08.12.2011 18:57

Arī Babītes novadā zupas virtuve ir topā

Autors  Imants Liepa
Novērtēt šo ziņu
(0 balsojumi)

Novembrī Babītes novadā, kas ir viens no pārtikušākajiem novadiem Pierīgā, sāka dalīt zupu trūcīgajiem. To organizē Sociālais dienests iedzīvotājiem, kuriem trūkst līdzekļu iztikšanai, kuri nonākuši dzīves grūtībās un kuriem nav iespēju pagatavot siltu ēdienu. Kā izrādās, Babītes pusē zupas virtuvei ir liela piekrišana.

Dienas centrā Piņķos un Salas sākumskolas ēkā Spuņciema “Pīlādzīšos” otrdienās un piektdienās no pulksten 12.15 līdz 13.15 iedzīvotāji nereti pat gaida rindā, lai līdzpaņemto burciņu piepildītu ar siltu zupu. Spuņciemā pensionāri nekautrējas stāstīt, ka nāk ne tikai naudas grūtību, bet arī garšīgās zupas vilināti. “Mājās tik gardu pagatavot nevaru,” saka Spuņciema iedzīvotājs pensionārs Alberts.

Babītes novada Sociālā dienesta vadītāja Kristīne Kalote "Rīgas Apriņķa Avīzei" pastāstīja, ka pašvaldībai mēnesī zupas virtuve izmaksājusi aptuveni 280 latu un izvārīti aptuveni tikpat litri zupas. “Pirms uzsākām dalīt zupu, apsekojām daudzas mājas, kur konstatējām, ka ir daudz cilvēku badā, kas nemaz nav Sociālā dienesta klienti,” "Rīgas Apriņķa Avīzei" norādīja K. Kalote. Nācies paviesoties pat tādās mājās, kur pensionāre ilgu laiku iztiekot ar pudeli eļļas un vienu kāpostgalvu. Tā pieņemts lēmums divus mēnešus novērtēt mazāk turīgo pieprasījumu pēc siltas zupas. Iespējams, pēc šī pārbaudes laika beigām tiks ieviesti taloni zupas saņemšanai. “Dzirdēts, ka Rīgā cilvēkiem dod ļoti nekvalitatīvas zupas, bet mūsējās ir patiešām garšīgas. Laukos vāra tā, lai būtu labi,” noteic K. Kalote.

Katram zupas tīkotājam tiek litrs zupas. Tās vārīšanu Babītē nodrošina SIA “Kaktiņš”. Pavāre Mārīte Beimane stāsta – lai sagatavotu katlu zupu, jau no astoņiem tiek vārtīts īsts gaļas buljons. “Nekādu mākslīgā buljona kubiņu!” saka Mārīte.

Pensionāres Monika, Aija, Intas kundze atzīst, ka garšojušas pilnīgi visas zupas. “Zirņu, pupiņu, borščs! Mēs tādas taču arī mājās vāram. Ja nebūtu garšīgi, mēs nenāktu.” Viena no sirmgalvēm stāsta, ka ar litru zupas spēj pacienāt arī meitu, mazmeitu un mazmazmeitu. Monikas kundze saka, ka dzīvo viena un var iztikt trīs dienas. “Vispirms jau gāzes ietaupījums, to nevaram nopirkt,” saka Monika. “Ja pagasts par mums rūpējas, kāpēc lai mēs to atraidītu? Noteikti jāturpina! Kamēr dos, tikmēr nāksim!” piebalso Aija. Viena no kundzēm stāsta: “Gāze beidzās, naudiņas nav, par ko nopirkt. Kamēr dabūšu pensiju, jāgaida. Kurinām plīti, kaut kā izlīdzamies.” Cita saka – nolēmusi, ka jaunu gāzes balonu vairs nepirks un “visi bomži vienādi dzīvojot”.

Judīte Širina-Šalma, sociālā darbiniece Salas pagastā, "Rīgas Apriņķa Avīzei" atklāja, ka sākotnēji Salā vārīti 20 litri zupas, taču lielās atsaucības dēļ tagad tiekot vārīts 30 litru liels katls. Neizpaliekot arī krējums, maizes rika un gaļa.