Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

Ceļam aiziet visa alga

Venta Līce: – Pēc studijām Latvijas Valsts universitātē dzīvoju Murjāņos, bet mana pirmā darbavieta bija Lēdurgā, kur mācīju ķīmiju, bioloģiju un ģeogrāfiju un vēl pieskatīju bērnus internātā. Tad kādā seminārā iepazinos ar Inčukalna pamatskolas bioloģijas un rokdarbu skolotāju Skaidrīti Ārmani. Viņa Inčukalnā mācīja arī ķīmiju krievu valodā, bet īsti to nevēlējās. Es krievu valodu pratu, tāpēc 1964. gadā mani pieņēma darbā Inčukalna pamatskolā par ķīmijas skolotāju uz nepilnu slodzi. Tolaik jau tādu mēnešbiļešu nebija, un lielākā daļa algas aizgāja par autobusa biļetēm, braukājot uz Lēdurgu.

Taču tad skolotāja Irēna Ņikitina sacīja, ka viņai stundu ir daudz un viņa negrib mācīt bioloģiju 6. klasē – tās stundas atdošot man. Vēlāk sapratu, kāpēc. Klase bija liela, neuzvedīga, ar vairākiem pāraugušiem puikām otrgadniekiem. Tajā klasē gāju, dūrēs savilktām rokām – viena roka priekšā, otra aiz muguras. Viens skolēns, piemēram, neko nedarīja, tikai visu stundu lasīja avīzi "Pioņerskaja Pravda".

Jauno skolu uzcēla gada laikā

– Tas, ka Inčukalnā tika uzcelta jauna skola, ir direktores Janīnas Zandbergas nopelns. Viņu atbalstīja arī vietējās mežrūpniecības saimniecības direktors Jānis Kreilis un dakteris Ainārs Rudziņš. Direktorei tikai atlika sameklēt, kas skolu uzcels.

Skolu uzcēla gada laikā. Pa ziemu vecāko klašu skolēni un skolotāji gāja palīgā celtniekiem un nesa no jaunbūves laukā būvgružus.

Jau laikus sākās inventāra iegāde jaunajai skolai. Skolas solus atveda no Jelgavas mēbeļu kombināta. Parkā pretī topošajai skolai bija maza ķieģeļu ēka – bijusī muižas dārznieka mājiņa "Aleksandrijas" (no tās celies Inčukalna parka nosaukums) un šķūnis, kur tika uzglabātas vēl nesaskrūvētās skolas mēbeles un daudz kas cits. Vēlāk mājiņu un šķūni nojauca un vietā uzcēla Inčukalna estrādi, bet 1967. gada vasarā turpat parkā tika montēti skolas soli un nesti skolā. Strādāja gan skolēni, gan viņu vecāki un vecvecāki.

Kad klases un mācību kabineti bija iekārtoti, bioloģijas kabinetā uz katra sola bija skolēnu mikroskops, bet skolotājam – bioloģiskais mikroskops, ķīmijas kabinetā stāvēja ar izlietnīti un ūdenskrānu aprīkoti soli. Izglītības ministrija deva visu, ko vien varēja vēlēties, atlika tikai aizbraukt uz Rīgu pakaļ.

Uz skolas atklāšanu 1967. gada 1. septembrī atbrauca arī Latvijas PSR izglītības ministrs Andrejs Elvihs.

Beidzot visi bijām kopā

– Ilgu laiku mūsu skola atradās trīs dažādās vietās: pašā Inčukalnā mācījās latviešu skolēni no 1. līdz 3. klasei, tad vēl ciemā bija tā sauktā Sarkanā un Baltā skola – Baltajā mācījās krievu plūsmas bērni no 1. līdz 4. klasei un 4. klase latviešu plūsmā, savukārt Sarkanajā skolā bija latviešu un krievu 6., 7. un 8. klase. Bērni pusdienas ēda Baltajā skolā, bet sporta nodarbības notika katrā skolā. Tās vadīja pirms kara pazīstams soļotājs Aleksandrs Linde.

Inčukalna pamatskola bija tā sauktā divkomplektu skola: "a" klasē mācījās latviešu bērni, "b" klasē – krievvalodīgie. Daudz krievvalodīgo iedzīvotāju šeit ieplūda, kad Inčukalnā nodibināja zvērsaimniecību "Gauja". Vēl tepat netālu bija kolhozs "Boļševiks", uz kuru strādnieki ar ģimenēm brauca no Baltkrievijas.

