Piemēram, viņš ieviesis, ka skolēni stundas laikā skolotāja sacīto var pierakstīt nevis ar roku burtnīcā, bet planšetdatorā, veidot infografikas un videomateriālus, mājasdarbus sūtīt e-pastā, izmantot 3D printeri un daudzas citas lietas, un arī skolotāji, sekojot Edgaram, iet laikam līdzi.
Piektais gads skolā
Edgars pirms nepilniem pieciem gadiem ienāca Siguldas pilsētas vidusskolā kā projekta "Iespējamā misija" dalībnieks, lai mācītu vēsturi un sociālās zinības, un te arī palicis, jo uzskata, ka dara to, kas pašam patīk. Turklāt tagad viņš māca arī fiziku, jo, kā pats saka, dabaszinātnes viņu interesējušas vienmēr.
Skolas direktore Ņina Balode, raksturojot Edgaru, saka, ka viņš uz skolu jau atnācis citādāks un gribējis darīt citādāk. Šobrīd viņš ir ieņēmis savu vietu kolēģu vidū un paspējis aizraut pusi skolas – gan skolotājus, gan skolēnus.
Par sevi Edgars, kuram nākamgad būs 30, stāsta, ka ir tepat no Pierīgas – 1. klasi beidzis Inčukalnā, tad mācījies Berģu pamatskolā un vēlāk Rīgas 64. vidusskolā.
"Vidusskolā man bija skolotājs Māris Zariņš, kurš ielika labus pamatus fizikā, bet piedalījos arī bioloģijas olimpiādēs. Līdztekus darbojos visādās nevalstiskajās organizācijās – Latvijas Sarkanajā Krustā, jo mani interesēja medicīna, Latvijas Jaunatnes padomē, Eiropas brīvprātīgo kustībā un vēl citur.
Pabeidzis skolu, pat nesagaidījis eksāmenu rezultātus, aizbraucu brīvprātīgo darbā uz Horvātiju – Vukovaru. Kad pēc gada atgriezos mājās, atcerējos, ka man bija labs rezultāts pētnieciskajā darbā bioloģijā, kas solīja stipendiju medicīnas studijām. Taču izrādījās, ka tad, ja gads ir pagājis, šis nosacījums ir vējā. Padomāju par savām pārējām prioritātēm – filozofiju, fiziku un matemātiku – un iestājos Latvijas Universitātē filozofos.
Vēl studējot strādāju Bērnu un ģimenes lietu ministrijā. Pēc tam iestājos maģistrantūrā, bet tad ministriju likvidēja, un ministrijas departamentu, kurā es biju, pievienoja Izglītības un zinātnes ministrijai. Taču tur man ar mēnesi pietika, un es aizbraucu uz Somiju turpināt filozofijas studijas. Kad atgriezos, uzzināju, ka ir iespējams pieteikties "Iespējamajā misijā", un man radās tāda kā spītība paskatīties, vai es tur varu būt derīgs. Atlasi izturēju un nokļuvu Siguldā," teic Edgars.
Viņš uzsver, ka galvenais, ko iemācījies, studējot filozofiju, ir atziņa, ka jāmēģina dzīvot tā, lai vēlāk nekas nav jānožēlo. "Cita lieta ir analizēt un saprast, kas ir tas, ko tu dari. Ja būtu šķitis, ka kaut kas notiek ne tā, kā man gribas, jau pēc diviem gadiem es skolu būtu atstājis."
Daudz lasīju, bet bija arī dators
"Bērnībā uzaugu ar grāmatām par laika mašīnām, ceļojumiem, zinātni, taču manam tētim jau bija pie televizora slēdzams dators, ar programmām audiokasetēs. Arī Berģu pamatskolai Garkalne, kā jau bagāta pašvaldība, bija dabūjusi datorus, un bija labas informātikas stundas. Skolotājs pašiem ļāva ķimerēties ar datoru un eksperimentēt. Tas ļāvis kopš tiem laikiem būt ar tehnoloģijām uz "tu", bet grāmatas, lai arī šobrīd mazāk, lasu joprojām," uzsver skolotājs Edgars, kā viņu sauc skolēni.
Pašlaik Edgars Siguldas pilsētas vidusskolā māca gan vēsturi, gan fiziku. "Eksperimentējot gan ar vēstures, gan ar fizikas pasniegšanas veidiem, radusies atziņa, ka fizika tomēr ir daudz aizraujošāka. Piemēram, atliek parādīt dzirksteli, un ieinteresētu skatu klasē ir vairāk. Iespējams, ja skolas vēstures kabinets būtu tā aprīkots kā fizikas klase, interese būtu lielāka, jo es uz vēstures stundām varētu atjāt ar zirgu bruņinieka tērpā no staļļa, kas atrastos tajā vietā, kur tagad tiek būvēts sporta komplekss," saka Edgars.
