21.12.2015 15:38

Īpaša grupiņa īpašiem bērniem Siguldas "Pasaciņā"

Autors  Marta Ūdre
Novērtēt šo ziņu
(1 balsojums)
“Zvaigznīšu” “mammas”: auklīte Ligita Šumska, audzinātājas Ausma Ābola un Ingrīda Šersta. “Zvaigznīšu” “mammas”: auklīte Ligita Šumska, audzinātājas Ausma Ābola un Ingrīda Šersta. no privātā arhīva

Siguldas pirmsskolas izglītības iestāde "Pasaciņa" ir vienīgā novadā, kas īsteno speciālo pirmsskolas izglītības programmu bērniem ar garīgās veselības traucējumiem. Pašlaik grupiņā "Zvaigznītes" mācās deviņi bērni vecumā no trīs līdz sešiem gadiem. Vairāk par "Zvaigznīšu" ikdienu vaicāju audzinātājām Ingrīdai Šerstai un Ausmai Ābolai.

– Ar ko speciālā grupiņa atšķiras no citām?


Ingrīda Šersta: Mūsu grupiņā mācās bērni, kuriem paredzēta izglītības programma ar kodu 01015711, tā saucamo 57. kodu. Taču realitātē katram bērnam ir vajadzīga atšķirīga pieeja, jo bērni ir ļoti dažādi. Atšķiras gan vecumi, gan garīgo traucējumu smagums. Tāpat ir arī nerunājoši bērni, ar kuriem sazināmies ar alternatīvās komunikācijas līdzekļiem. Mūsu grupā katrs bērns ir citāds, un katra diena ir citāda.

Ausma Ābola: Šajā grupiņā ir neliels bērnu skaits, un katram tiek nodrošinātas individuālas nodarbības. "Zvaigznītēm" palīdz plašs speciālistu loks: esam divas audzinātājas, auklīte, speciālais pedagogs, logopēds, psihologs, medmāsa. Katru bērnu mācām atbilstoši viņa spējām.

– Kā izvēlaties piemērotākās mācību metodes?

– I. Š.: Apmeklējam kursus, izmantojam materiālus, ko sagatavojušas dažādas organizācijas, piemēram, Latvijas Autisma apvienība, "Velku fonds". Pati patlaban papildus mācos Rēzeknes augstskolā speciālo pedagoģiju. Mācību procesam pieejam radoši. Reizēm bērni paši parāda, kā viņiem labāk patiktu mācīties, tā var izveidoties jaunas metodes. Daudz ko iemācām, izmantojot vizuālās uzskates līdzekļus, jo šiem bērniem bieži ir ļoti laba vizuālā atmiņa.

– Kā jūs raksturotu kopējo gaisotni grupiņā?

– A. Ā.: Grupiņā lielākā daļa ir puiši, tāpēc bieži ir tipiskās puišu nesaprašanās – kurš bija pirmais, kurš uz kuru ne tā paskatījās un tamlīdzīgi. Taču tas tā ir visās grupās, un šajā ziņā mūsējā ne ar ko neatšķiras.

– I. Š.: Katra diena ir neatkārtojama un īpaša. Vissvarīgākā šajā darbā ir pacietība, un bērni mums to ir iemācījuši. Kad esam ilgstoši bērniem ko mācījušas un kādam kaut kas beidzot izdodas, gandarījums ir milzīgs. Taču ne vienmēr mācībās līkne iet uz augšu, diemžēl reizēm ir vērojams arī regress. Tas parasti notiek nevis apmācības kļūdu dēļ, bet pamatslimības ietekmē, tāpēc par katru sasniegumu ir īpašs prieks.

Gribētu pateikt visiem vecākiem, kuru bērniem ir līdzīgas problēmas, nebaidīties to atzīt. Bieži par speciālajām grupiņām ir negatīvs priekšstats. Vecāki domā, ka, palaižot bērnu šādā grupiņā, viņam tiek uzlikts zīmogs, ka viņš ir sliktāks, slims un tā tālāk. Nevajag tā domāt. Speciālā grupiņa ir iespēja palīdzēt bērnam, jo tā viņš var attīstīties vidē, kas viņam ir atbilstoša.

