Paulīna neslēpj, ka pašlaik daudz domā, kā labāk iemācīt enerģiskajiem un darbotiesgribas pilnajiem pamatskolēniem vēsturi, jo uzskata, ka noturēt viņu uzmanību ir Dieva dots talants, lai gan daudz ko dzīvē, viņasprāt, var iemācīties un ikdienā attīstīt.
"Pēc Valmieras Viestura vidusskolas beigšanas domāju, kur iet studēt, jo patika un padevās daudz kas. Paklausīju tētim – viņš ir ārsts – un devos uz Stradiņa Universitāti studēt medicīnu. Pabeidzu pirmo kursu, bet, mācoties otrajā kursā, aizdomājos: man vienmēr ir paticis mācīties, bet tas, ko es daru tagad, man nāk ar lielu piespiešanos.
Beidzās ar to, ka izkritu eksāmenā un vajadzēja ņemt akadēmisko gadu, lai atkal no septembra mācītos tikai vienu priekšmetu, apmeklējot lekcijas vienu reizi nedēļā. Tad padomāju: ja jau reiz man ir tik daudz laika, pastudēšu Latvijas Universitātē vēsturi. Drīz vien sapratu, ka vēsture mani interesē daudz vairāk par medicīnu, un tā šogad ieguvu bakalaura grādu.
Bet atkal, tāpat kā pēc vidusskolas, radās jautājums: ko darīt tālāk – mācīties maģistrantūrā vai varbūt labāk atrast darbu? Par "Iespējamo misiju" biju dzirdējusi jau skolas laikā, jo sociālajos tīklos lasīju stāstus par jaunajiem skolotājiem. Man šķita, ka to vajadzētu izmēģināt arī pašai. Tagad man būs divi gadi laika saprast, vai skolotājas darbs ir tas, kas man patiks visvairāk," teic Paulīna, piebilstot, ka maģistrantūra var nedaudz pagaidīt.
Savukārt jautāta, vai nebūs bailes nostāties klases priekšā, viņa atbild, ka jau kopš trešās klases ir darbojusies skautu un gaidu kustībā un ar laiku arī pati vadījusi nodarbības. Tas paticis un padevies.
"Esmu organizējusi nometnes, kurās piedalījās vairāki simti bērnu. Protams, skolā ne visi ir motivēti labi mācīties. Taču arī skautos un gaidās ne jau visiem acīs bija mirdzums. Viens otrs nāca uz nodarbībām tāpēc, ka vecāki viņu tur bija iesaistījuši. Tad jau motivācija aktīvi darboties necik liela nav. "Mācīties darot" bija skautu un gaidu devīze, ko gribu pārnest arī uz skolu," stāsta Paulīna, piebilstot, ka nākamie divi gadi viņai būs iespēja saprast, kas notiek izglītības nozarē.
"Pēc diviem gadiem, ja izturēšu, man būs Izglītības un zinātnes ministrijas izdots dokuments, kas ļaus strādāt skolā. Zinu, ka daļa "Iespējamās misijas" dalībnieku paliek skolās, daļa aiziet ar izglītību saistītos darbos, vēl citi – pavisam prom citās dzīves sfērās, taču visi kā viens atzīst, ka šie divi gadi ir bijuši ļoti noderīgi personiskajai izaugsmei."
"Vai pastāv iespēja, ka ne viss izdodas tik labi kā iecerēts? Droši vien, ka tā var būt," atteic "Iespējamās misijas" dalībniece, atzīstot, ka, piemēram, saskare ar medicīnu nav bijis īsts veiksmes stāsts. "Bet arī tam mākonim bija zelta maliņa, jo es spēju pateikt sev, ko noteikti negribu darīt, un pēc tam nesēdēju rokas klēpī salikusi, bet ieklausījos sevī un gāju studēt to, kas man patīk. Tas, ka dzīvē nevar iztikt bez kļūdām, man ir pilnīgi skaidrs, bet galvenais ir no tām mācīties.
Tāpat esmu sapratusi, ka galvenais ir iemācīties svinēt arī mazās uzvaras un priecāties par tām. Nevajag arī ilgi skumt, ja kaut kas nav izdevies, jo piestrādājot vienmēr ir iespējams visu izdarīt vēl labāk."
Iepriekš:
Ja izdosies, būs skolotāja trešajā paaudzē
17.08.2015 14:56
Iespējamā misija: Drosme izvēlēties darīt to, kas patīk vislabāk
Autors Ģirts KondrātsJau rakstījām, ka arī šoruden vairākās Pierīgas skolās – Ādažos, Mārupē, Olainē un Salaspilī – ienāks izglītības programmas "Iespējamā misija" dalībnieki. Divdesmit četrus gadus vecā Paulīna Latsone mācīs vēsturi Ādažu vidusskolas 6.–9. klases skolēniem.