ražošanas jomā. Prieks, ka arī jaunā ražotne būs tepat novadā, papildinot jau esošo kompleksu.

Pieminēšu arī uzņēmumu "Gaujas koks" Vangažu pilsētā, kurš ir iegādājies ražošanas telpas un teritorijas. Tā īpašnieki sola, ka divu gadu laikā te varētu būt pat līdz 250 darbavietu. Un neaizmirsīsim, ka jebkurš jauns uzņēmums sev apkārt rada infrastruktūras un dažādu pakalpojumu nepieciešamību.

Pašvaldībai šajā ziņā ir svarīgi tas, ka atslogojas sociālais budžets, jo pēckrīzes laikā mēs proporcionāli daudz naudas ieguldām sociālo jautājumu risināšanā. Tas gan nenozīmē, ka cilvēki vēlas pārtikt no pabalstiem. Tieši otrādi – viņi grib paši nodrošināt sevi ar savu darbu, justies stabili un droši dzīvot tur, kur dzīvojuši, un domāt par nākotni.

Ja cilvēkiem būs darbs, arī pašvaldība drošāk varēs veikt savas pamatfunkcijas, piemēram, sakārtot vidi, lai cilvēki labi justos. Ja par novada budžeta līdzekļiem nākas apmierināt cilvēku pamatvajadzības, to izdarīt ir grūtāk.

– Vai var sacīt, ka esat pārvarējuši krīzes sekas?

– Tie novada uzņēmēji, kuri strādāja līdz krīzei, veic saimniecisko darbību arī pašlaik. Vai var runāt par attīstību, atturēšos izteikties, jo tur jau pašvaldība vairs nevar iejaukties. Ja runa ir par iedzīvotāju skaitu, mūsu novads krīzes laikā nav daudz mainījies. Mūsu iedzīvotāju skaits – astoņarpus tūkstošu robežās – ir saglabājies, un klāt nākuši pat vēl 130 iedzīvotāji. Tas tā ir, atsaucoties uz statistiku. Fiziski varbūt būs kādas atšķirības, jo ne katrs, kas pie mums novadā ir deklarējies, te dzīvo, un otrādi.

– Inčukalna novada dome ir paziņojusi, ka rūpēsies par jauniešiem, lai tie nepamestu dzimto pusi.

– Tā kā mēs esam Pierīgas novads, jaunieši bieži vien izvēlas mācīties vidējās izglītības iestādēs galvaspilsētā. Pērn Vangažu vidusskolā nebija desmitās klases. Sapratām, ka, lai novadā saglabātu vidusskolu, kaut kas ir jādara, tāpēc domes Izglītības komitejā izlēmām, ka atkarībā no sekmēm 10.–12. klases skolēniem maksāsim stipendiju. Stimuls – iegūt kabatas naudu un laiku, kas, mācoties uz vietas, nav jātērē ceļā. Tas ir atvieglojums arī ģimenes budžetā. Šogad mums 10. klasē ir 13 audzēkņi, un ir jēga rosināt viņus labi mācīties.

Kopš septembra abās skolās ir pagarinātā dienas grupa jaunāko klašu skolēniem, kuru vecāki nevar uzreiz pēc stundām paņemt savus bērnus. Pamatskolas audzēknis skolā var palikt līdz pat pulksten septiņiem vakarā. Tas ir bezmaksas pakalpojums.

Valsts dotē brīvpusdienas pirmo trīs klašu skolēniem, mēs no pašvaldības budžeta no šā gada apmaksājam brīvpusdienas arī 4. klasei. Ar laiku, ja vien novada budžets to atļaus, varētu dotēt brīvpusdienas līdz pat 7. klasei.

Ja runa ir par skolotāju algām, skaidrs, ka veselības pakalpojumu sistēma ir tagadne un izglītība ir nākotne. Abas ir sagrautas, un daudz kas ir pārlikts uz pašvaldību pleciem. Tāpēc skatāmies, lai pedagogu algas atbilstu mūsu reģiona vajadzībām. Varu tikai piebilst, ka ar skolotājiem esam atraduši kopīgu valodu un iespēju viņus atbalstīt.

– Ja atgriežamies pie ražošanas, vai jums ir instrumenti, kā piesaistīt novadam jaunus uzņēmējus?

– Mēs jau varam teikt, ka uzņēmējdarbību stimulējam, bet patiesībā neviens mums tādus instrumentus, lai pašvaldība varētu rosināt uzņēmējdarbību, nav iedevis. Vienīgais, ko mēs varam darīt – ja uzņēmums ir reģistrēts novadā un tajā strādā noteikts skaits mūsu iedzīvotāju, dome ir pieņēmusi nolikumu, ka varam samazināt nekustamā īpašuma nodokli, ja uzņēmumam nav parādu un pieder nekustamais īpašums. Protams, arī nelikt birokrātiskus šķēršļus ražošanas uzsākšanai un darbībai.

Parasti uzņēmējus interesē darbaspēks un infrastruktūra, bet mūs – lai arī novada budžetā ienāktu nauda no uzņēmuma ienākuma nodokļa vai kāda daļa no pievienotās vērtības nodokļa. Tas varētu būt pat kaut kāds mērķa maksājums, ko novads varētu ieguldīt atpakaļ uzņēmējdarbības attīstībā, vides sakārtošanā, piemēram, ceļu būvē vai citur. Bet tas jau ir likumdevēja jautājums.

– Kā raugāties nākotnē? Inčukalns nav ne viena no deviņām lielajām pilsētām, ne arī viens no 21 attīstības centra.

– Inčukalna novads, protams, ir starp atlikušajiem 89 novadiem. Ja paskatāmies uz naudas sadalījumu plānošanas periodam no 2014. līdz 2020. gadam, tas jau Pierīgas pašvaldībām ir iezīmējies pietiekami negatīvi. Taktika ir tāda, ka viss tiek reģionālajiem centriem "9 plus 21", bet pārējie var darīt, ko grib, – šādā gadījumā secinājumi rodas paši par sevi.

Skaidrs, ka tad, ja līdzekļi būs, attīstīsies gan lielās, gan mazās pašvaldības. Ja līdzekļu nav, jārēķinās, ka divi plus divi nebūs pieci. Vienu reizi administratīvās reformas laikā dabūjām naudu neatliekamo darbu paveikšanai, bet nekam citam līdzekļu neatlika.

– Kas ir būtiskākais, ko gribētu paveikt tuvākajā laikā?

– Mūsu novada cilvēkiem ir daudz ieteikumu. Tas ir mūsu ideju avots. Diemžēl visu uzreiz izdarīt nevaram. Taču man pats svarīgākais ir, lai cilvēki, lielākā daļa manu novadnieku, te justos labi.

Tāpēc pašlaik nopietni strādājam, lai sakārtotu siltuma ražotni un siltuma trases, atjaunotu estrādi Inčukalnā, uzlabotu ēku energoefektivitāti. Piemēram, ceļus, kas ir novada asinsrite, savu iespēju robežās varam tikai kopt un uzturēt, bet jaunus uzbūvēt un rekonstruēt par saviem līdzekļiem nevaram, lai gan ir ceļi, kurus vajadzētu pat asfaltēt.