Neapēstas Zinību dienas kūkas
Ugunsgrēkā visvairāk cieta mājas otrais stāvs, kurā dzīvoja Mārīte ar mazdēlu. Sieviete atceras tās dienas notikumus: "Ēdām vakariņas, par godu pirmajai skolas dienai bija paredzētas kūkas." Pēkšņi virtuvē nostrādājis dūmu detektors. "Pulkstenis bija 22.29. Atceros, jo savā mobilajā telefonā acu priekšā ir numurs un laiks, kad saucām glābējus," stāsta Mārīte.
Sieviete, skriedama lejā pa kāpnēm, kad mājas pirmais stāvs jau pildījās bija ar dūmiem, atrāva priekšnama durvis. "Virtuvē otrajā stāvā logs bija vaļā un iznāca pamatīga vilkme. Tā liesmas no apakšas pārgāja uz otro stāvu."
Tagad no virtuves nekas nav palicis pāri. Sadegusi arī mazdēla istaba un vēl neizremontētā istaba. Vienīgais, kas palika glābjams, bijusi gulta un skapis no istabas, kuru liesmas skāra vismazāk.
Zeķēs ārā pa otrā stāva logu
Glābjoties no uguns, Mārītes mazdēls pirmais meties ārā pa otrā stāva logu. Kāpnes jau bijušas vienās liesmās. Izlecis un padevis trepes omei uz augšstāvu. "Sadega viss, kas bija. Mazdēls palika zeķēs. Es paķēru somiņu un – arī pa logu ārā," atceras Mārīte.
Uguns nesaudzēja arī par godu pirmajai skolas dienai iegādāto skolas somu, futbola bučus un grāmatas. Ugunsnelaimē nelaimīgi bojā gāja Mārītes mīļotais kaķis.
Lai gan pirmo stāvu uguns tik daudz neskāra, tur viss izmircis ugunsdzēsēju lietajā ūdenī. "Labi, ka neatrāvām durvis uz koridoru. Tad būtu nodedzis pilnīgi viss. Virtuve un istaba jau bija dūmos. Gulēju un tikai dzirdu, ka mazmeita saka: "Ome, mēs degam!" Pirmais, ko paķēru, bija dokumenti. Mazmazdēls otrajā dienā uz skolu neaizgāja, jo skolas lietas bija slapjas. Nebija pat drēbju, ko vilkt mugurā. Daudz apģērbu aizgāja postā, bet mēs jau dabūjām citas," atvieglota ir pirmajā stāvā dzīvojošā Marija.
Brīdī, kad liesmas nedaudz apdzēstas, kopā ar ugunsdzēsēju sieviete ieskrējusi virtuvē un no ledusskapja paņēmusi pārtiku, lai būtu, ko nākamā rītā bērniem dot brokastīs. Marija vēl tagad baidās, kā viss būtu beidzies, ja otrā stāva kaimiņiene Mārīte nebūtu bijusi nomodā.
Apdrošināšana līdz ugunsgrēkam
Ugunsdzēsēji uz izsaukumu ieradušies ļoti ātri, un no 22.30 līdz pat diviem rītā dzēsuši liesmas un gruzdošos mājas dēļus. Ugunsgrēka izcelšanās iemeslu agrākās mājas iemītnieces var vien minēt, ne zināt, tā pašas atzīst. "Domājam, ka tā ir ļaunprātība, bet konkrēti pateikt nevaram. Bez policijas mēs to nevaram apgalvot."
Lielākā rūpe, kas palikusi uz pašu pleciem, bijusi jaunas dzīvesvietas atrašana. Marija atradusi divistabu īres dzīvokli par 100 latiem mēnesī, bet Mārīte pagaidām dzīvos meitas dzīvoklī, kamēr tā ārzemēs.
Pēc ugunsnelaimes māja vairs nav atjaunojama. Un likteņa ironija, kā šo faktu nosauc Mārīte, ir tā, ka tikai pāris mēnešu māja nav bijusi apdrošināta: "Septiņus gadus regulāri maksājām, bet šogad maijā apdrošināšanas līgumu nepagarinājām."
Kad nedomā, tad vieglāk
Nu jau pagājusi nedēļa. "Kad es te atnāku, mūždien paraudu. Kad eju darbā, un ir ikdienas rūpes, tad citādi, bet, kad atnāku šeit, ir ļoti grūti. Daudz ieguldīts, un šeit nodzīvoti septiņi gadi. Visvairāk sirds tagad sāp par sunīti, kuram nav, kur palikt. Viņš piecus gadus dzīvojis ārā, būdā, pie mājas. Tagad pilsētas dzīvoklī nevaru paņemt," atklāj Mārīte.
Abas sievietes atzīst, ka pašvaldības un apkārtējo cilvēku atbalsts pēc ugunsnelaimes bijis milzīgs. Vienīgais vārds, ko tagad par līdzcilvēku atsaucību saka cietušās, ir nerimstošs "paldies".
11. septembrī Marija un Mārīte no Atbrīvotāju ielas vāca pēdējās mantas, kas palikušas šķūnī. Vēl kādu reizi uz šo ielu būs jāatnāk novākt atlikusī rudens raža piemājas dobēs, un tad – atvadas uz visiem laikiem.
Iepriekš:
Policija aicina atsaukties ugunsgrēka aculiecinieci
