Nodūra un paņēma mobilo telefonu
25 gadus vecā Viktora līķi asins peļķē 30. augustā neilgi pirms pusnakts garāmgājēji atrada līdzās gājēju celiņam netālu no dzīvojamās mājas Ēvalda Valtera ielā. Vīrietis bija miris no durtas brūces krūtīs. Pēc piecām dienām policijai izdevās aizturēt iespējamo vainīgo – 14 gadus veco Kristeru Aleksandru, kurš dzīvo pavisam netālu no nozieguma vietas – vienā no Rīgas pašvaldības īpašumā esošajiem divpadsmitstāvu namiem Ulbrokas ielā. Slepkava atzinās, ka apzadzis savu upuri – paņēmis viņa mobilo telefonu.
Viktora pastāvīgā dzīvesvieta bija Mālpils pagasts, kur dzīvo viņa tēvs, sieva, bērni, vecmāmiņa un citi tuvinieki. Namā Rīgā, Ēvalda Valtera ielā, viņš mitis pavisam neilgu laiku, te dzīvo viņa mamma, pie kuras jaunais vīrietis darbdienās apmeties, jo bija atradis darbu Rīgā. Tuvinieki un visi, kas pazina Viktoru, ir bēdu sagrauzti, jo vīrietis bijis "vislabākais cilvēks".
Mālpilī ikviens "Vakara Ziņu" uzrunātais cilvēks par Viktoru un viņa ģimeni saka tikai labus vārdus. "Es viņu pazinu vairāk nekā 20 gadus, viņš bija mans mīlulītis, tik labs puisis bija. Tikai dažiem ir tāda tīrība galvā un dvēselē, diemžēl viņi mums tiek atņemti. Es nevaru piedot šo slepkavību, vismaz kamēr esmu uz šīs zemes. Nav taču kara laiks, kā kaut kas tāds vispār var notikt, kas deva tiesības nogalināt!" sašutusi par notikušo ir mālpiliete Raja, kura pirms sarunas par Viktoru noņem cepuri. "Vecākiem ne tikai jādzemdē bērni un jāiemet bērnudārzā un skolā, bet viņi ir arī jāaudzina. Mums aug zagļi, slepkavas un seksuāli norūpējušās personas," sieviete neslēpj savas domas.
Vienmēr rūpējās par savējiem
"Es nevaru sev vietu atrast, ir tik grūti. Viktors bija tik labs, viņš nevienam neko sliktu nedarīja, bērēs bija vairāk nekā simt cilvēku," ar asarām acīs saka nogalinātā Viktora vecmāmiņa, tēva mamma Genovefa. "Man ir 82 gadi, man viņa vietā vajadzēja būt, viņš vēl bija ziedošs. Viktors mani bieži apķēra, samīļoja un, kad es vienu brīdi slimoju, teica: "Baba, tu dzīvosi ilgi, ilgi!" Jā, pareizi, es ilgi dzīvoju, bet viņa vairs nav."
Sirmgalve atklāj, ka Viktors bijis mīļākais no mazbērniem, jo no trīs gadu vecuma pārsvarā audzis pie viņas. "Nu, vecāki jauni bija... mamma ar abām meitenēm pārcēlās uz Rīgu, puika palika te," vecmāmiņa negrib iedziļināties ģimenes dzīves sīkumos, vien atklāj, ka abi vecāki izveidojuši jaunas ģimenes, taču tas nav traucējis būt draudzīgiem. "Vēl Jāņos visi, visi kopā te bija un svētkus svinēja."
Vecmāmiņa stāsta, ka Viktors Mālpils tehnikumā izmācījies par celtnieku. "Viņš vienmēr bija blakus tētim un ļoti daudz viņam palīdzēja. Kādu laiku Viktors strādāja Dānijā. Mālpilī darbu atrast grūti, viņš strādāja gaterī Sidgundā, tagad bija atradis darbu celtniecībā Rīgā. Tā priecājos, ka darbdienās viņš dzīvos pie mammas, būs paēdis."
Pirms trim gadiem Viktors kļuvis par tēti meitiņai, bet arī sievas dēliņu, kurš rudenī sācis skolas gaitas, viņš vienmēr uzskatījis par savējo. "Viktors ļoti rūpējās par savējiem, centās. Viņš gribēja dzīvot labāk, viņš tik skaisti izremontēja savā dzīvoklī virtuvi, istabu, vēl daudz kas bija jāpabeidz. Viņš atrada labu darbu, un viss jau sāka iet uz augšu, tagad sieva palika viena ar diviem bērniem bez vienīgā apgādnieka," skumji stāsta vecmāmiņa. "Viktors tik ļoti mīlēja bērnus. Meitiņa arvien spēlējoties zvana tētim un gaida, kad viņš atbrauks. Man arī liekas, ka tūlīt Viktors nāks, bet es nevaru viņu sagaidīt. Viktors vienmēr bija smaidīgs un optimisma pilns."
