Inteliģence, humora izjūta, dzīvesprieks un, kad nepieciešams, arī stingrība. Nebūs pārspīlēti teikts, ka latviešu valodas un literatūras skolotāju Rutu Rulli daudzi uzskata par Jelgavas Valsts ģimnāzijas (kādreiz 2. vidusskolas) leģendu. Viņas garajā darba mūžā skolēni ne tikai iepazina valodas normas un literatūras bagātību, bet arī kopīgi apmeklēja kultūras pasākumus, ekskursijas un tikās ar ievērojamiem cilvēkiem.
Siguldas novada Laurenču sākumskolas 1.c klases audzinātāju Evitu Vaišļu skolēni mīl. Daudzi no viņas audzēkņiem, jautāti, kas skolā patīk vislabāk, nešauboties atbild: "Skolotāja!" Evita ir enerģiska, sirsnīga un draudzīga, bet tajā pašā laikā viņai piemīt lieliskas spējas mazos delverus savaldīt, kad nepieciešams koncentrēties darbam.
– Kas pedagoga darbā ir grūtākais, kas savukārt sniedz vislielāko gandarījumu?
Ruta Rulle: Ja cilvēks apzināti iet uz kādu profesiju, viņam jau ir nojausma, ko tā no viņa prasīs. Mani mācīja izcili Latvijas pirmās brīvvalsts pedagogi, kad skolotājs vēl šķita kas īpašs, tomēr es neuzklausīju klases audzinātājas ieteikumu labāk studēt matemātiku, lai būtu mazāk labojamo darbu. Tādēļ, par sevi runājot, vārda "grūtākais" vietā lietotu "apgrūtinošs".
Protams, nav patīkami pavadīt brīvdienas, labojot skolēnu darbus, vai vakarus, gatavojoties stundām, lasot nevis to, ko gribi, bet to, ko vajag, tomēr ieguldītais darbs sniedz gandarījumu, kad skolēni veiksmīgi kārto centralizētos eksāmenus, gūst panākumus visu līmeņu olimpiādēs, plūc laurus zinātniski pētniecisko darbu novērtējumā un, pēc gadiem tiekoties, saka paldies par iemācīto, grib, lai mācu arī viņu bērnus. Diemžēl uz šo gandarījumu jāprot gaidīt, tomēr nekad savu izvēli neesmu nožēlojusi.
Evita Vaišļa: Vislielāko gandarījumu sniedz laimīgi skolēni, tas, ka viņiem patīk nākt uz skolu. Tās mirdzošās acis, kuras satieku ik rītu. Tas iedvesmo, paceļ un liek apzināties, ka esam uz pareizā ceļa un galvenais mērķis – laimīgs, apmierināts skolēns – ir sasniegts. Primāri skolēnam ir jāiemīl skola. Sākuma posmā mācīšanās prieks ir ļoti būtisks, lai būtu veiksmīgs viss turpmākais skolas cēliens.
Ir liels izaicinājums atrast balansu starp laimīgiem bērniem un apmierinātiem vecākiem, jo pieaugušajiem lielākoties svarīgas ir zināšanas, prasmes un iemaņas – jo vairāk, jo labāk. Priecājos, ja vecāki ir atsaucīgi, saprotoši un cenšas izprast to, kas ir būtiskākais, uzsākot skolas gaitas.
1. klase nav zināšanu iegūšanas maratons. Tā nav sacensība starp skolēniem, kurš gudrāks, ātrāks, veiklāks, zinošāks utt. Protams, tas viss iet roku rokā, bet svarīgi ir nepazaudēt būtiskāko. Es vēlos, lai mēs, pieaugušie, to spētu izprast.
– Kā kopumā vērtējat mūsdienu skolēnus?
Ruta Rulle: Mūsdienu skolēns, manuprāt, ir visai traģiska būtne, kurai uz katra soļa ir jāizdara neskaitāmas izvēles: būt kopā ar nopietnajiem darītājiem vai skaļajiem slaistiem, baudīt kultūru vai atbrīvot savus instinktus masu izklaidēs, iet izziņas ceļu vai, nospiežot taustiņu, iegūt jau gatavu atbildi. Diemžēl tieši modernās tehnoloģijas izdarījušas lāča pakalpojumu jaunajai paaudzei, radot ilūziju, ka prasme manipulēt ar gatavām atbildēm dod tiesības uzskatīt sevi par gudru. Skumji kļūst, vērojot, cik nevarīgi ir šie gudrīši, analizējot literārus darbus, cilvēku attiecības. Skolēni izdara secinājumus, izraujot faktus no konteksta. Ja kalpa puisis tīra skursteni, viņš ir skursteņslauķis ("Raudupiete"). Literatūras noniecināšana un nelasīšana ir novedusi pie katastrofālas vārdu krājuma samazināšanās.
