Kārļa Ulmaņa iemīļotā pīļu medību vieta
"Titurgas jūra, kas savulaik baroja Bišumuižas dzirnavas, pašlaik ir Titurgas ezers. Kartēs apdzīvota vieta pie tā parādās jau no 18. gadsimta," turpina A. Adats. "Ir leģenda, ka Titurgas ezers bijusi iemīļota pīļu medību vieta Kārlim Ulmanim."
"Mēs gan neesam atraduši nevienu liecību, ka Kārlis Ulmanis būtu bijis mednieks, toties ir liecības, ka gar Titurgas ezeru gājusi valdības medību taka. Tas liek domāt, ka šī leģenda tomēr nav no zila gaisa radusies," secina viņš.
Laimīgie gulbji, kas nezina Ministru kabineta noteikumus
"Titurgas ezeru ilgu laiku izmantoja dabīgajām attīrīšanas ietaisēm, pēc tam tas aizauga. 1988. gadā ezeru iztīrīja, izpumpējot ārā visu, kas tajā bija sakrājies. 2000. gadā savedām kārtībā ezera apkārtni, izvācot ūdenī sakritušos kokus, un izzāģējot kokus 30–40 metrus no krasta līnijas, lai pārējie, ja krīt, tad uz zemes, un mēs ar tiem varam tikt galā.
Pēc laiciņa atbrauca mežinieki un pārmeta, ka mēs neesam ievērojuši Ministru kabineta noteikumus un mums pienākas sods par floras un faunas iznīcināšanu. Taču tieši tajā pavasarī, kad bijām "izpostījuši" ezera piekrasti, pie mums pirmo reizi atlidoja gulbji. Tie Ministru kabineta noteikumus nebija lasījuši un nesaprata, ka te ir slikta dzīve, tāpēc Titurgas ezerā mitinās jau 14 gadus," šķelmīgi smaidot, atceras A. Adats.
Romāna cienīgi nostāsti
"Ar Titurgas ezeru saistās leģenda, ka šajā apkārtnē bijis krogs, kurā ceļiniekus pa naktīm šmaukuši līdzīgi kā romānā "Grāfs Monte Kristo". Ņemot vērā to, ka Napoleons savulaik ticis līdz Ķekavai un Odu kalnam, ir arī leģenda par to, proti, ka kāds no dižā karavadoņa pulka esot noslīcināts Titurgas ezerā. Taču vēstures liecību par to nav," piebilst pilsētas eksmērs.
Staļina laika strādnieku pilis
"Attīstoties kūdras fabrikai, radās nepieciešamība arī pēc infrastruktūras. Rīgas ielas malā redzamas 56.–60. gadā būvētās tā sauktās Staļina mājas. Tās celtas pēc tipveida projekta, kas veidots savdabīgā rokoko stilā ar domu, ka katram strādniekam jādzīvo pilī. "Pašlaik tiek risināts jautājums par šo māju iekļaušanu vietējās nozīmes arhitektūras pieminekļu sastāvā, lai varētu atjaunot ēku fasādes to sākotnējā veidolā," stāsta A. Adats.
Leģendārie griestu dekori
"1961. gadā tika uzbūvēts kultūras nams, ko restaurēja tikai pēc 40 gadiem, 2001. gadā, saglabājot tā dēvētos armēņu griestu dekorus, kuru raksti neatšķiras no Lielvārdes jostā ieaustajiem. Tos veidojis ļoti augstas kategorijas krāsotājs, kuram, strādājot kūdras fabrikā, nav bijis iespēju izpausties. Viņa bērni, kas nu jau ir pensijas vecumā, atceras, ka tētis nesis uz mājām un ģipsī atlējis dekorus, kas grezno griestu lampas. Tie katrā vietā ir citādi, un meistars tajos ir atveidojis latvju rakstu zīmes.
Taču, lai apietu padomju laika cenzūru, talantīgais un asprātīgais vīrs tos nodēvējis par armēņu arhitektūras stilistikas ieviešanu Latvijas vidē," smaidot, stāsta A. Adats.
Dzīvojam uz balstās kāpas
"Baltā kāpa ir 12 km gara un stiepjas no Olaines līdz pat Rīgas Piena kombinātam. Leģenda par šo kāpu varētu sākties jau laikā, kad dzima Jēzus Kristus un šajā vietā bija jūrmala. Kāpām vienā pusē parasti ir pludmale un jūra, bet otrā – purvs, jo kāpa ir dabīgs aizsprosts, kas vētras laikā ļauj ūdenim pārtecēt pāri, bet neļauj atplūst atpakaļ," paskaidro Andis Adats.
"Mēs braucam pa ceļu, kas vecajās kartēs uzrādīts jau ap 1780. gadu, bet pašlaik ir Rīgas iela. Tas izveidots, kā mēdz teikt, par nulles punktu. Labajā pusē no mums ir kāpas, aiz kurām ir bijusi jūra. Te ir tāda pati augsne, koki un krūmāji kā jūrmalā. Jāteic, ka apdzīvotas vietas veidošana ir nopietni ietekmējusi šo dabas fenomenu, jo kāpu zona Rīgas ielas labajā pusē Baložos ir nolīdzināta un apbūvēta. Pati kāpa labi atsedzas ceļa kreisajā pusē pilsētas centrā. Tās augstums ir visai iespaidīgs – 24 metri virs jūras līmeņa."
