Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

Šis nav utopisks birokrātiskā minimālismā veikts aprēķins. Runa ir par sabiedrības vidusslāni, kura attīstīšana ir katras labklājības valsts pamatā.

Centrālās statistikas pārvaldes izpratnē runa ir par trešo un ceturto kvintiļu grupu.

Bagātā kvintile, nabagā kvintile
Atbilstoši definīcijai kvintile ir viena piektā daļa (20%) no mājsaimniecību skaita, kas mājsaimniecību budžeta apsekojumā sagrupētas augošā secībā pēc to rīcībā esošā ienākuma uz vienu mājsaimniecības locekli. Pirmajā grupā ietilpst nabagi. Apsekojumā par 2016. gadu viņu ienākumi mēnesī knapi sasniedz 154 eiro. Savukārt piektajā – turīgo ļaužu – grupā ienākumi ir vidēji 941 eiro uz ģimenes locekli. Centrālās statistikas pārvaldes Sociālās statistikas departaments gan atzīst, ka aptauja nav gluži visaptveroša, un viens no ierobežojumiem ir "nepietiekama turīgā iedzīvotāju slāņa pārklāšana".

Tātad par sabiedrības vidusslāni var uzskatīt trešo kvintiļu grupu ar vidēji 359 eiro mēnesī un pilnīgi vai daļēji ceturto grupu ar 514 eiro mēnesī uz vienu ģimenes locekli. Attiecinot sešus tūkstošus apsekoto mājsaimniecību uz visu Latviju, tātad vairāk nekā 826 tūkstošiem mājsaimniecību un aptuveni 1,92 miljoniem iedzīvotāju (neskaitot tos, kuri mīt bērnunamos, cietumos un nabagmājās), sanāk, ka pie Latvijas vidusslāņa būtu pieskaitāmi 42,9 procenti iedzīvotāju. Savukārt, ja ņem vērā tikai pašu viduci – trešo kvintiļu grupu –, tad tikai 21,4 procenti iedzīvotāju.

Pārāk minimāls grozs
Līdz 2014. gadam valstī tika noteikts iztikas minimums, kas bija piesaistīts "pilna iztikas minimuma patēriņa preču un pakalpojumu groza lietiskajam saturam un patēriņa normatīviem". Mēnesī vienam cilvēkam bija paredzēts 4,1 kilograms rudzu–kviešu maizes (ķieģelītis), 7 kilogrami kartupeļu (vecā raža), 1,42 kilogrami svaigas otrās šķiras cūkgaļas. Gadā pienācās 0,5 bikses un 3,04 zeķbikses. Mati griežami četrreiz gadā. Viens skapis bija paredzēts uz 20 gadu termiņu. Miteklī vienai personai pienākas 9 kvadrātmetri, kas mūsdienu ideālajai trīsbērnu ģimenei būtu 45 kvadrātmetru dzīvoklītis.

Laika gaitā groza saturs neglābjami savecēja, jo 90. gadu sākumā cilvēku vajadzības radikāli atšķīrās no tagadējām. Labklājības ministrija pērn divreiz sludināja konkursu par jaunas iztikas minimuma groza metodoloģijas izstrādi, taču abi iepirkumi beidzās bez rezultāta. Nederēja ne cena, ne saturs. Tagad ministrija groza izstrādātāju komandu mēģinās nokomplektēt pati.

No zemākā punkta
Lai izveidotu to, ko demogrāfi dēvē par Latvijas nākotni, ir nepieciešams aptuveni miljons eiro uz vienu ģimeni, pieņemot, ka ģimenes tapšanā no jauniešu kopā sanākšanas brīža līdz trešā bērniņa pieaugšanai paiet gadi divdesmit. Šīs ir uzņēmēja Armanda Saknes aplēses, kas balstītas personīgajā pieredzē. Izejot cauri vairākām krīzēm, tostarp nekustamā īpašuma burbulim, krītot un atkal ceļoties, caur smagu darbu un desmitiem izlasītu grāmatu, viņš aizvedis savu ģimeni līdz tā sauktajam vidusslānim.

Tas nav noticis nejauši, bet metodiski un apzināti mainot savu dzīvi. Jau četrus gadus viņš krāj un iegrāmato katru pirkuma čeku, tāpat dara sieva un bērni. Kad "Zvaigžņu karu" varoņiem rotātais spainītis pilns, katrs čeks tiek ievadīts datorprogrammā, lai kvartāla beigās tiktu apzināta kopējā ģimenes finanšu bilance. Visi tēriņi – ēdiens, pakalpojumi, atpūta, mācības – pilnīgi viss. Lai uzskaiti vienkāršotu, parasti vienā reizē tiek pirkta pārtika, citā – saimniecības preces. Tas arī disciplinē un ļauj iegrožot mirkļa iegribas. Lielveikaliem viņi iet ar līkumu. Tirgū pārtika ir kvalitatīvāka un ievērojami lētāka.

Armands skaidro: "Nav iespējams vadīt biznesu, ja cilvēks nemāk vadīt savu dzīvi. Un lielākā daļa cilvēku plūst pa straumi. Čeku uzskaite ir elementārs sākums sapratnei, ko nozīmē vadīt savu dzīvi."

Viņa lielais kūlenis tika mests vēl daudz agrāk. Jaunās ģimenes sākums bija tāds pats kā simtiem un tūkstošiem citu. Izejas pozīcija bija nulle – ejiet, kur gribat, dzīvojiet, kur gribat: "Sēdējām īrētā dzīvokļa virtuvītē, kur pat nevarēja izstiept kājas, un ar sievu sapratām, ka mēs nevienu neinteresējam un nevienam mūs nevajag. Tas bija zemākais punkts."

