– Pašlaik gaidāt, kādas būs skolotāju algas, kad spēkā stāsies jaunais atalgojuma modelis. Vai Ulbrokas vidusskolas pedagogi būs starp ieguvējiem vai arī nāksies samierināties ar mazāku atalgojumu?
– Tā sanāk, ka katrs gads nāk ar kaut ko jaunu. Iepriekš cīnījāmies par pedagogu atalgojuma modeli, kuru, pilnveidojot esošo sistēmu, aizstāvēja toreizējā izglītības un zinātnes ministre Mārīte Seile. Tagad runājam, manuprāt, par radikāli atšķirīgu atalgojuma modeli, kuru ierosināja ministrs Kārlis Šadurskis.
Naudas summa – deviņi miljoni eiro –, kas tiks piešķirta izglītībai, it kā izklausās ļoti liela, bet visai sistēmai kopumā tas nekas daudz nav. Vienai vidusmēra skolai pusgada mērķdotāciju apjoms ir vairāk nekā 500 tūkstoši. Tad parēķiniet, cik skolām tās naudas pietiks.
Ja šis modelis tiks ieviests, mūsu skola būs starp zaudētājiem, savukārt Ropažu vidusskola iegūs. Atmetot latvisko nenovīdību, var, protams, sacīt, ka tas ir labi, ka kolēģiem būs vairāk naudas, tomēr rodas jautājums, kāpēc tā notiek, ka skolai, kurā bērnu skaits samazinās, nauda tiek dota, bet skolai, kurā pieaug, ne. Domājam, kas mums būtu jādara, lai tā nenotiktu, un ko esam izdarījuši nepareizi.
Tad gan atklājas, ka kļūdaina ir modelī iestrādātā aprēķinu veikšanas metodika, proti, par pamatu ņemot pašvaldības teritoriju kvadrātkilometros un pašvaldībā reģistrēto skolēnu skaitu.
Turklāt netiek ņemts vērā, vai tie ir pašvaldībā deklarētie iedzīvotāji vai arī visi pārējie. Mūsu gadījumā Ulbrokas skolā mācās vairāk nekā 200 bērnu no Salaspils pašvaldības. Līdz ar to mēs, skola, kurā šogad mācījās 723 skolēni, nokļūstam salīdzinoši "nelabvēlīgo" skolu reģistrā. Ja šo bērnu nebūtu, mēs atgrieztos mazāko – tātad "labvēlīgo" – skolu skaitā un saņemtu labu finansējumu.
Sanāk, ka ciešam tāpēc, ka Stopiņu pašvaldība ir mērķtiecīgi strādājusi, lai attīstītu vidusskolu, bet mūsu pedagogi saņems sodu par to, ka ieguldījuši darbu, veidojot pievilcīgu skolas vidi. Saskaņā ar iepriekšējiem aprēķiniem zaudēsim aptuveni 2,5 tūkstošus eiro mēnesī, bet tās ir vismaz trīs apmaksātas skolotāju darba slodzes nedēļā.
Arī pagarinātās dienas grupas pedagogu darba apmaksa tiek novelta uz pašvaldības pleciem, bet pašvaldību budžets taču jau ir apstiprināts, un nav skaidrs, kur tāda nauda pēkšņi atradīsies. Tā kā daudzi vecāki strādā ārpus Ulbrokas, mums pagarinātā dienas grupa ir nepieciešama, un labi, ka pašvaldība to saprot.
Un vēl – ja atceramies, kāpēc sākās runas par skolotāju atalgojuma modeļa mainīšanu, tas bija tāpēc, ka visi skolotāji par savu darbu nesaņēma pienācīgu atalgojumu. Tagad tas it kā būs panākts, piemēram, sporta skolotājiem pieliekot algu, taču atņemot piemaksas par gatavošanos stundām un burtnīcu labošanu latviešu valodas un matemātikas skolotājiem.