Esam trīsreiz lielāki par Monako
Baloži ir trīs reizes lielāki par pasaules impēriju fenomenu Monako. Pundurvalstiņā, kuras 2,02 km² lielo teritoriju ierobežo kalni, visa zeme pieder karaliskajai ģimene, līdz ar to viss, ko tur būvē, ir jāsaskaņo ar karali. Lai kas tur arī notiktu, karalisko ģimeni no tā nevar izslēgt.
Man ir bijusi izdevība pabūt Monako un redzēt, kā cilvēki dzīvo valstī, kurā ir saimnieks, un visa karaliskā dzimta ir ieinteresēta, lai viņu karaļvalsts attīstās," atzinīgi vērtē Andis Adats.
Mūslaiku leģenda
"Visjaunākā leģenda Baložu vēsturē saistīta ar 1991. gadu. Puča laikā padomju armijas karaspēks jau atradās šeit, kāpās, un bija gatavs jebkurā brīdī doties jebkurā virzienā. Patīkama tā situācija nebija," atceras bijušais pilsētas mērs.
Varas mainās. bet varenības simbols paliek
"Mēs laikam esam vienīgie, kas var lepoties ar videoklipu par pilsētas skvēra tapšanu. Tas safilmēts septiņos gados, un vietnē "YouTube" to var redzēt ar nosaukumu "Baložu skvērs".
Pašā svēra centrā atrodas Baložu varenības simbols – vardīte, kas attēlota arī pilsētas ģerbonī. Šo izgaismoto strūklaku veidojām ar duālu nozīmi: ja pēc novadu reformas Baloži būtu palikuši patstāvīga pašvaldība, tā būtu kā uzvaras simbols pār administratīvi teritoriālo reformu, bet, tā kā mūs tomēr pievienoja Ķekavas novadam, strūklaka ir kā piemiņa mūsu bijušajai varenībai un 50 patstāvības gadiem, ko apliecina arī plāksnīte ar gadskaitļiem 1959.–2009.," paskaidro bijušais pilsētas mērs.
Slavenais Ostvalda kanāls
"Leģendāra vieta Baložos ir Ostvalda kanāls. Tas ir slavens ar to, ka esot vislielākā ar rokām izveidotā hidrotehniskā būve Latvijā. Aptuveni 6 m dziļais un 9 m platais kanāls sešu kilometru garumā ir izrakts ar rokām, izmantojot tikai lāpstu. Tas nosaukts virsmežziņa Eižena Ostvalda vārdā, kura vadībā 1898. gadā Baložu apkaimē sāka ierīkot mežu nosusināšanas sistēmu," paskaidro bijušais pilsētas mērs.
"Pateicoties tam, ka šī vieta tika nosusināta, atklājās kūdras purvi. 1947. gadā, lai augšāmceltu ekonomiku, pieņēma lēmumu par kūdras ieguvi. Vēl pēc laika Baložos uzcēla kūdras fabriku, kas kļuva par vienu no spēcīgākajām Latvijā. Deviņdesmitajos gados, kad sākās privatizācija, to privatizēja par smieklīgu cenu – 100 tūkstošiem latu."
Arī Kaupēns te ir bijis
"Tagadējā Lakstīgalas iela ir bijušais Jelgavas ceļš. Savulaik ļaudis mēļoja, ka, ja pa to izgāja cauri svešinieks, vietējai sabiedrībai divas nedēļas bija par ko runāt. Kādā no saviem sirojumiem šo ceļu esot mērojis arī Kaupēns.
Diemžēl 105 gadus nodzīvojušais Kūkuma tēvs, kurš varēja pārstāstīt atmiņas, ir aizgājis aizsaulē, bet saskaņā ar nostāstiem Kaupēns pa nakti esot apmeties kādā no vietējiem šķūņiem, kārtīgi sabiedējot vietējos iedzīvotājus. To, ka svešais ceļinieks ir bijis Kaupēns, uzzinājuši vēlāk, pēc bildes avīzēs, kad viņš ticis noķerts," zina teikt A. Adats.
Kāpā paslēptā bumbu patversme
"Pateicoties kūdras fabrikai, varam lepoties ar vēl vienu leģendāru vietu – savulaik reāli darbojošos bumbu patversmi aptuveni 400 m² platībā, kas tika iebūvēta kāpā kā neredzamais objekts. Tā bija paredzēta kā vieta, kur ārkārtas situācijās paglābties kūdras fabrikas strādniekiem. Brīdī, kad būvei likvidēja bumbu patversmes statusu, tā bija pilnībā nokomplektēta ar gāzmaskām un visu pārējo aprīkojumu.
2004.– 2005. gadā pašvaldība izteica vēlmi iemainīt savu zemi pret bumbu patversmi un tajā izveidot glābšanas dienestu, bet kūdras fabrikas īpašnieki attiecās šo jautājumu skatīt tālāk. Ar gadiem patversme, visticamāk, izlaupīta, bet, ja būtu gribēšana, to varētu atjaunot ar samērā pieticīgiem līdzekļiem," objektu ar saimnieka skatu vērtē A. Adats.
Pavasaris ir laiks, kad gribas iet ārā no mājas, doties garākā pastaigā, ar automašīnu izbraukt pie dabas un skatīt skaistas vietas, vārdu sakot, darīt kaut ko, kam nav bijis laika vai iedvesmas garajā ziemas periodā. Tomēr, pirms doties tālākā ceļojumā, vispirms vērts iepazīt savu dzimto pilsētu, novadu, ciematu. Tāpēc "Rīgas Apriņķa Avīze" lasītājiem piedāvā rubriku "Pastaiga Pierīgā", kurā iepazīstināsim ar apdzīvotām vietām Pierīgā.