Kā novilkt atslēdznieka apģērbu
Jaunā ģimene paņēma kredītu dzīvoklim. Lielu. Tieši tobrīd nekustamā īpašuma burbulis bija piepūties līdz pirmsplīšanas stadijai un katrs kvadrātmetrs bija melīgā zelta vērtē. Dienu vēlāk kredītu izsniegšanai valstī tika uzlikti stingrāki nosacījumi. Diemžēl viņi paguva. Armands pēc profesijas ir metinātājs, tāpat kā viņa tēvs. Uzliekot uz papīra savas finanses, viņš konstatēja, ka ar tām ģimeni nodrošināt nav iespējams un, arī visu turpmāko mūžu pavadot atslēdznieka darba apģērbā, nekas daudz nemainīsies. Paciešami trūcīga dzīve, paciešami trūcīgas vecumdienas (Centrālās statistikas pārvaldes izpratnē – varbūt otrā kvintiļu grupa).

Armands metinātāja kombinezonu novilka, lai savas prasmes un zināšanas pārvērstu biznesa formātā – nopelnītu vairāk naudas un personiskās brīvības. Viņam kā proletariāta šķiras bērnam tā bija milzu izšķiršanās. Iedvesmai kalpoja Roberta Toru Kijosaki grāmata "Bagātais tētis, nabagais tētis". Daudzi Armanda paziņas, kļūstot par hipotēkas vergiem, emigrēja. Tikmēr Armands desmit gados izlīda laukā no bedres. Izveidoja savu kompāniju "IPT", kas ražo nestandarta iekārtas tērauda lokšņu griešanai ar plazmu. Augstākās tehnoloģijas. Sekmīgs uzņēmums.

"Pēc elementāras loģikas, man būtu kaut kur jāstāv pie virpas vai metināmā aparāta," secina Armands, "bet ar paša iniciatīvu un neatlaidību esmu piemērs tam, ka var no sūdiem izlīst ārā pat ļoti nelabvēlīgos ekonomiskos apstākļos. Desmit gados izdevies panākt, ka ģimenes kopējais grozs ir plusā. Tu taisi aktīvus, tu uzkrāj desmito tiesu, tu saproti, kur tērē, un tad, ja nonāksi līdz situācijai, kad gribi visu pārdot, tu zini, ka vēl paliks pāri un varēs uzsākt jaunu nodrošinātu dzīvi."

Lai sapņi nav jāaizņemas
Daudz mazākas izredzes uz labāku dzīvi ir darba ņēmējiem, jo viņu atalgojumā radikālas izmaiņas lielākoties ir neiespējamas. Nu, varbūt kāds pielikums, kāda prēmija, bet kopējo budžetu tas daudz neietekmē, un cilvēks paliek sēdēt savā kvintiļu grupā pie citiem proletāriešiem.

"Un tad tev ir sistemātiski jāaizņemas, lai piepildītu savus personīgos sapņus. Tev visu mūžu šie sapņi no kāda jāaizņemas! Tā valstī veidojas parādu ekonomika. Sanāk, ka sabiedrības vidējais slānis nemaz nav nekāds vidējais slānis. Ja paskatās katru mājsaimniecību individuāli, parādsaistību apjoms pārsniedz kopējo aktīvu vērtību. Un, ja šobrīd visam vidējam slānim būtu jāiziet maksātnespējas process, lielākā daļa bankrotētu ar negatīvu atlikumu," ir pārliecināts uzņēmējs.

Sekojot līdzi tēriņiem un kopējai bilancei, aplēst patiesās vidusslāņa ģimenes vajadzības nav sarežģīti: sabiedriskais transports – 800 eiro gadā; apģērbi, apavi – aptuveni 900 eiro; izklaide – 800; katra bērna individuālās vajadzības – ap 600 eiro; veselība – 1000; skaistumkopšana – savi 250 eiro; dažādi saimnieciskie izdevumi, sākot no sadzīves ķīmijas un beidzot ar pļaujmašīnas remontu, – aptuveni 3000 gadā. Un tad seko lielās pozīcijas: ēdiens – aptuveni 6000 eiro; māja – tikpat un vairāk; mašīna. Tālāk šīs un visas pārējās ģimenes dzīves pozīcijas jāskaita kopā un jāreizina ar 20 gadiem. Jo katrai augošai ģimenei vajadzīgs jumts virs galvas, mašīna vajadzīga, jāskolo bērni, jāpaēd. Jāatrod laiks un nauda arī atpūtai un priekam.

Ikdienas izdevumiem vidusslāņa ģimenei būs nepieciešams aptuveni 30–35 tūkstoši gadā jeb 600 tūkstoši visos 20 gados. Mājokļa hipotēkai – aptuveni 150 tūkstoši. Budžeta klases automašīnas līzings, remonti, degviela, riepas – 120 tūkstoši. Un vēl taču bērniem izglītība būs jānodrošina!

Tātad: "Tiem jaunajiem, kuri šodien sāk kopdzīvi, precas, plāno bērnus un sapņo par lielu laimīgu ģimeni, līdz 2038. gadam būs jānopelna un jāiztērē viens miljons eiro," rezumē uzņēmējs Armands Sakne.

Objektīvs skaitlis četru piecu cilvēku ģimenei bez pārspīlējumiem valdības minimālisma garā.