Normunds Balabka: Vai tiešām to var saukt par labu reformu, ja vieniem, turklāt vienas skolas ietvaros, nauda tiek atņemta un iedota citiem? Šajā gadījumā runa ir par aptuveni 140 eiro mazāku algu, turpinot darīt to pašu darba apjomu.
– Ko skolēnu skaita ziņā Ulbrokas vidusskolai sola nākamais gads?
– Jūnija sākumā uz 1. klasi bija pieteikts 91 bērns. Tas nozīmē, ka mums būs četras pirmās klases. Visu laiku esam centušies pieturēties pie 25 skolēniem klasē. Tagad gan ir tendence skolēnu skaitam uz vienu skolotāju palielināties – ja kādreiz tie bija 8,12, pašlaik jau ir 14 skolēni uz skolotāju.
Skolotāji tiek iepazīstināti ar autoritatīviem pētījumiem, ka skolēnu skaits neietekmē mācību rezultātus, kas praksē nozīmē skolēnu skaita palielināšanu klasē. Tādi secinājumi izdarīti, salīdzinot mazās lauku skolas, kurās ir 8–10 skolēnu, ar lielajām pilsētu skolām. Ja kādreiz vairāk runājām par individuālu pieeju katram skolēnam, tagad skaidrs, ka pārpildītā klasē skolotājs nespēs pieiet pie katra skolēna.
Līdz šim klases tika dalītas grupās, piemēram, svešvalodu apguvei. Tātad – ja jau reiz skolēnu skaits klasē mācību kvalitāti neietekmē, varbūt arī šeit atmetīsim dalīšanu grupās? Mana pieredze gan liecina, ka pat matemātikā labāki rezultāti ir tad, ja skolotājs uzmanību var pievērst katram skolēnam.
Atgriežoties pie audzēkņu skaita, piebildīšu, ka, lai arī runājam par demogrāfisko bedri, skolēnu, lai Ulbrokas vidusskolā atvērtu 10. klasi, mums vismaz šogad pietiks.
– Vai jau šogad sākāt domāt par izglītību, kas nav tikai teorētiska, bet dod praktiskas, dzīvē noderīgas zināšanas?
– Skaidrs, ka apgūstamo zināšanu apjoms ar katru gadu pieaug, un pašlaik tas kļuvis tik blīvs, ka vidusmēra skolēns to saturu un apjomu vairs neņem pretī. Tā rodas paviršība, jo jāzina tik daudz, bet nav skaidrs, kāpēc tas vajadzīgs. Tiek meklēta izeja no šīs situācijas un reizē arī no skolēnu pārslogotības, domājot, kas ir tas liekais, ko varētu atmest. Tad arī parādās atziņas, ka teorētiskās lietas nav padziļināti jāpagūst, jo mūsdienās ir tehnoloģijas, kas ar to tiek galā. Drīzāk jāzina, kā nepieciešamos datus ievadīt iekārtās, kā izmantot programmatūras un iegūtos rezultātus izmantot praksē.
Acīm redzams labums ir datorikas stundas, kur apgūtās prasmes ļaus risināt arī tālejošas problēmas, proti, ir saražotas visdažādākās aparatūras, ir programmas, lai ar tām rīkotos, bet daudzi neko no tā visa īsti neprot izmantot, tikai atvērt populārākās vietnes.
– Kā jūs raksturotu Pierīgas un Rīgas skolu konkurenci?
– Pierīgas vidusskolām jārēķinās, ka pastāv konkurence ar Rīgas skolām, piemēram, ģimnāzijām. Protams, katru reizi nav skaidrs, vai tā ģimnāzija skolēnam tiešām ir nepieciešama. Ir bijuši gadījumi, kad vietējie bērni gan no ģimnāzijām, gan Rīgas vidusskolām atgriežas pie mums, Ulbrokā. Taču daļai arī nedz mūsu, nez Rīgas vidusskola kā starpposms starp pamatskolu un augstskolu nemaz nav vajadzīga, jo lietderīgāk ir izvēlēties profesionālo izglītību.