Kad aicinu mājas saimniekus Dainu un Vairi Dalkes uz sarunu, viņi latviskā pieticībā atteic, ka "mums jau te nekā īpaša nav" un publicitāti nevēlas, taču beigās Daina tomēr piekrīt pastāstīt viņu mājas stāstu.
"Es biju rīdziniece, vīrs – valmierietis. Kādu laiku dzīvojām Mālpilī, tad vīrs uzsāka darbu Siguldā, dzelzsbetona rūpnīcā un radās iespēja ņemt kredītā Līvānu māju Siguldā. 1988. gadā atnācām dzīvot uz Siguldu un dzīvojām tepat blakus mājā (rāda pāri ielai). Kad pēc repšiem nāca lati, mums paveicās, jo mūsu kredīts pārvērtās par mazu kredītu.
Šo zemes gabalu nopirkām ļoti sen ar domu – lai šeit neviens neko neizbūvē un saglabātos daba. Tad pienāca laiks, kad daudzi būvēja mājas, un nolēmām, ka mēs arī varētu. Ieķīlājām māju, paņēmām kredītu, uzcēlām jauno māju, pārdevām veco, atdevām kredītu – tā to īsumā varētu aprakstīt. No 2005. gada dzīvojam šajā mājā. Māja tika uzcelta divos gados. Tagad, kad mūsu abi bērni vairs nedzīvo kopā ar mums, domājam, ka otrreiz tik lielu māju nebūtu cēluši."
Teritorijā ir arī sava bērzu birzīte, kur dažreiz varot atrast arī bērzlapes un vilnīšus. Tiesa, nekas cits zem bērziem neaug, jo tie no zemes paņem visu mitrumu. Agrāk šajā teritorijā bijis purvs, tādēļ augsne ir skāba. Viens no augiem, ar ko visgrūtāk cīnīties, ir kosa. Tā aug visur.
Dārzs, kurā justies labi
Daina bilst, ka dārza darbiem vairs nevelta tik daudz laika, kā agrāk. "Ar īpaši sakoptu dārzu nevaram lepoties – algotais darbs paņem lielāko daļu darba dienu laika. Jebkurš dārznieks atradīs mums kļūdas dārza veidošanā un augu izvēlē, bet mēs savu apkārtni veidojam pēc sajūtām – tā, kā mums patīk, un kurā jūtamies labi."
Kā Daina un Vairis sadala lomas dārza darbos? "Vīra pārziņā ir zāles pļaušana. Lai nopļautu visu – gan dārza teritoriju, gan ārpusi gar sētu – paiet četras stundas. Un tā reizi nedēļā. Vīram dārzā patīk izveidot kaut ko savām rokām – arī lapeni viņš visu uzcēlis viens pats.
Dārza lapene ir Vaira roku darbs; arī zivju kūpinātava tās iekšienē.
Lāpsta tagad ir tikai mana. Kur ko stādīt – arī lemju es. Agrāk darījām visu kopā, līdzinājām melnzemi, sējām un stādījām. Vīrs uz lāpstas pusi vairs neskatās, un arī es aizvien mazāk sāku skatīties (ak, šie gadi...). Tajā pašā laikā es nevaru iedomāties, ka man nebūtu savu lociņu, salātiņu, zirņu, tomātiņu.
Puķes arī audzēju no sēkliņām: samtenes, kreses, saulespuķes. Es katru gadu sev apsolos, ka nākamgad nesēšu ne tomātus, ne puķes. Bet tad pienāk nākamais gads, ieraugu sēklu piedāvājumu, un viss beidzas ar to, ka stādi paliek pāri un piedāvāju arī tiem, kam pietrūkst. Man patīk puķes, kas nākušas no vecmāmiņu laikiem – maijrozes, peonijas, lilijas, flokši, samtenes, arī saulespuķes."
Daina iecienījusi puķes, kas nāk no vecmāmiņu laikiem, piemēram, flokšus, lilijas, peonijas, saulespuķes. Skaistums apvienots ar lietderīgo – dobē labi iederas arī brangie salātu stāvi. Pie mājas glīts malkas krāvums, kas noder kamīna kurināšanai. “Mājās ir pavisam cita smarža, kad iekur kamīnu,” saka Daina.
Runājot par finansiālo pusi, Daina norāda, ka dārzu iespējams izveidot, netērējot lielas naudas summas. "Vienmēr nav jāpērk dārgi stādi. Katram ir kāds draugs, paziņa, kurš var iedot kādu stādu. Lauku sētās var izrakt koku, krūmu atvases. Arī ogu krūmi mums ir visparastākie no laukiem, maijrozes un flokši vesti no vecmāmiņas mājām Latgalē. Ar draugiem daudz maināmies stādiem. Ja ko piedāvā, vienmēr ņemu, lai gan pēc tam nēsāju stādu pa dārzu un nezinu, kur likt." (Smejas.)
Ūdensrozes zied ne tikai Vecpiebalgā, bet arī Siguldā, Skolas ielā.
Augļu koki pirkti Siguldas novada stādaudzētavā "Pīlādži." "Stādaudzētavā Zilvera kungs mums ļoti pareizi ieteica – jāstāda viena agrā, viena vidējā un viena vēlā ābele, un vienai ģimenei ar to pilnīgi pietiek."
Taujāta par īpašajiem augiem dārzā, Daina pastāsta par savvaļas firziķi. "Vācijā kalnos aug savvaļas firziķis. Augļi ir līdzīgi persikiem, taču tumšāki un skābenāki. Vācieši no tiem vāra ievārījumus. Mēs Vācijas kalnos salasījām kauliņus, izdiedzējām, un tagad mums mājas priekšā aug savvaļas firziķis, kurš vēl nav nosalis. Pagājušajā gadā ēdām savus firziķus."
