ASV Djūka Universitātes psihologs un neirozinātnieks Hariss Kūpers apkopojis 180 pētījumu, kas liek secināt, ka ieguvums no mājasdarbu pildīšanas ir izteikti atkarīgs no bērna vecuma. Pētījumi parāda to, ka mājasdarbiem ir efekts, taču tas ne vienmēr ir pozitīvs. Ja mājasdarbi tiek uzdoti jau no pirmās klases vai pat bērnudārzā, tas var radīt negatīvu attieksmi pret mācībām un skolu kopumā.
Dienas lielāko daļu skolotāji norāda, kas skolēnam jādara (lielākoties jāsēž skolas solā un jānododas akadēmisku zinību apgūšanai), tāpēc atlikušajā dienas daļā bērnam nepieciešams kontrasts: fiziskas aktivitātes, atpūta un iespēja darīt to, ko viņš pats vēlas, nevis to, ko atkal liek darīt kāds no malas. Turklāt mājasdarbi nereti dzen izmisumā arī vecākus, jo bērni ir jāpiespiež tos pildīt, kas nereti izraisa konfliktus. Reizēm mājasdarbus bērna vietā pabeidz paši vecāki, un tas ir nepareizi.
Savukārt mājasdarbu aizstāvji norāda, ka tie palīdz izveidot veselīgus mācīšanās ieradumus un trenē atbildības sajūtu. Taču bērniem līdz 11 gadu vecumam ir efektīvāki veidi, kā mācīt atbildības sajūtu, piemēram, atcerēties pabarot kaķi vai sakārtot savu istabu. Vēlāk, kad bērns ir vecāks, mājasdarbu pildīšana sanāk daudz dabiskāk, jo atbildības sajūta ir jau citā līmenī.
Tāpat pētījumos konstatēts, ka lielākā daļa bērnu cieš no nepietiekama miega daudzuma, kas daļēji ir mājasdarbu dēļ. Daudzie pētījumi liek secināt, ka, ja izglītības sistēmu vēlamies balstīt uz zinātniskām metodēm, šos faktus nedrīkst ignorēt.