Ģimenes skolas jeb mājmācības pamatprincipi
Kustības pamatā ir uzskats, ka sabiedrības pamatšūniņa ir ģimene. Tai veselīgi augot, dzīvojot, mācoties un attīstoties, attīstās arī visa sabiedrība kopumā. Šis izglītošanās veids ir dzīves mākslas skola, kurā mācās visi, ne tikai bērns. Audzināšana notiek jebkurā darbībā — mācoties, strādājot vai atpūšoties. Tiek kultivētas ģimeniskas vērtības, pašdisciplīna, mācīšanās notiek drošā un mīlestības pilnā vidē, samazināta stresa apstākļos.
Mācoties mājās, katrs bērns vielu apgūst savā tempā, turklāt iespējams īpaši piestrādāt pie "vājajām" vietām. Ģimenes skola nodrošina iespēju attīstīt īpašos konkrētā bērna talantus, izpaliek konkurence, koncentrēšanās uz atzīmēm un nevajadzīga salīdzināšana. Bērni daudz strādā patstāvīgi, pēta un analizē, rodot iespēju pievērsties kādiem priekšmetiem arī padziļināti.
Kā pierāda gan citu valstu, gan Latvijas pieredze, ģimenes skolu bērni uzrāda vidēji augstākus rezultātus standartizētajos testos nekā pārējie skolēni. Tomēr pats galvenais ieguvums ir iespēja bērnam nodot tās vērtības, kuras par pareizām atzīst nevis tā brīža izglītības sistēma, bet konkrētā ģimene.
Kā norāda Dainis Stikuts, tas, protams, ir dzīves vieds, kas prasa laika ieguldījumu no vecāku puses, jo, izvēloties šo izglītošanās modeli, tieši vecāki ir bērna skolotāji. Parasti tie ir vecāki, kas savus bērnus nav laiduši arī bērnudārzā, bet izvēlējušies paši būt līdzās savām atvasēm. Šobrīd Ģimenes skolu apvienībā ir 70 ģimenes no dažādām Latvijas vietām.
Kā notiek mācības?
Dainis Stikuts stāsta, ka mājmācībā izglītojamie bērni parasti ir piesaistīti kādai izglītības iestādei, kas ģimeni mācību procesā konsultē, bet uz šo skolu jādodas pāris reizes gadā. Turklāt šādu skolu, kas uzņemtos konsultanta lomu, esot maz.
Ģimenes skolā jeb mājmācībā tāpat kā jebkurā citā izglītības iestādē ir noteikts dienas režīms un disciplīna. Parasti bērni mācās no desmitiem rītā līdz vieniem, diviem dienā. Atšķirība starp abiem izglītošanās modeļiem ir tā, ka ģimenes skolā stundu saraksts nav tik strikts. Proti, ja šodien bērni vēlas rakstīt, tad var rakstīt kaut līdz diviem dienā, nevis no zvana līdz zvanam. Bērns var pabeigt iesāktos darbus vai izpētes procesus, neuztraucoties par to, ka stunda tūlīt beigsies. Protams, apgūti tiek visi priekšmeti, tikai citā ritmā. Nav tā, ka matemātiku vai ķīmiju var nemācīties nemaz.
Ja kāds priekšmets padodas īpaši labi, tas tiek apgūts padziļināti. Turklāt vecāki ne tikai uzņemas atbildību par bērna izglītošanu, bet paši aktīvi iesaistās mācīšanās procesā, ņemot vēra konkrētā bērna spēju līmeni. Katrs vecāks pats vislabāk pazīst savu bērnu, zina, kā viņu ieinteresēt un motivēt. Individuālai pieejai ne vienmēr atliek laika tradicionālajās skolās, kur klasēs mēdz būt pat 30 bērnu.
Ir atsevišķi priekšmeti, piemēram, zīmēšana un dabas zinības, ko dažādu vecumu bērni vienā ģimenē apgūst kopā. Matemātika un latviešu valoda tiek mācīta individuāli. Mūzika gan tiekot apgūta vietējā mūzikas skolā, arī Daiņa Stikuta bērni spēlē dažādus mūzikas instrumentus un pazīst notis.
Ģimenes skolas vadās pēc Izglītības ministrijas noteiktajiem standartiem, bet piemēro tos konkrētiem bērniem un viņu vajadzībām. Pirmajā un otrajā klasē pārbaudījumu un eksāmenu nav. Trešajā un sestajā klasē bērni kārto pārbaudījumus kopā ar citiem bērniem tajā valsts vai privātskolā, kurai viņi ir piesaistīti. Devītajā klasē mājmācības bērni kārto tādus pašus valsts eksāmenus kā pārējie skolēni.
Šajā izglītības modelī nedarbojas princips "nauda seko skolēnam", jo vecāki par bērna mācīšanu atalgojumu nesaņem. Finansējums tiek novirzīts skolai, kas konsultē ģimeni izglītības procesā.
Personīgā pieredze
Divi vecākie Daiņa Stikuta dēli savulaik uzsākuši mācības valsts skolā, vecākais dēls pieņēmis šo sistēmu, bet otrs nav varējis iekļauties tradicionālajā izglītības modelī.
Dainis norāda, ka savā ziņā skola ir kā loterija — tev var paveikties, bet var arī nepaveikties. Ir bērni, kuru radošo garu skola var salauzt. Turklāt mēs nekad nezinām, kādi ir pārējie skolēni. Diemžēl mūsdienās liela daļa bērnu aug bez vecāku uzmanības, jau mazotnē būdami sāpināti līdz sirds dziļumiem un nodod savas sāpes un ievainojumus tālāk.
Daiņa ģimene vēlējusies savas atvases no tā pasargāt un paši ieliekt garīgos pamatus savos bērnos, neatstājot to pedagogu un citu svešu cilvēku ziņā. Tad, kad bērns ģimenē ir samīļots un garīgi nobriedis, viņš var doties tālāk pasaulē, nebaidoties no apdraudējumiem. Stikutu ģimene novērojusi, ka mācīšanās mājās nekādā veidā netraucē bērniem iejusties sabiedrībā vai komunicēt ar citiem.