Sava dzīvnieku pasaule
"Mums ir kaķis, kas mums pieklīda un kuru saucam vienkārši par Kaķi. Bija arī ģimenes mīlulis sanbernārs, kurš jau ir devies uz citiem medību laukiem. Tad vēl ir žagatas, vārnas, pīles, zivis, vēži, zaļās vardes, kuras dzīvo tikai tīrā ūdenī... Cīnāmies arī ar kurmjiem." Zivis un vēžus, kas dzīvo piemājas dīķī, neviens gan neēdot. "Tie ir kā savi ģimenes locekļi, nav paredzēti ēšanai. Noķeram un palaižam atpakaļ. Savulaik atvedām zivis no ezera – noķērām maziņas un pārvedām uz mūsu dīķi. Pamakšķerēt mums patīk abiem ar vīru."
Pīle, nepacietībā gaidot jaunās mājiņas ielikšanu dīķī, sēž uz tās. Uz palodzes – jaunie tomātu stādi.
Jau vairākus gadus dīķī dzīvo arī pīles. "Par pīlēm ir vesels stāsts. Katru gadu vīrs taisa pīlēm būri. Pavasarī jābrauc plūkt svaigus meldrus tā taisīšanai. Vīrs šo ideju aizguva no medniekiem, kuri taisa ezeros pīļu būrus. Vienu gadu bija interesanti: vīrs uztaisīja būri un nolika pie mājas sienas uz galda. Nākamajā rītā skatos pa logu – pīle jau stāv uz būra un gaida. Man šķiet, ka pēdējos gadus mūs apciemo viena un tā pati pīle, jo viņa ir ļoti droša, ēd no rokas. Arī kaķis ar pīli sadzīvo labi. Man šķiet, ka viņi mierīgi varētu gulēt kopā."
Maija vidū dīķī sākas īpaša rosība – tiek izperēti pīlēni. "Šogad pīle izperēja 17 pīlēnus, vienu dienu palika dīķī un tad pazuda. Citreiz pīlēni izaug šeit līdz lielam vecumam, taču šogad pīle viņus aizveda prom. Laikam juta, ka būs sauss laiks un pārāk maz ūdens un barības vielu. Dažās jomās dzīvnieki ir gudrāki par cilvēkiem." Pīļu tētis gan dīķī nedzīvojot, tikai mamma ar pīlēniem. "Starp pīlēm nav tādas uzticības, kā, piemēram, gulbjiem vai stārķiem. Pīļu tētis ciemos nenāk."
Kaķis un pīļu ģimene sadzīvo draudzīgi. Attēlā visi gaida brokastis.
Prieks sev un citiem
Daina Siguldu raksturo kā lielisku vietu dzīvošanai. "Te izauga mūsu bērni un, cerams, ka pēc kāda laika atgriezīsies atpakaļ uz patstāvīgu dzīvošanu Siguldā no Rīgas. Sigulda ir lieliska pilsēta dzīvošanai visām paaudzēm. Te ir gan labas izglītības iegūšanas iespējas, gan pieejami veselības aprūpes pakalpojumi, kas ir būtiski vecākas paaudzes cilvēkiem, gan nodarbes māmiņām ar bērniem."
Daina izlolojusi un vēlas realizēt projektu, kas Siguldai kā tūrisma pilsētai būtu savdabīga vizītkarte. "Tā mērķis ir dāvāt prieku citiem. Iedzīvotāji, kuriem ir dārzs un paliek pāri dārza veltes, tās varētu piedāvāt garāmgājējiem gaumīgi noformētās, visai pilsētai vienādās kastītēs ar Siguldas logo. Iztēlojieties, ka rudenī skolas bērni dodas uz skolu un viņiem ir iespēja pa ceļam apēst veselīgu dārza ābolu. Vai, piemēram, tūristi, kas no stacijas kājām dodas uz Turaidu, uz Rīgas ielas redz glītas kastītes ar cienastu tieši viņiem. Ceru, ka ar citu cilvēku atbalstu izdosies šo ideju realizēt."
Katram skujenītim pa sēnītei. “Darbā uztaisījām,” saka Vairis.
Daina un Vairis arī paši darbojas tā, lai būtu gan prieks gan sev, gan citiem. Viena no mājas atpazīstamības zīmēm, nenoliedzami, ir Siguldas akmens barometrs ārpusē pie mājas vārtiem. Ideja aizgūta no Vācijas.
"Mēs ar vīru bieži braucam uz Mozeles ieleju Vācijā, mums tur ļoti patīk. Gards vīns un skaisti skati. Ielejā tūristu takās bija šāds barometrs. Iztulkojām, kas tur rakstīts, un mums iepatikās ideja. Tad vīrs uztaisīja mums savu Siguldas barometru."
Barometrs, protams, piesaista cilvēku uzmanību. "Ģimenes ārste mums reiz teica – noņemiet taču to savu barometru! Vienreiz uz ceļa mašīna apstājās un skatījās uz barometru, un es tajā mašīnā gandrīz ietriecos!" (Smejas.)
Dainas un Vaira māja izceļas arī ar skaisto Ziemassvētku un Lieldienu noformējumu: lampiņu virtenes, rūķi, egļu galotnes ar rūķu cepurītēm, Lieldienās – krāsainas oliņas...
"Parasti uz svētkiem vīram patīk noformēt māju un sētu. Jūtamies ļoti labi, un, ja tas sagādā prieku vēl arī kādam citam, tad arī mums prieks. Visam pamatā ir griba darboties – var jau nosēdēt vakarus pie televizora, datora vai tālruņa. Varbūt kāds no tā gūst gandarījumu, bet laikam jau mums vecāki un vecvecāki ieaudzinājuši darba mīlestību."
