Siguldas novada pašvaldības Īpašumu nodaļā noskaidrojām, ka, patiesi, māju Strēlnieku ielā 84A apsaimnieko SIA “Rīgas pilsētbūvnieks” un šos dzīvokļus iegādājusies Rīgas Dome, lai izmitinātu tos rīdziniekus, kuri ilgi stāvējuši rindā uz Rīgas pašvaldības dzīvokļiem.
Sazinājāmies ar SIA “Rīgas pilsētbūvnieks” sabiedrisko attiecību speciālistu Ivo Kiršblatu un elektroniski uzdevām vairākus jautājumus par māju Strēlnieku ielā 84A, tomēr atbildi nesaņēma. Jautājumi esot nodoti valdes priekšsēdētājam Ivaram Gateram. Izbrīnu izraisīja tas, ka speciālists nevar vai nav tiesīgs atbildēt uz vienkāršiem jautājumiem – cik mājas apsaimnieko uzņēmums Siguldā, kāda vecuma cilvēki šeit dzīvo, kas ir mājas vecākais, ar kuru varētu aprunāties par notiekošo mājas dzīvē? RAA vērsās pie mājas iemītniekiem, lai uzklausītu, kā siguldieši uzņem iebraucējus, ar kādām problēmām nākas saskarties, kādus pakalpojumus izmanto. Vienkārši – kā iebraucēji jūtas Siguldā? Sarunu gaitā noskaidrojās, ka uz šejieni rīdzinieki sākuši pārcelties 2009. gada decembrī. Mājā ir trīsdesmit dzīvokļu, taču ne visi ir apdzīvoti.
Pensionāru pāris Raimonds un Monika iepriekš dzīvojuši Rīgas centrā, denacionalizētā mājā, saimnieks sācis prasīt īri piecus latus kvadrātmetrā, to samaksāt nav varējuši. “Rindā uz dzīvokli mēs bijām kādi trīssimtie. Saņēmām vēstuli, ka Rīgas Dome ir nopirkusi dzīvokļus, un ir iespēja pārcelties uz dzīvi Siguldā, Silakrogā Ropažu novadā, Baldonē vai Olainē. Tā, lūk, nokļuvām Siguldā. Mums ir mašīna, to izmantot ir ērti, jo garāža atrodas zem mājas. Piegulošā iela gan sausā laikā ir kā putekļu mākonis, bet slapjā – dubļi,” atzīst Raimonds. Monika uz lietu skatās no savas, sievišķīgās puses – ka dzīvoklī nav aukstā pieliekamā, pagraba arī nav. Produktus var iegādāties tikai tik, cik var dienas laikā apēst vai uzglabāt ledusskapī. Arī tirgus Siguldā esot dārgāks. Nenoliedzami Rīgā bijušas lielākas ērtības – blakus poliklīnika, veikali. Tagad, ja vajadzīga speciālista konsultācija, pie dakteriem jābrauc uz Rīgu. Kad ar prātu padomājot – dzīvei Siguldā esot arī daudz plusu, taču, aizbraucot uz Rīgu, gan ir ļoti skumji, uznākot nostalģija. Visa jaunība nodzīvota Rīgā, bērni izauguši.
Pensionāre Nadežda stāsta, ka siguldieši rīdziniekus pieņem labi, cilvēki esot labvēlīgāki nekā Rīgā. Kad dzīvojusi Rīgas centrā, ar cilvēkiem saprasties bijis grūtāk, tādēļ šeit jūtoties labāk. Vienīgais, par ko sāp sirds, – Siguldā nevarot atrast darbu. Pēc profesijas Nadežda ir friziere, tāpēc Rīgā ar darbavietu problēmu nebija. Agrāk dzīvojusi kopā ar meitu un trīs mazbērniem, bet nu tie visi aizbraukuši darba gaitās uz ārzemēm.
Citiem mājas iedzīvotājiem, ko sastapa RAA, vislielākās pretenzijas esot pret apsaimniekotāju SIA “Rīgas pilsētbūvnieks” – ka sētnieks pavirši veic savu darbu, ka jumtu un virs durvīm jumtiņus sniegs norāvis martā, bet saremontēja pēc lielām sūdzībām un draudiem tikai oktobrī, ka dzīvokļi stāv tukši, bet izmaksas par siltumu jāsedz visiem kopā. Apsaimniekotājus Rīgā siguldiešu problēmas interesējot maz.
Iedzīvotāji izteica domu, ka, lai gan šos laikus nevar salīdzināt ar pēckara gadiem, tomēr vienā kāpņu telpā nu jāsadzīvo tik dažādiem cilvēkiem. Solīdi cilvēki ar sirmu galvu – izglītoti un dzīvesgudri, bet blakus padomju laika “produkts”, kas pieradis dzīvot tā, ka viss viņam pienākas, ka par koplietošanas telpām var nerūpēties, tur drīzāk var salikt visu, kam istabās pietrūkst vietas. Citā dzīvoklī atkal savādnieks, kuram šķiet, ka visu izdarīs un par visu parūpēsies Dievs – viss viņa rokās, pašam nekas nav jādara. Rīdzinieki gluži kā kolhozu laikos sadzīti Siguldas daudzdzīvokļu mājās.