Labu sajūtu radīja gan pati jaunā skola, gan iespējas, kādas tur bija, piemēram, katru sestdienu skolā pēc pusdienām bērni skatījās kino, ko rādīja kinomehāniķis no kultūras nama. Jaunā skola mums visiem bija kļuvusi par sabiedriskās dzīves centru.

Tautības dēļ nekāvās

– Kaušanās tautības dēļ nebija, jo Inčukalna bērni vienmēr ir pratuši runāt divās valodās. Reiz gan izcēlās plūkšanās starp Gaujas bērniem un manu latviešu klasi. Pēkšņi pa visu skolu atskanēja sauciens krievu valodā: "Mūsējos sit!" Krievu bērni saskrēja palīgā it kā savējiem, bet patiesībā strīds bija sācies starp diviem latviešu bērniem. Puika no Inčukalna bija parādā rubli puikam no Gaujas un negribēja atdot, un tad gāja vaļā ķīviņš.

Atšķirība starp krieviem un latviešiem bija veidā, kā bērni mūs, skolotājus, uzrunāja. Krievi man vienmēr sacīja: "Venta Albertovna!" Latviešu bērni teica: "Lūdzu, skolotāj!"

Par ko tikai nesacentāmies!

– Jau drīz vien paši sākām skolu apzaļumot pēc Bulduru Dārzkopības tehnikuma meiteņu izstrādāta projekta. Par to mums piešķīra pirmo vietu rajonā nominācijā "Skolas rota". Taču, kad vajadzēja startēt republikas konkursā, rajona dabas aizsardzības nodaļas priekšniece Ausma Liniņa izdomāja, ka Inčukalnā ir mežrūpniecības saimniecība, tāpēc mēs labāk varētu piedalīties konkursā "Meža sardzē", bet par balvu "Skolas rota" lai sacenšas Turaidas pamatskola. Pa vasaru savācām materiālus – bildes, kur bērni piedalās, piemēram, meža stādīšanā, un skolotāja Paegle, kurai bija skaists rokraksts, to visu glīti noformēja.

Sākumā pie mums no visas Padomju Savienības brauca delegācijas iepazīties, kādai jāizskatās lauku skolai. Dažreiz par mums rakstīja laikraksts "Darba Balss". Piemēram, 1977. gadā, kad skolai jau bija 10 gadu, direktore Vija Biseniece stāstīja, kā skolai veicies sociālistiskajā sacensībā. Rakstā "Raženā darba augļi" tika minēts, ka esam atzīti par sacensību uzvarētājiem Rīgas rajona astoņgadīgo skolu grupā, apsteidzot Carnikavu un Baložus.

Tolaik skolotāji un skolas savā starpā sacentās sociālistiskajā sacensībā. Piemēram, vērā tika ņemti mācību olimpiāžu rezultāti. Atzinība nāca arī par kabinetu iekārtošanu un mācību līdzekļu bagātību. Skolotājiem tika piešķirti arī dažādi goda nosaukumi ar īpašām nozīmītēm – "Tautas izglītības teicamnieks", "Sociālistiskās sacensības uzvarētājs", goda raksti un visbeidzot – medaļa „Darba veterāns".

Šodien jāsteidzas arī skolotājam

– Skolā nostrādāju līdz Ministru prezidenta Andra Šķēles laikam. Tagad šad tad aizeju līdz savai skolai. Svētku reizēs vai pēc stundām ir laiks aprunāties ar bijušajiem kolēģiem, bet darbdienās skolotājam jāskrien no viena punkta uz otru un viss jāpaspēj. Reiz savā dzimšanas dienā, kad uz skolu biju atvedusi mazmeitu, skolotāja, kura pārņēma manu darbu, paskrēja garām, saukdama: "Apsveicu dzimšanas dienā!" – un tūdaļ ar ironiju piebilda: "No skolas prom, no sirds laukā!" Bet skaidrs taču, ka mūsdienās skolotājam nav laika.

Reiz rāju kādu skolēnu, sakot: "Kāpēc tu skolā dari blēņas? Mājās taču tu neko tādu atļauties nevari!" Bet viņš man atbildēja: "Skolotāj, skola ir manas otrās mājas!" Un taisnība jau vien viņam bija.