Kamēr pat Rīgā iedzīvotāju skaits sarūk, vienīgi Pierīgā tas ik gadu nedaudz palielinās, turklāt te pastāvīgi ir zemākais bezdarba līmenis valstī. Par to, ko tikmēr dara pārējā Latvija un vai kopējai valsts attīstībai kaitē, ja cilvēki dabiski tiecas uz kvalitatīvāku dzīves vidi, ko viņiem sniedz galvaspilsēta un tās apkārtne, E. Egle ir mazliet ironiska. Viņa teic, ka ļoti labi saprot to lokālpatriotismu un reģionālo patriotismu, kas ir Latvijas cilvēkos. Taču tūlīt piebilst: “Aizbraucot uz Ņujorku, apzinies tos miljonus, kas dzīvo tur. Kad esmu atpakaļ, klausos par mūsu reģionālajām atšķirībām un kā mēs cits citu nemīlam. Ka rēzeknieši nespēj sarunāties ar daugavpiliešiem un liepājnieki negrib braukt pie ventspilniekiem. Tad domāju – ko mēs darām? Mūsu taču ir tikai 1,9 miljoni!”
Ekstra dzīvot meža maliņā
“Ir svarīgi apjaust, ka lielās pilsētas ir dzinējspēki tautsaimniecībai reģionālā griezumā. Tad jāsaprot, kā attīstīt laukus, lai cilvēkiem būtu iespēja dzīvot arī tur, tajā pašā laikā ļoti skaudri apzinoties, ka par to kāds maksā. Tas pats rīdzinieks maksā par to, ka citam ir ekstra dzīvot meža maliņā un vērot stirnas. Es Rīgā saņemu vairāk, bet man dzīvoklis arī izmaksā vairāk, un es elpoju izmešus un neredzu visus tos dabas jaukumus, kādi ir Pierīgā. Tur gan ir arī Getliņu izgāztuve, bet pat tā sākusi audzēt tomātus!” saka E. Egle. “Paskatāmies Mārupi un Babīti – pat ja sākotnēji virziens gāja uz atpūtas zonu un Rīgas guļamrajonu attīstību, tagad redzam arī industriālo kāpumu. Un Pierīga nevar justies apcelta, jo tai arī kvalitatīvā vide, zaļums ir daudz pieejamāks nekā rīdziniekam.”
“Lielās pilsētas ražo lielāko iekšzemes kopproduktu, rada visvairāk darbavietu. Tad jāskatās, kādus ceļus, slimnīcas, skolas varam atļauties. Aiz mazdūšības, nepieņemot lēmumu par vienas vai otras skolas slēgšanu vai lemjot par investēšanu vienā vai otrā kultūras vai tūrisma objektā ar apšaubāmu interesi no ārzemju tūristiem, mēs vienkārši graujam savas valsts maksātspēju un uzņēmēju konkurētspēju. Viņiem tajā valsts budžetā iztrūkstošie resursi būs jāsamaksā, tos uzņēmēji nevarēs investēt attīstībā un jaunu darbavietu radīšanā,” uzskata agrākā Latvijas Darba devēju konfederācijas ģenerāldirektore.
Nevar iztikt vai var atteikties
E. Egle nedomā, ka teju katrā lauku ciemā vajadzīga sporta halle vai cits objekts, ko uzbūvē, tikai pateicoties iespējai iegūt Eiropas Savienības finansējumu. “Prezidents ir jau daudz un kolorīti izteicies par šo tēmu, ka Latvijai nevajadzētu būt otrai Grieķijai. Nevajag sabūvēt objektus un celtnes, nepārdomājot to komerciālo atdevi, lai cik skaudri tas neizklausītos. Ir atšķirība starp lietām, bez kurām nevar iztikt, un tām lietām, no kurām var atteikties,” norāda E. Egle. “Mēs diemžēl nebūvējam konferenču centru, kur varētu uzņemt 2000 dalībnieku lielas konferences, kas dotu iespēju suvenīru izgatavotājiem, restorāniem, viesnīcām un transporta pakalpojumu sniedzējiem piesaistīt jaunus klientus, bet drīzāk ceļam nākamo pieminekli. Pieminekļi un kapavietas ir svarīgas, bet tūrisms no tā mums nepienāk. Mēs knapināmies pa savām lauku sētām, bet svarīgāks būtu ātrvilciens no lidostas un infrastruktūra.”
E. Egle norāda uz to, ka cilvēku koncentrēšanās Rīgā un Pierīgā ir saprotama un dabiska. “Protams, cilvēki meklē vietu, kur ir aktīvāki līdzcilvēki un aktīvāka domu apmaiņa, finanšu plūsmu rotācija. Tas ir loģiski. Mums būtu ar lepnumu jārunā par to, ka Rīgas potenciāls nav noliedzams, ka Rīgai jābūt stipram Hanzas ķēdes posmam kā viduslaikos. Esmu vienmēr uz Rīgu skatījusies Baltijas jūras valstu reģiona kontekstā, jo šis reģions ir viens no maksātspējīgākajiem un inovatīvākajiem visā Eiropā. Taču tad vietā ir jautājums par to, vai Rīga spēj konkurēt ar Stokholmu un Helsinkiem, un arī Tallinu.”