Negribu visu vainu uzvelt tikai jaunajiem, jo viņi ir sabiedrības attieksmes un vērtību produkts. Šodienas skolēnu stiprās puses ir lielāka uzdrīkstēšanās runāt, izteikties, prasme izmantot modernās tehnoloģijas darbu prezentācijā. Patīkami pārsteidz, ka tie, kuri nopietni nodarbojas ar sportu un sasniedz labus rezultātus, visiem dzirdot, apgalvo, ka sports nav visam mūžam, tādēļ nopietni jāmācās.
Evita Vaišļa: Droši vien neatšķiršos no vairākuma, sakot, ka mani satrauc visatļautība. Bieži nākas saskarties ar situācijām, kad skolēni neciena un nerespektē pieaugušu cilvēku. Te atkal jāsaka: ja bērni neciena, nerespektē savus vecākus, mēs kā pedagogi esam bezspēcīgi. Skolēni ir ģimenes spogulis! Mūsdienu skolēniem ir daudzas stiprās puses – viņi ir ar spēcīgām ambīcijām, vēlmēm, par sevi daudz pārliecinātāki, zinošāki, drosmīgāki un apņēmīgāki. Tas nav slikti, bet, vai, virzoties uz mērķi, mēs procesā nepazaudējam cilvēcīgās vērtības un apziņu, kas dzīvē būtiskākais?
Vājās puses – atbildības un cieņas trūkums, visatļautība, egoisms, sevis vērtēšana augstāk par citiem, nerēķināšanās ar citiem, kas izpaužas attieksmē, uzvedībā. Mana vēlēšanās, lai savu mērķu sasniegšanā, dzīves skrējienā mēs nepazaudējam līdzcilvēkus, cieņu, atbildību un sapratni. Tikai tā mēs varam veidot pozitīvu, patīkamu vidi, kurā dzīvot. Mēs nevaram prasīt no bērniem "pareizu" uzvedību, attieksmi, cieņu, ja paši neesam labs piemērs. Lai mums izdodas atrast spēku sevī būt par labu piemēru mūsu bērniem!
– Vai bērni vienmēr ir ģimenes spogulis? Vai skola var ieaudzināt bērnā konkrētas vērtības, ja šāda audzināšana nenotiek arī ģimenē?
Ruta Rulle: Manuprāt, bērni lieliski uztver ģimenes attieksmi pret skolu un prot to izmantot. Ja bērns mājās dzird, ka mācību viela nekam neder, ka skolotāji visu dara aplam, vecāki negatīvi vērtē skolotāja darbu u.tml., arī bērna attieksme pret skolu būs negatīva un pie paša neveiksmēm vienmēr būs vainīgs skolotājs.
Līdzīgi ir ar vērtībām. Var skolā no rīta līdz vakaram runāt par augstām vispārcilvēciskām un ētiskām vērtībām, bet, ja ģimenē tās nav cieņā, ja lasa tikai bulvārpresi, apmeklē tikai izklaidējošus pasākumus, ironizē par tiem, kurus interesē kas nopietnāks, tad skolā visprasmīgāk un saistošāk pasniegtais nedos rezultātus pat tad, ja bērns būs ieinteresējies. Skola var parādīt ceļu, bet vecākiem ir jābūt bērna ceļabiedriem.
Evita Vaišļa: Reiz kāda mamma man teica: "Jūs, skolotāj, saprotat, ka pirmajās klasēs ieliek visus pamatus?!" Mīļie vecāki, pamati skolēna raksturam, uzvedībai, attieksmēm, prasmēm, iemaņām un arī zināšanām par konkrētām lietām tiek ielikti daudz, daudz ātrāk, un tas notiek ģimenē! Skola šo procesu turpina, pilnveido, attīsta, bet mēs nevaram atdalīt skolu no ģimenes. Ir jānotiek nepārtrauktai sadarbībai starp skolu un ģimeni, tikai tad viss mācību, pielāgošanās, sadarbības process var būt veiksmīgs.
Līdzīgi kā ar patriotismu – viens ir tas, ko mēs runājam skolā, bet otrs ir tas, kas notiek ģimenē. Bērns ir ģimenes spogulis, un, īpaši mazajās klasēs, viņš vēl cenšas balansēt starp vecākiem un skolotāju. Skolēni mazajās klasēs ir ļoti atklāti un droši saka, ko domā. Bieži tās ir vecāku domas, attieksme pret vērtībām kopumā. Es kā skolotāja respektēju skolēna teikto un neapšaubu vecākus kā autoritāti. Pieaugušajiem ir jābūt paraugam it visā. Bērni vairāk redz mūsu darbības, dzīvi, nekā dzird to, ko mēs sakām.
– Vai piekrītat viedoklim, ka skolēniem ir pārāk liela mācību slodze?
Ruta Rulle: Mācīšanās ir darbs, nevis rotaļa, un katrā darbā ir savas grūtības. Lai kādas būtu cilvēka intereses, darba pienākumi tomēr ir primārie. Bet kāda tagad ir skolēnu ikdiena? Pēc stundām pulciņi (dažam pat trīs), treniņi, mājās atgriežas vēlu vakarā, un, kad jāsāk mācīties, nogurums ņem virsroku. Nenoliedzu, ka skolēnam, kurš grib gūt labas sekmes, ir daudz darāmā, bet skaļās vaimanas par pārāk lielu slodzi bieži ir pārspīlētas. Starp citu, lielie bļāvēji nav īstie darītāji.