– Vai strādāt speciālajā pedagoģijā bija jūsu apzināta izvēle jau no paša sākuma?

– A. Ā.: Speciālajā pedagoģijā nonācu apstākļu sakritības dēļ. Man iepatikās, un nu šajā jomā darbojos vairāk nekā 10 gadu.

– I. Š.: Manā gadījumā sākotnēji tā nebija apzināta izvēle. Man pašai ir bērns ar īpašām vajadzībām, zinu visas problēmas, ar ko vecāki saskaras šādos gadījumos. Esmu vedusi bērnu pie ārstiem, uz komisijām, izglītības iestādēm, kur nereti sastapos ar pretestību. Tā kādā brīdī sapratu, ka tieši speciālā pedagoģija ir mans aicinājums. Šobrīd tā ir priekšrocība, ka spēju situācijas vērtēt no abiem skatpunktiem – vecāku un pedagogu.

– Kur smeļaties enerģiju šim nebūt ne vieglajam darbam?

– I. Š.: Pašlaik man atpūtai laika neatliek. Vienīgi vakarā mēdzu paklausīties nomierinošu mūziku. Ir dienas, kad ir sevišķi grūti, bet tam ir domāti kolēģi, kas cits citu atbalsta. Ja vienam šķiet, ka ir slikti, otrs pasaka – nav tik traki, un uzreiz kļūst vieglāk. Reizēm aizeju mājās pilnīgi bez spēka, un pašas bērni mēdz būt greizsirdīgi. Taču ir arī pozitīvā puse – mani bērni, atnākot uz grupiņu, redz citādus bērnus un iemācās šo dažādību pieņemt.

– A. Ā.: Mans trio ir – vanna, duša, rokdarbi. Kā arī viens vienīgs seriāls – "UgunsGrēks". Nekam citam neatliek laika.

– Par spīti grūtībām, vai varat saukt sevi par laimīgām sievietēm?

– (Vienbalsīgi.) Protams!

PII "Pasaciņa" vadītāja Liene Ābele: "Kad uzzināju, ka iestādē, ko vadu, būs speciālā grupiņa, biju ļoti nobijusies, jo man nebija pieredzes šajā jomā. No vecāku puses bija daudz jautājumu, tādēļ sāku aktīvi interesēties un lasīt visus pieejamos materiālus par speciālo izglītību. Daudz palīdzēja arī speciālā pedagoģe Inese Vitenberga.

Šobrīd varu teikt – šo bērnu vecākiem būtu jāpiešķir ordenis par to, kā viņi cīnās par saviem bērniem. Esmu redzējusi, ko vecākiem nākas pārdzīvot. Tādēļ tiem, kam nav šādu problēmu, es ieteiktu vairāk paskatīties apkārt un būt iecietīgākiem.

Esmu ļoti laimīga, ka mūsu bērnudārzā ir šāda grupiņa, jo mazās zvaigznītes ir daudz ko iemācījušas mūsu kolektīvam. Esam kā viena ģimene. Mums ir savas tradīcijas, pasākumos visi esam kopā. Man ir svarīgi, lai šie bērni justos tikpat labi kā pārējie, lai nejustos atstumti. Domāju, ka mums tas ir izdevies."

Mamma kādam "Zvaigznīšu" bērnam: "No sirds priecājos, ka manam bērnam ir iespēja šeit mācīties. Esmu pateicīga bērnudārza personālam, sevišķi "Zvaigznīšu" audzinātājām un auklītei par ģimenisko gaisotni grupiņā. Redzams, ka viņām tiešām rūp katrs bērniņš. Varu uzslavēt arī komunikāciju ar vecākiem. Katru dienu uzzinu, kā manam bērnam gājis nodarbībās, ko ēdis vai nav ēdis, kāds bijis garastāvoklis. Tik individuālu pieeju nav iespējams izjust nevienā parastajā grupā. Varu tikai apbrīnot audzinātājas par viņu pacietību un spēju tikt galā ar tik dažādiem bērniņiem."