To uzsver Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas (VBTAI) priekšniece Laila Rieksta-Riekstiņa.
"Inspekcijas ieskatā, no šā gadījuma jāmācās, ka jebkura institūcija, saņemot ziņas par iespējamu vardarbību pret bērnu, pat tad, ja tās nav pierādītas, vispirms domā par bērna drošību. Jebkuras mazākās aizdomas ir jāpārbauda, neraugoties uz vecāku sociālajiem stāvokļiem vai iespaidu, kādu vecāki radījuši," norādīja VBTAI priekšniece.
Viņa arī norādīja, ka šajā gadījumā institūcijas labi sadarbojušās. Par citiem gadījumiem Rieksta-Riekstiņa sacīja, ka sabiedrībai būtu jāsaprot, ka bāriņtiesas ir spiestas pieņemt lēmumus, ko sabiedrība ne vienmēr uzreiz izprot. "Bijuši gadījumi, ka, ja bāriņtiesa rīkojas preventīvi, nevis, kad nelaime jau notikusi, tā saņem sabiedrības nosodījumu," viņa piebilda.
Jāatgādina, ka mediķi vairākus gadus bija uzskatījuši, ka šās sievietes bērni, iespējams, sirgst ar kādu vēl neatklātu ģenētisku saslimšanu. Šokējošais gadījums atklājās, kad ārsti pēc vairākus gadus ilgušiem izmeklējumiem nonāca pie slēdziena, ka vienīgā dzīvā šā sievietes bērna – tobrīd 12 gadu vecās meitenes – redzes problēmas nav iedzimtas, bet gan ir tīšs nodarījums.
Šis ir pirmais gadījums Latvijā, kad Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas ārsti atklāja tā saukto mākslīgi izraisīto saslimšanu. Viņi par to arī uzreiz ziņoja policijai, kas sāka izmeklēšanu. Bija aizdomas, ka māte dūrusi bērna acī un lai meitene to nepamanītu, viņai dotas iemidzinošas zāles. Tika arī atvērtas abu mirušo sievietes bērnu lietas un izrādījās, ka tie nonāvēti. Meitene bija mirusi trīs gadu vecumā, savukārt zēns – sešu gadu vecumā.
Sieviete savu vainu viņai inkriminētajos noziegumos atzina. Pēc viņas advokāta Ulda Lapiņa teiktā, viņu neesot vadījusi mantkārība – vēlme saņemt pabalstus vai ziedojumus, kā prokuratūra norāda apsūdzībā, bet gan citi iemesli. Tos viņš neatklāja.
Iepriekš:
Par savu bērnu nonāvēšanu un sakropoļošanu Siguldas medmāsa saņem bargāko sodu – mūža ieslodzījumu