Traģiskā ziņa pienāk naktī
Savā nāves dienā pēc darba Viktors vēl sazvanījies ar tēti, vienojušies, ka nākamajā dienā, piektdien, tēvs atbrauks ar mašīnu uz Rīgu pēc dēla, abi nopirks materiālus un brīvdienās Viktors pabeigs jau iesāktos tēva mājokļa remontdarbus. "Vakarā mierīgi aizgājām gulēt. Ap vieniem naktī mūs satrieca ziņa, ka Viktora vairs nav. Tas bija vienkārši šoks. Pēc tam laiks pagāja kā nemaņā – morgs, bēres," saka vecmāmiņa.
Mazdēls atdusas pavisam tuvu – vien nepilnu puskilometru no dzimtajām mājām Mālpils kapos. Te satikām arī Viktora sievu un tēti, viņi negribēja runāt. Tuvinieki par notikušo zina maz, un viņiem nav skaidrības, kur Viktors ar varmācīgo pusaudzi iepazinies. "Viktors izgāja uzpīpēt, kad pēc divām trim stundām viņš neatgriezās, mamma gāja meklēt. Viņš Viktoram vispirms kājā iedūra, bet pēc tam sirdī. Mežonis kaut kāds, tas jau maniaks skaitās. Saprotu, ka ir strīds, sakaujas, bet kāpēc ar nazi! Ko Viktors viņam sliktu izdarīja? Neko!" dusmīgs ir Viktora krusttēvs. "Es viņu ar savām rokām nosistu. Viktors bija plikām rokām, bet viņš ar nazi!"
Savukārt Genovefa kušina dēlu un lūdz piedošanu par viņa izteikumiem. "Vēl pateiks, ka tas puika nepieskaitāms, un ieliks slimnīcā, bet mums to nevajag, viņam jāsaņem sods," nervozi smēķējot, turpina krusttēvs.
Ierocis ar 30 cm garu asmeni
Viktora krusttēvs piemin kādu 29 gadus vecu sievieti, kas par konfliktu starp Viktoru un Kristeru zinot gana daudz, taču Genovefas kundze viņam neļauj izteikties un nosaka, lai to skaidrojot izmeklētāji. Interesanti, ka 29 gadus vecu sievieti, ar kuru Kristers it kā "satikās", piemin arī pie Kristera mājas Ulbrokas ielā sastaptie pusaudži, kuri neslēpj, ka labi pazinuši puisi.
"Tā sieviete arī dzīvoja tai pašā mājā, un viņa lika Prjaņikam (puikas pārsvarā lieto Kristera iesauku – aut.) laupīt. Viņas vīrs ir cietumā, viņa tikmēr atrada jauno. Viņa sākumā nezināja, cik Prjaņikam gadu, kad viss aizgāja tālu, tad uzzināja, ka viņam tikai 14," gandrīz vienā balsī stāsta trīs zēni.
Par Viktoru gan puikas sakās neko nezinām, taču vārds "greizsirdība" pasprūk gan viņiem, gan vēlāk arī nu jau bijušajiem Kristera klasesbiedriem. Zēni zina stāstīt, ka Kristers slepkavībā izmantojis ieroci ar 30 centimetrus garu asmeni. "Viņš pats to taisīja, apvīlēja zāģim, ar kuru zāģē metālu, robus un iestiprināja to rokturī," zinoši ir bērni.
Zēni labi zina arī par gadījumu turpat Ulbrokas ielas namā, kad Kristers iedūris kādam 16 gadus vecam puisim sejā. Starp abiem izcēlies konflikts, jo Kristers ar "koku sitis maziem bērniem", savukārt otrs pusaugu puika meties viņus aizstāvēt un iesitis Kristeram, par ko vēlāk saņēmis atriebību – uzbrukumu ar nazi.
"Prjaņiks nebija labs, bet mums ar viņu attiecības bija normālas, neaiztikām viņu, bet ir cilvēki, ar kuriem viņš konfliktēja regulāri," saka puikas. Prjaņiks nekad neesot slēpis savus noziegumus, arī pēc Viktora saduršanas esot ar to lielījies, smīnējis par policiju, bet vēlāk, atvests uz nozieguma vietu notikuma rekonstruēšanai, viņš smaidījis. Bijušie klasesbiedri neslēpj, ka no viņa "jau sen kas tāds bija gaidāms, jo normāls viņš nebija". Viņi arī norāda, ka Kristers iet sava tēva pēdās.