– Par ko, pirmkārt, domājāt, rīkojot savā skolā ziemas ekoforumu?
– Protams, skolas svarīgākais uzdevums ir dot skolēniem labu izglītību, bet tikpat svarīgas ir arī eko lietas. Ja no vienas puses, mēs runājam par dzeramā ūdens trūkumu pasaulē vai pārtikas trūkumu, piemēram, Āfrikā, kamēr Eiropā daudz pārtikas tiek izmesta kā nevajadzīga, tad no otras, arī mums, dzīvojot Latvijā, ir jādomā, kā saglabāt tīru dabisko vidi. Daudzi saka, ka tas ir dārgi, bet patiesībā nav nekā lētāka, kā veidot labu nākotni, un daudzi pat nenojauš, ka jau šobrīd mēs liekam pamatus tam, kāda pasaule būs pēc 20 vai 30 gadiem.
Domājot par trešā Ekoskolu ziemas foruma programmu, gribējām atsperties no tā, ka gudrs cilvēks zina, kā veselīgi dzīvot, nodarboties ar sportu un arī pareizi ēst, lai aplams dzīvesveids nenovestu līdz slimnīcas palātai. Tā mēs arī valsts līmenī varētu ietaupīt līdzekļus, lai ārstēšanu saņemtu tie cilvēki, kam tas tiešām ir nepieciešams.
Mūsu pieredze liek domāt, ka jau no paša sākuma ar bērniem ir jārunā arī par veselīgu uzturu, jo skaidrs, ka nav normāli, ja viņi savu kabatas naudu notērē, pērkot kolu un čipsus. Bet šajā izglītošanas programmā ir jāiesaista arī skolēnu vecāki, jo skola viena pati jau no ārpasaules ietekmes bērnus pasargāt nevar.
– Vai, mudinot skolēnus domāt par sakārtotu vidi, esat viņos radījuši interesi par dabaszinībām vai praktiskām profesijām?
– Šobrīd, sekojot mūsu skolas beidzēju gaitām, redzam, ka daļa izvēlas praktiskas profesijas – grib būt elektromontieri, celtnieki. Bet ir arī gadījumi, kad viens, otrs atgriežas vidusskolā, jo profesijas izvēli grib atlikt līdz brīdim, kad būs iegūta vidējā izglītība un sasniegts 18 gadu vecums, jo 15 gados pieņemtais lēmums, izvēloties profesiju visam mūžam, izrādījies aplams.
Runājot tieši par ekoizglītību, redzams, ka jaunieši daudz laika pavada internetā un iegūst bezgala daudz informācijas. Taču informācijas iegūšana vēl nav zināšanas un pavisam ne izglītība. Zināšanas, kas kļūst par gudrību, var apgūt tikai, ejot soli pa solim, un ilgākā laikā. Tajā pašā laikā gan izglītības programmas, gan mācību saturs paredz daudzu teorētisku lietu apgūšanu, bet, lai nonāktu līdz gudrībai, ir vajadzīgas arī prasmes, kuras noderēs ikdienas dzīvē.
Nākotnē gribam ieviest programmu padziļinātai dabaszinību apguvei. Bet jau tagad mēs varam lepoties ar tā saukto āra klasi, ko esam uzveidojuši kopā ar skolēnu vecākiem. Turklāt tiek būvēta ēka ar četrām klašu telpām, kurās notiks zēnu un meiteņu darbmācība. Skaidrs, ka mums jādomā, kā bērniem apgūt tehniskās lietas un veikt pētniecisko darbību, jo patiesībā jau pašlaik mums ir palikuši tikai sporta pulciņi un mūzikas un mākslas skolas. Turklāt, apgūstot amatniecības iemaņas, darboties ar finiera zāģīti, izzāģējot sniegpārsliņas, var tikai pašā sākumā, 5. klasē, bet, beidzot pamatskolu, tas būs jāprot izdarīt ar lāzeriem, kā tas notiek modernajā kokapstrādē, jāveido izstrādājumu modeļi ar 3D printeriem.
Tās nodarbības, lekcijas un darbnīcas, kas ieļautas ekoforuma programmā, atkārtos to, ar ko mēs ikdienā, šeit, Ropažu vidusskolā saskaramies. Pirmkārt ekoskolas nosaukumu – mūsu zīmolu – mēs respektējam visos līmeņos gan skolēni, gan skolotāji, tiek iesaistīti arī vecāki un vecvecāki. Turklāt arī vietējā pirmsskolas izglītības iestāde "Annele" un dienas multicentri ir ekoizglītības programmā, strādājot ar dabas materiāliem un veidojot, piemēram, dekoratīvas figūras, taisot putnu būrus. Šeit aktīvi līdzdarbojas man vietnieks Felikss Svirskis.
Vēl jāpiebilst, ka mēs līdzdarbojamies arī Eiropas Savienības programmas "Erasmus" projektos un pie mums brauc skolēni no Spānijas, Francijas, Itālijas, Rumānijas, Turcijas un Bulgārijas un mūsu skolēni ir bijuši šajās zemēs.
Tie, kas atbraukuši pie mums uz Ropažiem, ir pārliecinājušies, ka mēs eko lietām pievēršam lielu uzmanību un tiešām esam eko valsts pārstāvji ne tikai vārdos, jo šeit, Latvijā, vide ir tīrāka nekā Eiropas dienvidos.
– Ropažu vidusskola ir ekoskola jau septīto gadu. Vai tam ir jūtami rezultāti arī ikdienā un tuvākajā apkārtnē?
– Protams, mēs paši jūtam, kā mainās cilvēku attieksme pret vidi, kļūstot izglītotākiem eko jautājumos. Ja agrāk talkās no ceļmalām lasījām neskaitāmus maisus ar atkritumiem, tad tagad šādu atkritumu daudzums ir samazinājies. Cilvēki, redzot, ka mežā tiek izgāzti atkritumi, uzreiz ziņo par šādām nebūšanām.
Savukārt tepat mūsu skolā vairs nepaliek tīši zemē nomestas plastmasas pudeles, glāzītes vai papīri. Paši vien visu uzreiz savācam. Tātad visam, ko esam darījuši, skatoties uz ekoskolas Zaļo karogu, ir bijusi nozīme, jo darbs netika veikts tikai ķeksītim. Ja tagad daudz runā par tikumiem, tad šī nu ir reize, kad par to atgādināt ir īsti vietā.
Iepriekš:
Ekoforumā Ropažos runā par pārtiku un dabas daudzveidību
