LVC Satiksmes organizācijas pārvaldes ceļu būvinženieris Aigars Šarpņickis stāsta, ka "melno punktu" karti izstrādājuši pēc Valsts Ceļu policijas (CP) ceļu satiksmes negadījumu datiem un Ministru kabineta apstiprinātas metodikas.
""Melno punktu" noteikšanai izmantojam samērā vecu metodi, taču tā strādā. Citās valstīs tos nosaka līdzīgi." A. Šarpņickis skaidro, ka "melnā punkta" statuss tiek piedēvēts, ja trīs gadu laikā vienā vietā notikuši vai nu astoņi negadījumi, vai trīs smagi negadījumi. "Kartes veidojam vidēji reizi divos gados. Ja kādā vietā negadījumi vairs nenotiek, tā zaudē "melnā punkta" statusu." Kartē atrodami daudzi "melnie punkti", kas nemainās jau gadiem.
A. Šarpņickis atklāj, ka, nosakot fotoradaru izvietojumu, "melno punktu" kartes "īsti netiek ņemtas vērā". Sadarbība ar Valsts policiju neesot izveidojusies, un A. Šarpņickis neņemas spriest – kādēļ. Speciālists vērtē, ka "melnajos punktos" negadījumi lielākoties notiek ātruma pārsniegšanas un distances neievērošanas dēļ.
Fotoradariem citi kritēriji
Valsts policijas sabiedrisko attiecību speciāliste Lita Juberte skaidro – policijā terminu "melnais punkts" neizmanto. "Mēs runājam par bīstamajiem ceļu posmiem. Bet "melnie punkti" ir vietas, kur vienkārši sadūries dzelzis pret dzelzi un notikusi avārija."
L. Juberte teic, ka reizēm policijā pat smejoties, ka lielākais "melnais punkts" būtu pie lielveikala "Alfa" Rīgā, jo tur ir visvairāk mašīnu vienā punktā. Savukārt vaicāta par izstrādātās "melno punktu" kartes ietekmi uz fotoradaru izvietošanu, speciāliste atzīst, ka tas ir tikai viens no argumentiem fotoradara izvietošanā: "To izvietojumu nosaka ļoti daudz kritēriju – vietas, kur notikuši ceļu satiksmes negadījumi arī bez cietušajiem, biežākās ātruma pārkāpumu vietas, ceļa posmi pie skolām, bērnudārziem, vietas, kur ir gājēju pārejas, intensīva satiksme, iedzīvotāju iesniegumi, lūgumi. Tas ir apjomīgs analīzes komplekss, kā rezultātā pieņemam lēmumu. Nav tā, ka radaram obligāti jābūt vietā, kur notikušas desmit avārijas. To, protams, ņemam vērā, taču iespējams, ka citā vietā radara novietojums tajā brīdī ir būtiskāks."
L. Juberte atklāj, ka reizēm iedzīvotāji uzskata, ka radari izvietoti bez jebkāda iemesla, tomēr tā neesot un katras vietas izvēlei pamatojums esot. "Piemēram, vasarā uz taisnas, platas šosejas, kura pirmajā brīdī nešķiet bīstama, taču turpat mežā ir bērnu nometne – tātad tā ir potenciāla negadījuma vieta," viņa skaidro.
Policijas pārstāve stāsta, ka liela nozīme ir arī psiholoģiskajam aspektam. "Reizēm cilvēks paskatās fotoradaru karti, kurā norādīta radaru iespējamā atrašanās vieta. Pat ja radara nav, cilvēks samazinās ātrumu, jo domās, ka radars tur būs novietots."
L. Juberte atzīst, ka fotoradari Latvijā lielā skaitā darbojas tikai kopš pērnā novembra, tāpēc nav iespējams tik īsā laikā apzināt bīstamākās vietas. "Vietu skaits palielinās."
Uzmana tehniski domājošie
Uzņēmuma "Vitronic Baltica" preses sekretāre Antra Gaile skaidro, ka firma veic tikai tehnisku darbu pēc Ceļu policijas norādījumiem. "Katru nedēļu Valsts policija atsūta jaunus norādījumus, jaunas lokācijas vietas un konkrētas adreses, kur fotoradari jāizvieto, kā arī laiks no cikiem līdz cikiem konkrētajā vietā jāatrodas radaram."
Gaile stāsta, ka personas, kuras uzmana un uzstāda radarus ir izgājušas speciālu sertifikāciju un apmācību, lai strādātu ar šo tehniku. Galvenokārt šiem cilvēkiem jābūt tehniski domājošiem un jāprot strādāt ar datoru.
Uzņēmuma pārstāve informē, ka Latvijas teritorijā ik dienu tiek uzstādīti 34 fotoradari – četri VP 2008. gadā iegādātie un 30 "Vitronic Baltica" īpašumā esošie. "Sadalījumu, cik fotoradaru tiek izvietoti Rīgas reģionā un cik pārējā Latvijas teritorijā, nosaka policija. Šobrīd, ņemot vērā satiksmes intensitāti un transporta plūsmu, var teikt, ka aptuveni puse tehnikas vienību tiek novirzītas darbam Rīgas reģionā un puse – pārējā Latvijas teritorijā. Tomēr tehnikas izvietojuma proporcija var tikt mainīta, rodoties nepieciešamībai nodrošināt papildu uzmanību kādam ceļu posmam."