Bez tam pieradināt skolēnu pie domas, ka mācīties ir viegli, nozīmē lemt viņu neveiksmei turpmākās mācību gaitās, kad neviens vairs neauklēsies.
Evita Vaišļa: Kā 1. klases skolotāja es teiktu, ka pārāk lielo mācību slodzi skolēniem uzliek vecāki. Viens ir tas, kas notiek skolā, otrs – kas notiek pēc mācību stundām. Es uzskatu, ka 1. klases skolēnam vēl ir jāļauj būt bērnam – ir jābūt brīvajam laikam rotaļām, draudzībai ar vienaudžiem, pastaigām svaigā gaisā, fiziskajām aktivitātēm, laikam sev, zīmēšanai, grāmatu lasīšanai. Mūsdienās mēs ļoti gribam, lai bērns jau agri apmeklē visādus pulciņus un ir nodarbināts no rīta līdz vakaram pat brīvdienās.
Neesmu pret pulciņiem un nodarbībām ārpus skolas, bet tam visam jābūt ar mēru, jo 1. klasē svarīgākais uzdevums ir aprast ar skolas vidi, ar mācībām, vienaudžiem, jauno skolēna lomu, pienākumiem u.c. Neuzskatu, ka pirmklasniekiem mūsu skolā būtu liela mācību slodze. Protams, saliekot kopā gan mācības, gan ārpusskolas nodarbības, var teikt, ka slodze ir pārāk liela.
– Jūsuprāt, iedarbīgākās metodes, kā īstenot valstisko jeb patriotisko audzināšanu.
Ruta Rulle: Iedarbīgs ir tas, kas sistemātisks. Un te nu ir vietā runāt par postu, kas nodarīts latviešu literatūrai, atvēlot tai tikai divas (!!!) mācību stundas nedēļā. Dodiet literatūras mācīšanai četras mācību stundas nedēļā, un būs nodrošināta gan tikumiskā, gan patriotiskā audzināšana. Nekādas papildu stundas to nenodrošinās, jo ne katram klases audzinātājam tas būs pa spēkam un pa prātam.
Evita Vaišļa: Patriotismu, manuprāt, nevar "ieaudzināt". Ja mēs, pedagogi, vecāki un citi pieaugušie, nerādām piemēru, kā gan lai bērns izaug par savas valsts patriotu? Ja ikdienā runājam sliktu par savu valsti, valdību un visiem procesiem, kas notiek Latvijā, ir tikai dabiski, ka bērni kopē mūsu attieksmi.
Skolā, protams, ir klases stundas un arī citi mācību priekšmeti, kas veltīti patriotisma vecināšanai un popularizēšanai. Es kā skolotāja runāju ar skolēniem, stāstu par to, cik svarīgi mums ir būt patriotiem, cik svarīgi ir cienīt savu valsti un valdību. Arī par to, kā mēs katrs reprezentējam Latviju, ko mēs runājam par to. Bet, ja ir tikai skolotāja piemērs un nav vecāku piemēra, mans devums ir tikai nosacīts. Es ceru, ka tas ir labs sākums, lai skolēns arī savus vecākus mudinātu aizdomāties par patriotismu un to, kā mēs paši reprezentējam valsti un tautu ar savu attieksmi, sarunām un komentāriem.
– Kas ir galvenās lietas, ko jūs vēlētos saviem skolēniem iedot līdzi "bagāžā" turpmākai dzīvei?
Ruta Rulle: Saviem skolēniem gribētu iedot prasmi domāt, spriest un vērtēt, spēju uzdrīkstēties, nemitīgi sevi pilnveidot, meklēt un atrast, pārliecību, ka cilvēks var būt savas dzīves saimnieks. Ļoti, ļoti gribētu, lai mani skolēni uz mūžu iemīlētu savu skolu un skolotājus atcerētos ar labu vārdu. Man ir patiess prieks, ka ar tiem skolēniem, ko uzskatu par savējiem, varu tikai lepoties.
Evita Vaišļa: Es vēlos, lai mani skolēni notic sev, lai viņiem ir pārliecība, ka viņi spēs sasniegt to, ko paši iecerējuši, nepazaudējot cilvēcīgās vērtības. Būtiski, lai viņu izvirzītie mērķi būtu personīgi, nevis citu uzspiesti. Skolēniem ir jāapzinās, ka mērķus var sasniegt ar darbu, centību, apņemšanos un nepadošanos pie pirmajām grūtībām. Daudzi mūsdienās dzīvo bez mērķa, bez sapņa, bez redzējuma savai dzīvei. Tas ir skumji.
Vēlos, lai mani skolēni ir ar savu dzīves redzējumu jau 1. klasē, lai viņi savās dzīves gaitās spēj novērtēt gan to, kas viņiem dots, gan līdzcilvēkus apkārt, un lai katrā viņu darbībā un izvēlē ir jūtama cieņas pilna attieksme, atbildība pret sevi un citiem.