Dienu, kad vagoniņš nodots ekspluatācijā, atceras gaisa tramvaja izbūves idejas ierosinātājs un realizētājs, toreizējais Rīgas rajona izpildu komitejas Komunālās saimniecības nodaļas vadītājs Aivars Janelsītis: "Bija ļoti auksts, vismaz mīnus 15 grādu sals, dziļš sniegs." Gaisa tramvajs tapis, sadarbojoties Siguldai un Gruzijas pilsētai Čiaturai. "Sākums bija 1957. gads, kad Sigulda svinēja 750 gadu jubileju. Toreiz atbrauca gruzīnu delegācija un Latvijas toreizējās valdības klātbūtnē paziņoja, ka dāvina tehnisko projektu Siguldas pasažieru piekares trošu ceļa izbūvei."
Autors bijis gruzīnu inženieris Georgijs Panculajs, kurš pasažieru un kravas trošu ceļu projektus izstrādājis arī Gruzijā. "Rūpīgi izpētījām šo vietu ar binokļiem no vienas un otras puses. Vietu trošu ceļam biju iedomājies tieši šeit, un arī G. Panculajam tā iepatikās." Lai izpētītu Gruzijas trošu ceļus, A. Janelsītis toreiz devies komandējumā uz sadraudzības valsti.
"Divu nedēļu laikā paguvu izbraukāties gan ar pasažieru, gan kravas vagoniem," smej A. Janelsītis. Pamati jau bija izbūvēti, taču, mainoties valdībai, par projekta realizāciju nācies krietni pacīnīties. Lai gan atbalstu sniegusi arī Maskava, sūtot aprēķinus, ka projekts atmaksāsies trīs gados, lielākais pretinieks būvniecībai bijis Valsts plāna komitejas priekšsēdētājs A. Čūlītis, kurš aizvien atradis jaunus iemeslus, lai būvniecību iekonservētu. Pēc vairāku gadu neatlaidīga darba un sarakstēm ar dažādām valsts institūcijām iecere tomēr ieraudzījusi dienas gaismu.
Ikrīta brauciens uz darbu 40 metru augstumā
Trases garums no vienas stacijas līdz otrai ir 1020 metru, un augstums vidusposmā virs Gaujas ir no 40 līdz 42 metriem. Lai gan trošu ceļš pēdējo gadu laikā piedzīvojis vērienīgu rekonstrukciju, drošības apsvērumu dēļ ātrums ir samazināts – kādreizējo triju ar pusi minūšu vietā tagad brauciens no Siguldas līdz Krimuldai ilgst septiņas ar pusi minūtes ar ātrumu 6,5 metri sekundē.
Viena no trošu ceļa darbiniecēm, bijusī vagoniņa pavadone Vija Ķibermane stāsta, ka līdz 2002. gadam vagoniņu ar roku vadījis mašīnists, taču tad ieviesta automātiska vadības sistēma un braukšana kļuvusi līganāka. Turklāt gan no savas, gan tūristu pieredzes droši varot apgalvot, ka tik līganu braucienu ar gaisa tramvaju nekur citur Eiropā nevar izbaudīt.
"Daudzviet trošu ceļa maršruti ir ļoti stāvi. Mums abi krasti praktiski ir vienā augstumā – aptuveni 105 metri, tāpēc izpaliek strauja bremzēšana." V. Ķibermane stāsta, ka līdz pat 80. gadu vidum, kad maršrutā Sigulda–Krimulda–Ragana vēl nekursēja pasažieru autobusi, vagoniņš bijis nozīmīgs sabiedriskā transporta līdzeklis un līdz pat 2002. gadam vietējie iedzīvotāji iegādājušies mēnešbiļetes. "Cilvēki brauca uz darbu, uz rīta vilcienu, skolu, tāpēc pirmais reiss no Krimuldas bija jau pusastoņos no rīta." Pēdējos gados gan galvenokārt ekskluzīvo braucienu pār senleju dažādos gadalaikos baudījuši ķīnieši, austrālieši, amerikāņi, spāņi un portugāļi, ziemas brīvdienās arī tūristi no Krievijas, taču visbiežākie viesi ir lietuvieši un igauņi.
Piecas stundas iesprostota ar angļiem
Kopš 1970. gada 1. maija līdz pat pērnajam pavasarim par gaisa tramvaja kasieri pavadoni strādājusi arī krimuldiete Silvija Reitere, kura bijusi viena no pasažieriem, kas piedalījās arī pirmajā braucienā pāri Gaujas senlejai. Šajā amatā aizvadīti vairāk nekā 40 gadi, un par mūža ieguldījumu darbā saņemts viens no valsts augstākajiem apbalvojumiem: Atzinības krusta lielā sevišķās pakāpes goda zīme.
"Ļoti labs kolektīvs, tuvu dzīves vietai – dzīvoju starp Krimuldas baznīcu un Krimuldas muižu, varēju darbu apvienot ar sadzīvi," to, kas tik ilgus gadus saistījis šajā darbā, atklāj S. Reitere un atzīst, ka ne reizi neesot izjutusi bailes no augstuma. "Par to pat neaizdomājos. Jā, dažreiz stipra vēja laikā bijis nepatīkami, bet ne bail, ka neatrodos uz zemes. Īpatnēja sajūta bija pirmo reizi, kad vagons atgāja no krasta, bet vēlāk jau jutos labāk nekā autobusā, jo vagoniņā braukšana ir līganāka."
Īpaši pirmajos gados, pārdodot biļetes pasažieriem, daudz bijis jārēķina galvā, jo nedz kalkulatori, nedz kases automāti vēl neesot bijuši pieejami, taču Silvijas kundze atklāj, ka grūtības tas neesot sagādājis, jo pati beigusi tirdzniecības skolu. Pirmajos gados ar vagoniņu vairāk pārvietojušies vietējie iedzīvotāji, nevis tūristi, vēlāk, 90. gados, ļoti daudz braukuši Amerikas latvieši, taču vairāk nekā 40 gadu gaisā kopā pabūts ar teju visu pasaules valstu iedzīvotājiem.
"Ir bijis, ka cilvēkam ir tik bail, ka visu braucienu sēž zemē." Tomēr visspilgtāk atmiņā palikusi 2002. gada jūlija vētra, kad vagoniņš spēcīgā vēja dēļ apstājies, nesasniedzot krastu. "Stāvējām piecas stundas un 20 minūtes. Vagonā bija vēl 11 angļu tūristi, gide un es." Pēdīgi gan viss beidzies labi, cietušo nav bijis, un krastā nokļūt palīdzējuši Rīgas TEC darbinieki. Ne reizi vien neprātīgā lēcienā pavadīti arī gumijlēcēji, tomēr Silvijas kundze atzīst, ka pašai šādām ekstrēmām izklaidēm nav drosmes, toties to iecienījuši abi dēli, "Radio 7" īpašnieki Einārs un Egons Reiteri.
Arī vagoniņa pavadones Tince Breikša, Zane Stabiņa un Karīna Priedulēna atceras dažādus kuriozus, piemēram, ar gumiju no vagoniņa vēlas lēkt tikai līgava vai vecāki kasierēm samānās, ka bērnam ir trīs gadi, lai nebūtu jāpērk biļete, bet bērns sāk raudāt, jo apvainojas, ka patiesībā taču ir četrus gadus vecs.
