"Mēs Latvijā ar savu izglītības sistēmu esam pa vidu un tālākais jau ir atkarīgs no interpretācijas, vai mums ar to pietiek. Manuprāt, nē. Mēs esam labs vidējs līmenis ar izcilības salām, bet mēs totāli neizmantojam to potenciālu, kas ir mūsu sabiedrībā," sprieda Seile.
Vaicāta, cik daudz no šī mērķa izdevies iekustināt, esot ministres amatā, viņa pauda viedokli, ka ministram ir ļoti svarīgi gan runāt par šīm vērtībām, kas nav it kā aptaustāmas.
"Ir ļoti svarīgi atkārtot principus, kas tev ir svarīgi un ko tu vēlies, lai iesakņojas sistēmā. Un es domāju, ka tas ir izdevies. Es esmu dzirdējusi no ļoti daudziem cilvēkiem vārdus, kas arī man ir svarīgi - izglītības kvalitāte, pieejamība, izmaksu efektivitāte kā viens no principiem," teica bijusī ministre. Attiecībā uz darbiem, caur kuriem šīs vīzijas īstenojas, katrā jomā esot ir izdarītas ļoti konkrētas un praktiskas lietas.
Pēc viņas domām, Latvijai no viduvējības traucē pacelties ambīciju trūkums. "Vai mēs paši vēlamies būt starp izcilākajiem pasaulē, vai mēs esam gatavi mainīt paši savu ikdienu un paši savu likteni? Vai mums kā pilsoņiem interesē kvalitāte, vai mēs esam gatavi samierināties ar viduvējību, un ko mēs praktiski savā ikdienā darām" Ja mēs runājam par izglītības sistēmu, vai es kā vecāks es esmu aizgājis uz skolu un pajautājis klases audzinātājam vai direktoram, kāds ir mūsu skolas šī gada mērķis, ko mēs šogad klasē gribam izdarīt? Nevajadzētu būt sarunām tikai par ekskursijām, ēšanu, gaisa daudzumu klasē, kas visi ir ļoti svarīgi jautājumi, bet līdztekus šiem jautājumiem jābūt arī satura jautājumiem," uzkata Seile.
Viņa gan atzina, ka nevienu apgalvojumu nedrīkst uztvert kā recepti un apgalvojumu, ka tā ir ar visiem. Katrā vietā ir mazliet citi iemesli, kāpēc cilvēki kaut ko dara vai nedara.
Atbildot uz jautājumu, kur izglītības sistēma varētu virzīties nākamos 12 gados - viena skolēna skolas dzīves cikla laikā - bijusī ministre norādīja, ka vēlētos, lai mēs būtu pietuvojušies vismaz Igaunijai izglītības kvalitātes ziņā.