Darbs savā skolā
S. Tinkusai bija tikai 18 gadu, kad viņa stājās klases priekšā Zvejniekciema vidusskolā, kuru pirms tam pati bija absolvējusi. "Pēc skolas aizgāju studēt informācijas tehnoloģijas Vidzemes augstskolā. Kad pabeidzu tās, sāku mācīties pedagoģiju Latvijas Universitātē, jo citādāk skolā strādāt nevar. Paralēli visu šo laiku strādāju skolā," stāsta jaunā skolotāja.
Lai gan ir pagājuši jau septiņi gadi, patīkamais uztraukums pirms katras nodarbības ir palicis kā nemainīga vērtība. "Tu nekad nevar zināt, kā stunda izvērtīsies, jo ļoti būtiska ir savstarpējā saikne – kā bērns uzvedīsies un kā pēcāk skolotājs rīkosies," tā S. Tinkusa, piebilstot, ka šo septiņu gadu laikā ir izdevies uzkrāt arī krietnu pieredzes bagāžu.
Vajag runāt, nevis kliegt!
Īpašs jaunajai skolotājai bijis pagājušais mācību gads, kad viņai uzticēta audzināmā klase. Šogad skolotājai ir jāuzņemas rūpes ne tikai par to, lai citu klašu skolēni labi apgūst mācību vielu, bet arī par 29 sestklasniekiem. "Esmu atbildīga par to, lai viņiem viss būtu kārtībā un viņi sasniegtu savus mērķus. Pats foršākais ir tas, ka redzu, kā viņi attīstās," priecājas skolotāja.
Viens no būtiskākajiem pamatprincipiem, ko S. Tinkusa ievēro, ir nekad nekliegt uz bērniem. Viņa uzskata, ka visu var izrunāt, arī nepaceļot balsi. Galvenais – tikai runāt par to. "Man arī ir ļoti svarīgi, lai starp mani un skolēniem nav barjeras. Es kā skolotāja negribu būt kaut kur augšā un skatīties uz bērniem ar pārākumu. Tāpēc vienmēr esmu uzsvērusi, ka situācijā, ja ir kādas problēmas, vajag nākt un izrunāties ar mani. Nav pareizi, ka bērni no skolotājas baidās," pārliecināta Zvejniekciema vidusskolas skolotāja.
Bērni kļuvuši aktīvāki un prasīgāki
Taujāta, kā sestklasnieki mainījušies salīdzinājumā ar laiku, kad viņa pati bija tāda, jaunā skolotāja atklāj, ka bērni ir kļuvuši krietni aktīvāki un prasīgāki. Savukārt skolotāja uzdevums esot sabalansēt bērnu prasības ar izglītības standartiem. "Man jāpanāk, lai viņi var izpildīt uzdoto un lai skolēniem ir arī interesanti. Stundās jārada tāda vide, lai bērniem būtu patiess prieks mācīties. Tas ir arī mans galvenais uzdevums ar audzināmo klasi. Cenšos viņus iesaistīt dažādās aktivitātēs, piemēram, mēs tagad vācam ozolzīles, lai labdarības akcijā tās pēcāk ziedotu Līgatnes dabas takas iemītniekiem," informē skolotāja.
Viņa novērojusi, ka jaunā paaudze ir zinoša informācijas tehnoloģijās, viņi māk lietot internetu un zina labākās spēlītes, taču ne vienmēr pamata lietas, kas iekļautas izglītības standartos.
Pirmā septiņu gadu laikā
Par to, ka skolotājas vēlmi ne tikai iemācīt, bet arī ieinteresēt, bērni novērtē, liecina puķes, šokolāde un bērnu kopīgi rakstītā kartīte.
"Vislielākais prieks ir par kartīte, kurā viņi man saka paldies par kopā pavadītajiem brīžiem un atbalstu. Kad to izlasīju, man acīs saskrēja prieka asaras. Skolēnu novērtējums ir ļoti svarīgs," teic I. Tinkusa, piebilstot, ka audzināmie jau no paša rīta kā skudriņas skrējuši, lai apsveiktu.
Šī Skolotāju diena viņai ir īpašāka nekā citas – nevis puķu vai apsveikumu skaita ziņā, bet gan tādēļ, ka pirmo reizi septiņu gadu laikā pedagoģe ir skolā. "Man parasti nesanāca būt Skolotāju dienā šeit, jo piektdienās mācījos. Šis ir pirmais gads, kad esmu skolā, un man patiešām ir svētku sajūta!" uzsver S. Tinkusa.
