01.02.2012 12:02

Stāvējām un gaidījām, kas tad notiks

Autors  Kate Jēkabsone
Novērtēt šo ziņu
(0 balsojumi)
Lai gan mūsu valsts vēsture nav bijusi viegla, Henrihs Čerānam tā ir zelta vērtē. Arī 1991. gada barikāžu laiks. Lai gan mūsu valsts vēsture nav bijusi viegla, Henrihs Čerānam tā ir zelta vērtē. Arī 1991. gada barikāžu laiks. Raivis Bahšteins

Barikāžu atceres laikā salaspilietis Henrihs Čerāns dalās atmiņās par 1991. gada janvāra pārdzīvojumiem. Viņš kopā ar daudziem uz barikādēm stāvējis Ulbrokā, kas bija svarīgs posms OMON specvienības ceļā uz Rīgu.

«Par barikādēm varētu stāstīt daudz un sīki. Izvērtēt, kurš mirklis bijis visnozīmīgākais tajā laikā, ir ļoti grūti, jo notikumu bija daudz,» stāsta pensionārs Henrihs Čerāns, kurš 1991. gada janvārī kopā ar citiem Latvijas iedzīvotājiem barikādēs piedalījās nevis Rīgā, bet gan tagadējā Stopiņu novadā.

H. Čerāns atceras, ka mirklī, kad OMON specvienība devusies uz Rīgu, viņš kopā ar trīs Ulbrokas iedzīvotājiem atradies pie radiostacijas. «Visspilgtāk atmiņā palicis mirklis, kad mums piezvanīja no Salaspils un teica, ka OMON specvienība uz Rīgu nāk caur Ogri. Bet tad pēkšņi paziņoja, ka viņi ir nogriezušies uz Tīnūžu pusi. Nešauboties ne mirkli, zvanīju uz Tautas fronti un Ministru kabinetu, lai noskaidrotu, ko mums darīt. Viņi pateica, lai rīkojos pēc saviem ieskatiem. Ātri saorganizējām cilvēkus, kuri ar mašīnām bija gatavi nosprostot Ērgļu šosejas un Ulbrokas–Ogres ceļa krustojumu, tajā vietā Ulbrokā tagad atrodas tēlnieka Ulda Sterģa veidotais piemiņas akmens «Barikādes». Bija sabraukuši aptuveni 70 traktori, baļķu vedēji no Vidzemes puses, vēlāk piebiedrojās arī no Kurzemes. Organizēju tehniku gar ceļa malu, ar kuru nobloķēt ceļu uz Rīgu, bet pašiem aiziet mežā. Skats bija iespaidīgs – mašīnas rūca, šoferi gaidīja rīkojumu. Bija tumšs, mašīnas ieslēdza gaismas. Visi stāvējām un gaidījām, kas tad notiks. Pie radiostacijas bija ierīkots medpunkts, jo gaidījām saķeršanos. Informācija mums tika piegādāta ik pa minūtei. Pēkšņi ziņoja, ka OMON ir apstājušies. Aptuveni divas stundas bija ļoti liels stress,» atceras H. Čerāns. Viņš atminas: kāds viņa draugs, matemātikas pasniedzējs, tajā mirklī bijis Rīgā un uz loga nolicis noceltu telefona klausuli, lai Ulbrokas aizstāvji, dežūrējot savā pusē, dzirdētu kā Rīgā šaudās.

«Diemžēl ir sajūta, ka šodien daudzi vairs neapzinās to laiku svarīgumu Latvijas vēsturē. Protams, ir jau jaunieši, kuriem tas interesē, bet diemžēl tas ir neliels skaits,» piebilsts barikāžu dalībnieks.

Barikāžu laiks ir vēsturisks apzīmējums 1990. gada 4. maijā atjaunotās Latvijas Republikas aizsardzības pasākumiem, kas tika organizēti Rīgā un citās Latvijas pilsētās no 1991. gada 13. līdz 27. janvārim. Plašākā nozīmē šis apzīmējums var tikt attiecināts uz periodu līdz 1991. gada 21. augustam, kad notika pēdējais OMON specvienību uzbrukums Jēkaba ielas barikādēm. Barikāžu aizstāvju nevardarbīgā pretošanās ne tikai deva pretsparu OMON specvienībām, bet arī ar plaša starptautiskā atbalsta palīdzību novērsa PSRS vadības lēmumu izsludināt ārkārtas stāvokli Latvijā un no Vitebskas ievest PSRS regulāro karaspēku.