Vienmēr gribējies izprast dabas likumus
Pierasts uzskatīt, ka meitenēm fizika nepavisam nav tas mīļākais priekšmets skolā, taču Lauma Latvijas Universitātē ir ieguvusi bakalaura grādu tieši fizikā.
"Man ļoti patīk fizika. Pabeidzu Āgenskalna Valsts ģimnāziju, tad Jelgavā, Lauksaimniecības akadēmijā, mācījos ainavu arhitektūru un plānošanu, bet studijas nepabeidzu. Vairāk nekā divus gadus strādājot, ceļoju pa pasauli. Biju Grieķijā, Dānijā, Anglijā – visvairāk Londonā. Šis laiks man ir iemācījis saprasties ar dažādu tautību un kultūru cilvēkiem.
Bet tad vienu dienu sapratu, ka man ir vajadzīga augstākā izglītība, un atgriezos Latvijā. Pa ceļam domāju, kā būtu labāk: doties atpakaļ uz Lauksaimniecības universitāti, Latvijas Universitātē studēt fiziku vai stāties Mākslas akadēmijā, jo man patīk arī gleznot. Izvēlējos fiziku, jo bija skaidrs, ka jāstudē kaut kas tāds, kas mani patiesi interesē. Sapratu, ka citādi atkal pametīšu visu pusratā, jo pietrūks motivācijas mācīties," stāsta Lauma un piebilst, ka fizika viņu piesaistījusi tāpēc, ka allaž ir vēlējusies saprast, kā darbojas dabas mehānismi, kā uzbūvēta pasaule.
"Un tāpēc arī nevienu brīdi nebija tā, ka man nepatiktu tas, ko es universitātē mācos, jo dabas likumi ir tik fundamentāli, ka mēs nevaram tos apiet tā kā tos, ko cilvēks rakstījis."
Galvenais – iemācīt bērniem atbildību
Pamatojot iemeslu, kāpēc viņa izvēlējusies pieteikties "Iespējamajā misijā", Lauma saka: "Ja es uzskatītu, ka Latvijā labā līmenī ir arī pedagoģiskā izglītība, es ietu mācīties pedagoģiju, jo darbs fizikas laboratorijās nebija mans dzīves sapnis. Taču tā, manuprāt, nav, tāpēc es ieguvu bakalaura grādu fizikā ar mērķi pievienoties "Iespējamajai misijai". Ja šis plāns neizdotos, es uz gadu brauktu pastrādāt par skolotāju Krievijā un tad atkal pieteiktos "Iespējamajā misijā".
Kāpēc uz Krieviju? Tāpēc, ka 2008. gadā es tur vairākus mēnešus biju Mihaila Ščetiņina skolā, kur strādā ar alternatīvām metodēm. Proti – skolēni, apgūstot vidusskolas kursu, daļu atbildības par mācību procesu uzņemas paši – paši izstrādā mācību kursus, un paši patstāvīgi mācās. Skolotāju tur ir pavisam maz. Tieši šis brauciens mani ļoti ietekmēja, un es sāku domāt par piedalīšanos "Iespējamajā misijā". Ja nebūtu izdevies šogad, atkārtotu nākamgad, jo fonā tomēr bija plāns braukt uz Krieviju. Taču visas četras atlases kārtas pārvarēju, un bija skaidrs: ja jau ir izdevies, uz Krieviju paspēšu aizbraukt citreiz."
Skolā nebūs kā sapņos, bet kā dzīvē
"Skolā, kur strādāšu, jau esmu bijusi. Piedalījos Sporta dienā mācību gada beigās, satiku savu audzināmo klasi. Tā ir viena no piektajām klasēm. Bērni bija tādi kustīgi, un droši vien skolotājam ir jāpiedomā, kā noturēt viņu uzmanību. Protams, dabaszinību stundas nevar aizpildīt tikai ar eksperimentiem. Būs arī brīži, kad jāpalasa grāmatas un jāiemācās kāda formula. Kārtībai stundās ir jābūt, jo citādi jau nekādus rezultātus sasniegt nevar. Bērni jau parasti ir mīļi un draudzīgi, un, ja vēl viņiem izdosies savākties un dzirdēt, ko es saku, tad arī es būšu mīļa un draudzīga, bet man tomēr gribētos, lai viņi ievēro spēles noteikumus, uz ko es noteikti uzstāšu," teic Lauma.
"Protams, es esmu pārliecināta, ka skola, kādu esmu iztēlojusies, ikdienas dzīvē tāda nebūs, turklāt man nav pārliecības, ka es šo realitāti varu radikāli mainīt. Tāpēc es sev saku: "Lauma, neuztraucies, tur būs tā, kā ir dzīvē, nevis sapņos!""
Vaicāta, ko gribētu izdarīt "Iespējamās misijas" laikā, Lauma skaidro, ka grib skolēniem sniegt kvalitatīvas zināšanas, bet vairāk par visu – iemācīt atbildību par to, ko viņi dara.
"Pati droši vien zaudēšu rozā brilles par skolu un to, ko nozīmē darbs ar bērniem. Protams, gribu pārbaudīt, kur ir tās robežas, cik daudz atbildības es varu iedot bērniem un kurā brīdī vajadzīga skolotāja palīdzība. Skaidrs, ka ne jau visu notiekošo varēšu ietekmēt, jo tam, kurš neko nevēlas darīt, neko daudz arī nevar palīdzēt, liekot labas atzīmes. Turklāt tādiem kompromisiem es gatava neesmu, bet labprāt palīdzēšu tiem, kuri grib mācīties, bet kam tas nepadodas. Protams, nedz vienā, nedz otrā gadījumā nevar pieļaut domu, ka tur nekas nesanāks un lai viss paliek, kā bijis, pat nemēģinot skolēnus ieinteresēt sasniegt labu rezultātu."
Ko darīt, ja nolaižas rokas
"Divas vasaras biju Amerikā – darīju darbu, kur reizēm gribot negribot nolaidās rokas," atzīst Lauma un izstāsta, ka bijusi iesaistījusies studentu apmaiņas programmā un viņai vajadzējis pārdot mācību grāmatas, staigājot no vienām durvīm pie citām.
"Tas bija darbs, ko vajadzēja darīt sešas dienas nedēļā pa 14 stundām dienā. Dienā sastapu kādas 70 ģimenes, un, ja kaut vienu no tām ieinteresēja grāmatas, kuras man vajadzēja pārdot, tad diena bija izdevusies. Tātad parasti 69 reizes dienā bija jādzird "nē!". Un tad reizēm nācās domāt par to, vai tam, ko tu dari, vispār ir kāda jēga. Taču šādas lietas padara cilvēku stiprāku."
Ja viss izdosies, Lauma, tāpat kā citi "Iespējamās misijas" dalībnieki, pēc diviem gadiem iegūs apliecinājumu, ka var strādāt par skolotāju. "Mans uzdevums šajos divos gados ir mācīties no bērniem vismaz tikpat, cik viņi mācās no manis," viņa piebilst.
1. septembrī Lauma Priekule atkal dodas uz skolu. Tiesa, nu jau kā izglītības programmas "Iespējamā misija" dalībniece, lai Ādažu vidusskolā mācītu dabaszinības – bioloģiju un fiziku – pamatskolas klasēs.