"Tā kā mani vienmēr ir interesējusi zinātne, pirms skolā sāku mācīt fiziku, vadīju elektronikas pulciņu. Sākām ar radioelektroniku, tagad esam tikuši līdz mehatronikai jeb jauno tehnoloģiju vadīšanai ar datora palīdzību. Skolēni programmē mikroprocesorus, taisa robotus, piedalās robotu cīņās un reizēm uzvar. Savukārt fizikas mācību stundās pamatskolā meklējam atbildes uz lielajiem jautājumiem, mācoties saprast dabas procesus, piemēram, kāpēc, kad spīd saule, ir silti, bet vidusskolā jau izpratne jāpadziļina, un tā jau ir cita opera," viņš skaidro.
Skolotājam jāmāca nevis priekšmets, bet skolēns
Kā atzīst Edgars, viens no viņa pedagoģiskajiem principiem ir tas, ka skolotājs māca skolēnus, nevis mācību priekšmetu.
"Laiki ir mainījušies, un skolotājam jārēķinās ar katra skolēna varēšanu, gribēšanu un vajadzībām. Ja ir bērni, kam nevajag neko, mans uzdevums ir parādīt, ka tas, ko es viņam mācu, tomēr dzīvē var noderēt. Protams, katrā klasē būs pa skolēnam, kurš sēž, un skaidri redzams, ka viņš neko negrib. Tā kā vidējā izglītība nav obligāta, es uzskatu, ka nākt vai nenākt uz skolu un mācīties vai nemācīties ir katra paša atbildība. Tad es šādam jaunajam cilvēkam pirms stundas pajautāju: "Vai tu šodien strādāsi vai stundā gulēsi?" Tad viņš pirmo stundu paguļ, bet otrajā stundā saka: "Dodiet darbu."
Bet, ja skolēnam nav motivācijas kaut ko iemācīties, tad skolotāja darba efektivitāte ir ļoti zema. Turklāt, ja vien viņš negrib būt vēsturnieks vai labi izklausīties bārā pie letes, Latvijas vēsture, kas sākas ar jaunlatviešiem un stāsta, kā veidojusies mūsu valsts un kultūra, ir jāzina tikai tāpēc, ka kabatā ir Latvijas Republikas pilsoņa pase.
To gan es viņiem saku, ka vēstures apgūšana – tekstu lasīšana – ir laba iespēja apgūt tādas prasmes kā kritiskā domāšana un spēja analizēt. Lasīšanas lielākais ieguvums ir arī vārdu krājuma veidošana, bet tas rada vietu, kur izplesties domām. Turklāt vēsturi mācāmies debatējot, jo droši zinu, ka prasme diskutēt skolēniem dzīvē noderēs," teic skolotājs Edgars.
Un vēl viņš piebilst, ka skolēna svēts pienākums nav pie viņa mācīties. "Ir skolēni, kas ir ieinteresēti tajā, ko es viņiem saku, bet es arī neapvainošos, ja kāds nemācīsies. Taču ir lietas, kuras es gribu, lai viņš no skolas paņem sev līdzi neatkarīgi no tā, vai vēsture un fizika patīk vai nepatīk. Skolai būtībā ir vienalga, ko skolēns darīs pēc 12. klases, bet man tomēr ir svarīgi, lai viņš pats spētu izlemt, ko dzīvē tālāk darīt."
Skolotāju kļūdas staigā pa pasauli
"Skolā būtu jāmāca cilvēkam būt pilsonim, gatavam dzīvot sabiedrībā, bet tā īsti nav," atzīst Edgars. Tas, viņaprāt, ir viens no iemesliem, kāpēc mēs dzīvojam tik apātiskā sabiedrībā, kurā šobrīd arī politiski aktīvākā daļa ir pensionāri. "Izskatās, ka jauni cilvēki līdz 30 gadiem īstenībā nedzīvo sabiedrībā. Es viņus salīdzinātu ar tiem, ko senie grieķi sauca par idiotes, proti – tādiem, kurus neinteresē publiskās lietas. Ja kāds kaut ko aizstāv, tad tie ir daži īpatņi, uz kuriem visi tā arī skatās."
Un vēl Edgars domā, ka jebkurā profesijā ir augšas un lejas, lai gan jebkurš darbs ir jādara ar kaislību, un tas prasa enerģijas investīcijas. "Līdz ar to ir reizes, kad enerģijas ir vairāk un atdeve lielāka, bet ir arī pretēji brīži. Un tā ir arī skolotāja darbā. Tikai, ja, piemēram, ārstu kļūdas guļ kapsētā, tad skolotāju kļūdas klīst apkārt pa pasauli. Un tad, ja tu esi tik paštaisns, ka vari pateikt, ka tavā darbā nav nevienas kļūdas, tad tev nemaz nav jāstrādā skolā. Savukārt jāskatās arī, lai savu kļūdu apzināšanās tevi iekšēji nesagrautu."
